Pirmā un, manuprāt, vissvarīgākā ir personīga uzdrīkstēšanās. Grāmatā rasto ierosu pēc doties ceļā pie Tēva, lai beidzot sāktu sarunu, dialogu. Iespējams, ka novēlotu. Iespējams, ka aizkavējušos un tomēr.
Otrā ir profesionāla uzdrīkstēšanās spriest un vērtēt zinoša un zināma cilvēka darbu.
Trešā ir aicinājuma un ielūguma uzdrīkstēšanās. Uzdrīkstēšanās aicināt uz dialogu, arī citus, arī pārējos. Uz dialogu kā sākumu – kam jaunam, citam, nebijušam.
Jo dialogs ir divu pušu saruna.
Jo dialogs ir divu vai vairāku partneru runas mijiedarbības forma saskarsmē.
Jo dialogā notiek informācijas un emociju apmaiņa.
Jo dialogs ir process, kustība, virzība.
Dialogs ar klausītāju, ar skatītāju, ar lasītāju. Dialogs ar sevi pašu. Dialogs
ar Ēnu. Dialogs ar Gaismu.
| 
