Bet ja ne par emocijām - skaidrs, kaut kas būs jālikvidē, valstī „slimnīcas gultu” ir par daudz – nez cik gadus esam metusi naudu zemē, uzturot liekas gultas. Nākotnei jāpieder tādai medicīnai, kura iespējami mazāk liek gulēt slimnīcā.

Taču šobrīd svarīgi ir – kas un kā pieņem lēmumu? Vai to dara cilvēks vai ļaužu grupa, kam ir ilgtermiņa atbildība par konsekventu procesu, kurā viena fāze seko nākamai? Jeb arī kaut ko padara privātpersona Eglītis, vēl pašiverē privātpersona Rozentāle un tad vietā nāks vēl kāda privātpersona, nu, nezinu, vārdā Kindzulis. Katrs rausta savus diedziņus pēc tā mirkļa vajadzībām: īstermiņa ekonomiski vai politiski diktētām vai pats savām psiholoģiskajām, sak’, ienāca prātā, jo man simpatizē cita slimnīca.

Lai slēgtu vairāk kā gadsimtu vecu slimnīcu - nevis tikai kā ēkas un aparātus, bet galvenais – Latvijas medicīnas labākajās tradīcijās izaugušu profesionāļu komandu, ir jābūt dzelžainiem argumentiem – organizatoriskiem, pilsētbūvnieciskiem, demogrāfiskiem, ar transporta attīstību saistītiem, tādiem, kas izriet no medicīnas ekonomikas. Vai tiešām transports un loģistika ir tik laba, ka Rīgas centrā akūtās palīdzības slimnīcu nevajag? Vai tiešām Gaiļezers ir labāk uzprojektēts kā pirmā slimnīca un tur ir lielākas attīstības perspektīvas? Kas notiks ar medicīnas apmācību - 1. slimnīca vienmēr bijusi svarīga ārstu apmācības bāze!

Ja šis lēmums būtu gadiem gatavots un diskutēts un nu būtu pienācis realizācijas brīdis, es saprastu – krīze kā pēdējais piliens pilnajā argumentu traukā. Taču arguments - «ir krīze un nav naudas» kā vienīgais īsti neiztur kritiku.