Manuprāt, visdrīzāk jau „nē” - divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tauta savu neapmierinātību jau pauž nepārprotami – braucot projām, protestējot ar lietussargiem, apvienojoties Pingvīnu kustībā, rakstot un lasot. Tās tomēr ir diferencētākas politiskā protesta formas kā pilna krastmala karogu un ļaužu, lai arī ne tik skaistas varbūt. Otrs iemesls – šībrīža jaunā Atmoda būtu atvieglots veids, kā nomainīties varai. Vai to vajag atvieglot bez eksāmeniem valsts vadīšanā, ietekmējoties tikai jauno līderu kaismes to runās? Reizēm sev jautāju, ja es rīt pēkšņi nonāktu varas gaiteņos, vai es prastu tehniski varu realizēt? Vai mani nākamajā rītā kāds viltīgi neizmantos savās interesēs, nekompromitēs un smalki nevainīgā veidā nekorumpēs? Domāju, man vajadzētu divus, trīs gadus, lai kļūtu kvalificēts politiķis.
Ja es pareizi saprotu Ilgu Kreitusi viņas daudzvārdīgumā, - viņa saka, ka Atmodai jānotiek cilvēkos, nevis uz ielām. Tas attiecas uz attieksmi pret savu godīgumu, gan uz attieksmi pret valsti, kas vairs nav nemūžam neizzogamā Padomju Savienība. Un tas attiecas uz politiķu kvalifikāciju. Un Kreituses kundzei, šķiet, šajā ziņā nav ilūziju.
Kas ir šie cilvēki, kuri nāk un saka: «Es esmu gatavs nomainīt!»? Jājautā, vai šie ļaudis ir kritiski pret sevi? Gribētos, lai viņi būtu gan kritiski, gan savas kvalifikācijas dēļ spējīgi nomainīt esošo eliti. Bet ļoti bail atkal vilties.
Politiķi, elite un tie, kas vēlas tos nomainīt, nav atrauti no sabiedrības – viņi ir daļa no mums, mūsu spogulis. Izmaiņas politikā rāda izmaiņas mūsos. Bet cilvēki nemainās tik ātri, kā gribētos un kā esam tikuši izaicināti mainīties pēdējos divdesmit gados.
Principā es tomēr vēlētos uzticēties Sarmītei Ēlertei, jo ir labi, ka ir kāds cilvēks, kurš ir gatavs darīt. Ja vien viņš nav ļoti naivs, vai ļoti varaskārs. Attiecībā uz nākamajām vēlēšanām, gribu cerēt, ka ne tikai jaunas sejas tiks ievēlētas, bet arī, ka politika kļūs par kādiem 5% tīrāka. Tas nav maz.
|
