1.                          „Aspazija un sieviešu emancipācijas risinājumi Latvijā” – tā sauc manu jauno izrādi un to es būšu gatavs piedāvāt 17. septembrī, kā jau parasts, 18.30. Vai pašas sievietes un viņu vīrieši zina, kurp viņas tiecas, ko sola tas, kas tiek saukts par emancipāciju un varbūt tiek pārprasts? Kāda ir šīs tiekšanās neapzinātā, bet interpretējamā tradīcija Latvijā? Un ko šajā jomā ir paveikusi latviešu „sieviešu sieviete” – Aspazija? Kā tas iekļaujas indoeiropeisko centienu kopbildē?

2.                          „Starp matriarhātu un patriarhātu” – it kā jau tradicionāla tēma. Tomēr – padziļinājums iepriekšējai izrādei un izaicinājums man – ar katru reizi iet dziļāk un dziļāk. Bet kopš mana pēdējā grāmata „Pie tēva” ceļo tautās, man nāk arvien jaunas un jaunas idejas par šo tēmu. Pagaidām es plānoju, ka par to mēs runāsim 15. oktobrī, Gētes institūtā, 18.30.

3.                          „Dejas ar krēsliem. Starp dzimšanu un nāvi”. Ar krēsliem esmu dejojis daudz, bet pārsvarā ap dzimšanas tēmu. Nāve ir svarīgākais pienesums šajā vasarā, zaudējums tieši tāpat kā dzimšana, bet atšķirīgs ar to, ka jāizcieš dzīviem palikušajiem, nevis tam, kas miris. Zaudējumu lietas skatīsim 12. novembrī, Gētes institūtā 18.30. Gan jau arī krīze būs papildus jautājumus uzdevusi, būs par ko padomāt un saprast.