Publiskajā telpā ir nonācis Valda Zatlera pamudinājums tiem, kas ir zaudējuši darbu – steidzīgi meklēt citu, nenokārt degunu, neapstāties, doties tālāk.

Man šķiet, mēs patlaban esam liecinieki tādam valsts sabrukumam, kas ļoti līdzinās Padomju Savienības kolapsam pirms nepilniem divdesmit gadiem un ko īsi var raksturot kā valsts nespēju nest to atbildību, ko tā ekonomiski bezjēdzīgi ir uzņēmusies. Un kā galvenā no šādām atbildībām, noteikti atmetama bez kādas vilcināšanās ir – valstij nav jābūt galvenajam darba devējam valstī. Arī šodienas cilvēks Latvijā, gluži tāpat kā padomju cilvēks toreiz, cerēja, ka valsts dienests ir avots, no kura var veidot savas ģimenes labklājību. Un tagad, kad notiek valsts apmaksātu darbavietu strauja samazināšanās, prasa, lai valsts no šīs savas nedabiskās atbildības tomēr pilnīgi neatteiktos.

Bet tas taču noved pie tā sauktā birokrātiskā aparāta straujas uzblīšanas, kurš jāalgo tiem, kas rada kādu pievienoto vērtību! Tiem, kas ražo to, ko pieprasa tirgus, to, ko kāds ir gatavs pirkt!

Es gribu cerēt, ka birokrātijas pūķim krīze apcirtīs daudzas galvas. Bet cik, atkarīgs arī no tautas rīcības. Ja mēs gaidīsim, ka krīze beigsies un atkal varēs cerēt uz kādu siltu, radinieka vai klasesbiedra sarūpētu un nodokļu maksātāju apmaksātu vietiņu, tad mēs neko no tās nebūsim mācījušies. Un tādēļ tā kādreiz atkārtosies atkal.

Silta ir tāda vietiņa, no kuras grūti atlaist, bet tas notiek tikai vienu reizi, tādēļ atlaišana ir drāma. Tos, kas darbojas tirgū, atlaiž no darba katrs, kas nenopērk viņa piedāvāto preci. Bet tas ir katru dienu, pie tā pierod, neuztver personiski un sāk vairāk orientēties un pētīt tos, kas nopērk.

Tādēļ man šķiet, ka kopā ar enerģisku valdības rīcību tā saukto mikrouzņēmumu darbības veicināšanā, prezidenta aicinājums ir īstais signāls īstajā brīdī. Tam, kas zaudējis darbu, ir jāskatās, vai viņš nevar kaut ko saražot tirgum un pārdot kaut vai savam kaimiņam. Ja tas izdodas, tad viņš ir darījis to, kas cilvēkiem, tajā skaitā kaimiņam, izrādījies vajadzīgs.