Otrkārt, gribu atsaukt atmiņā veco anekdoti – kurš vairāk mīl bērnus: pedagogs (tulkojumā no grieķu valodas – bērnu dzinējs) vai pedofils (grieķiski - bērnu mīlētājs)? Pedofils, protams. Jājautā, kas brīvprātīgi pieteiksies strādāt ar bērniem? Skolā no ielas ienāks cilvēki un teiks: «Mūs ministre aicināja!» Tas ir jautājums arī par to, kā skolas direktors koordinēs brīvprātīgos, cik tālu šis darbs iesniegsies viņa atbildības sfērā, un, kā direktors varēs vadīt sev uzticētajā iestādē pedagoģisko darbu?

Treškārt, absolūti tiek degradēts pedagoģijas kā profesijas princips, ja jau JEBKURŠ var nākt un pieskatīt skolēnus pagarinātajā grupā. Piedodiet! Skolotājs – tas ir aicinājums, izglītība, pieredze! Viss minētais kopā dod drošības sajūtu darbā ar bērniem. Būt par labu skolotāju ir liels talants. Ja ministre pauž, ka šo darbiņu var darīt ikviens, tad top skaidrs, kāda ir viņas attieksmes pret sevis pārraudzītās nozares profesionāļiem.

Nav jāskaidro, cik smagi šobrīd skolu direktoriem ir jāmanevrē, lai sarežģītajos krīzes apstākļos veiksmīgo pedagogu īpatsvaru palielinātu un noturētu. Cepuri nost to direktoru priekšā, kam izdodas! Ja šai spriedzē vēl jātiek galā ar kaut kādiem tur brīvprātīgajiem… Tas ir ārprāts! Tas būtu vēl trakāk, kā ielaist Stradiņu slimnīcā trešā kursa studentus pie operāciju galda kā vadošos ķirurgus. Lai tik lētāk…