Asprātīgi, man patīk, un vērīgi. Bet žurnālistu stils tiešām briesmīgs – šitik neizlīdzsvaroti atreferēt to, ko esmu teicis! Izcelt to, ko neesmu izcēlis, bet minējis pretstatījumā! Tomēr – es dažreiz pats esmu tikpat provokatīvs lai sasniegtu mērķi, tādēļ šoreiz nesūdzēšos. Šai provokācijai ir izdevies parādīt to, kas notiek ar ļaudīm, kas bauda vēlētāju tiesības, un saprast kā, citējot Eināru Repši, tādiem var nesolīt!
Principā aina ir baisa, jo atklāj daudzu tā saucamo labējo partiju retorikas adresātu. Padumjš, gļēvs, atkarīgs, neizglītots, nikns, latvietis. Pārlaižot acis šiem komentāriem, izzūd jebkuri jautājumi par to, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam.
Mani vecāki nāk no pēckara paaudzes, kam izglītību nācās iegūt vakarskolā. Tomēr pie pirmās izdevības tie uzbūvēja savu māju, kurai nemitīgi, uzlabojoties apstākļiem, kaut kas tika modernizēts un pārbūvēts. Mūsu mājai pretī, kur kādreiz bija auzu lauks un kur sietā varēja ķert baložus, bet ziemā pašiem izveidot distanču slēpošanas trasi, tika uzbūvētas daudzstāvu mājas. Tur cilvēkiem, kas paši nebija uzbūvējuši mājas sev, tika iedalīti bezmaksas valsts dzīvokļi.
Tas mani ir iemācījis, ka valsts dotie signāli ir ļoti svarīgi un toreiz šis signāls bija – mēs atbalstām tos, kuri paši neprot vai negrib par sevi parūpēties. Kopš tā laika es ar ne sevišķi lielu uzticību izturos pret valsti, jo tās signāli nemainās tik viegli. Jo saprotams tak, kāpēc – cilvēki no daudzstāvu mājām joprojām gaida un pieprasa, lai viņiem visu dotu par brīvu. Man tas izsauc tikpat lielu pretīgumu kā toreiz. Un es joprojām esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi to mājo tomēr būvēja paši.
Šodien man piezvanīja mamma un teica, lai uzmanos, ka tik neizpelnos kādu VID vizīti, kas vienmēr prasa tik daudz laika … Bet piezvanīja arī no premjera preses biroja – pateica paldies par šobrīd tik reti sadzirdamu publisku un pozitīvu signālu.
|
