Bet pie latviešiem tā vairs nenotiek. Pēc „Mērnieku laiku” iznākšanas gan esot bijis citādi. Kādā laikrakstā parādījies īsti piebaldzēnisks paziņojums „Visi domā, ka es tas ešu, bet es tas neešu.”

Tagad reaģēts tiek tikai uz kriminālinformāciju – bija kukulis vai nebija, liks cietumā vai neliks un vēl visādas mani garlaikojošas negatīvās ziņas. Taču attiecībā uz ētiskiem, reliģiskiem, morāles principiem, sistēmiskiem principiem, kas jāievēro, piemēram, tā paša dienišķā budžeta izveidē – kaisles un kaismes ir par maz. Cilvēki vairs netic, ka vārdam ir spēks. Un citi ir aizmirsuši, ka vārds jātur.

Man šķiet, šodien latvieši pašvērtībā ir nedrošāki par „vidējo eiropieti” vai krievu. Bet tā nav bijis vienmēr. Ja palasa kaut vai Raiņa „Pūt vējiņus” vai Latvju Dainas, brīžiem ausis sāk svilt. Vajag daudz spēka (un ne tikai) publiskās vārdu kaujās, bet tajās šis spēks tiek arī trenēts.

Domāju, māksliniekiem, aktieriem, žurnālistiem vajag iet tālāk un runāt arvien asāk. Līdz šim esam piedzīvojuši tikai divas reakcijas uz divdomībām, jokiem un apcelšanu (ne vienmēr labvēlīgu): vai nu tos nedzird, vai reaģē ar eksploziju, apsūdzot „par goda un cieņas aizskaršanu” (šis ir tik arhaisks un kolorīts termins, ka pelna atsevišķu komentāru). Bet - abas reakcijas ir nekonstruktīvas.

Lielās franču revolūcijas laikā milzīga loma bija pamfletiem. Dzejnieks pa nakti saraksta pantiņus, pieliek pie staba, visi lasa, runā un reaģē. Pie latviešiem šodien tā nenotiek. Katrs latvietis sēž pie sava āliņģa vienā upē un katrs sajūtas kā vienīgais uz šīs upes!