Prezidenta runa Aglona ir jāuzlūko aktuālu notikumu kontekstā. Cik zinu Zatleru, uz izaicinājumiem viņš reaģē nervozi, bet apņēmīgi. Tas ir cilvēks, kas necieš, ka viņam diktē vai pūlas uzkundzēties. Tādēļ domājot par Aglonā pateikto, man gribas pameklēt ne tikai acīmredzamo – katastrofu ar mūsu morāli. Mani interesē arī Zatlera kunga pusapzinātās uzvedības motivācijas mehānisms. Kā dzirkstele, no kuras prezidents aizsvilās. Mana intuīcija teic, ka tieši šis mehānisms  ir noteicis Aglonas runas virzienu.

Padomju laika Patērētāju biedrību savienības šefs Strautiņa kungs, kas tagad tiek dēvēts par uzņēmēju, atļaujas norādīt, ka «prezidentam piemīt hronisks cilvēcisku attiecību stila trūkums» Viņš arī saka, ka „prezidenti nāk un iet, bet uzņēmēji paliek”. Un to visu viņš dara, lai aizstāvētu cilvēku, kas izraisījis skandālu, dzērumā publiski adresējot rupjības daudziem, ieskaitot valsts pirmo personu un viņa kundzi.

Izskatās, ka iezīmējusies kāda līnija, kuras vienā pusē pulcējušies cilvēki, kuru biogrāfijas, vārdi, darbi un publiskā uzvedība liecina par kādu, cerams, aizejošu morālu standartu, bet otrā pusē tie, kas redz, ka ar šādu morāli nekur netikt. Prezidents, izskatās, šodien ir pareizajā pusē.

Visu, ko šeit saku, nevajag uztvert kā apsūdzību TIEM, SLIKTAJIEM. Šāda līnija ir novelkama arī katrā no mums, jo mēs katrs esam darījuši to, ko ne tikai citi, bet mēs paši šodien varētu sev pārmest.