Nevienam, šķiet, nav aizdomu, ka valdība naudu kaut kur noslēpusi, tās vienkārši nav. Tādēļ nākamā gada budžetā tā kādam jāsamazina, salīdzinot ar šo gadu. It kā konflikts, it kā jāprotestē … Bet visos šobrīd notiekošajos nemieros jaušama tāda kā nolemtība, vara to jūt un neizskatās nobijusies. Lai arī naudas nav, tomēr pašcieņu arī vajag saglabāt! Vismaz tādēļ ielās jāiziet!
Ļoti mulsinoša motivācija arī pašiem protestētājiem. Parasti, izejot ielās, ir šķietami skaidrs „pret” ko un „par” ko ejam… Bet te? Visa informācija, ko es, tāpat kā daudzi citi šajā valstī, saņemam no saviem informētākajiem draugiem un ko, protams, var dēvēt par baumām, liecina, ka būs vēl sliktāk. Un ka izsvērtības, kompetences un tālredzības pieņemtajos lēmumos ir tik pat maz kā agrāk.
Tomēr mūžīgais jautājums – „ko darīt?” Un bezcerība, mēģinot rast atbildes. Arī manējās nav optimistiskas, es saku, ka mēs darām tieši to, kas atbilst mūsu attīstības pakāpei. Saku, ka jāattīstās un jāmācās, bet daudziem tas šķiet pārāk nekonkrēti, no šejienes arī bezcerība. Saku, ka sliktam saimniekam jābankrotē un jānodarbojas ar ko citu. Šāda saimnieka kalpiem ir jāgrib tapt atlaistam un jāuzsāk savs bizness pierādot, ka «es varu izdzīvot arī tad, ja nekalpoju». Patreizējā elite nākamajās vēlēšanās jānomaina pat zinot, ka nākamā, labākajā gadījumā, būs tikai par kapeiku labāka.
Tomēr kaut kur dziļi sirdī kļūst arī baisi. Šāds varas vājums un sabiedrības depresivitāte var ļaut no sociālās zemapziņas izlauzties spēkiem, kurus mēs zinām no vēstures un no kuriem cietusi teju vai katra latviešu ģimene. Ja tas tā notiktu, tad atbildes uz „ko darīt?” izgaismotos ļoti skaidri, atšķirībā no tagadējām – attīstīties, mācīties… Bīstami, ka tieši šādas skaidrības iegūšana var būt daudzu sabiedrības locekļu rīcības pamatmotivācija. Tas vairs nebūs naivi sirdsskaidrais akmens Saeimas logā.
