Kas būtu jāsaka prezidentam Gadumijā un Ziemassvētkos tautu, kā zināms, uzrunā mūsu prezidenti. Arī premjeri un tad sanāk tāda konkurējoša mīcīšanas, kurš labāks. Pieļauju, ka arī es tagad konkurēju – uz atvieglotiem noteikumiem. Man nav tas atbildības, kas oficiālām amatpersonām, es varu nedaudz paimprovizēt un pat paākstīties varbūt. Tomēr sava atbildība ir arī man – ne prezidents, ne premjers nevar varēt tik labi pārvaldīt to valodu, kura rit starp cilvēku zemapziņām, to, kas iet no sirds uz sirdi. Nu un tad es ar viņiem šeit varētu nevis konkurēt, bet palīdzēt varbūt.
Pirmkārt, vajadzētu visu politiķu cunftes vārdā (nevis tikai sava vai kādas vienas partijas vārdā!) – ATVAINOTIES. Par to, ka MĒS līdz šim neesam spējuši. Un lūgumu, nokrītot ceļos tautas priekšā, – ļaut turpināt. Demonstrējot pazemību tautai un gatavību reaģēt uz tās noskaņojuma maiņām.
Otrkārt, runā noteikti vajadzētu būt novēlējumam. Turklāt nevis vienalga kādam, bet īpašam. Proti, - ja tu palīdzi sev, tad tu palīdzi savai valstij. Jo katrs no mums būs neatkarīgāks un pastāvēt par sevi spējīgāks, jo visiem būs labāk. Valstij būtu jācenšas palīdzēt tiem, kuri objektīvi nespēj par sevi parūpēties – bērniem, palikušiem bez vecāku aprūpes. Un par veciem, par sevi parūpēties nespējīgiem, tomēr ideju, ka dzīvot ir vērts, pārstāvošiem cilvēkiem.
Treškārt, skaidri zinu, kam PP Ziemassvētku runā nevajadzētu būt. Tas, ka jāslauka mājas priekša, arī par angļu valodas mācīšanos nevajadzētu atgādināt. Vārdu sakot, nevajadzētu moralizēt brīdī, kad viss daudz maz nostājies savā vietā, kad mēs labi saprotam, ka neviena „baigi gudrā” nav ne starp ministriem, ne deputātiem, ne prezidentiem Varbūt tieši šis ir mirklis, kad tauta top vienota.
|
