Almunja pateica skaidri un gaiši – latviešu tautai ir labāk, ja budžetu sastāda mazāku. Tikai tai brīdī man „piešķīlās”, cik vienkāršs un pareizs ir šis ieteikums. Tā taču tiešām ir! Valsts – tie ir mūsu izdevumi. Ja valsts izmaksātu lētāk, tad jau mēs spētu arī nopelnīt. Kāpēc tas man agrāk nebija ienācis prātā?

Kāda dīvaina kompānija – tie, kas izlaupa valsti, ir padarījuši atkarīgus no sevis tos, kurus aplaupa. Bet aplaupītie bezpalīdzīgi velk līdzi savu pāridarītāju gaudām, cerībā, ka nākotnē tie varētu atņemt mazāk un vairāk atmest nabaga nodokļu maksātājiem, kuri varētu turpināt cerēt uz darbu valsts budžeta iestādēs.

Mums būtu jābūt ierakumu otrā pusē: «Nē, nē, mēs jums vairāk neko nedosim priekš „šeftēm”, jo jūs jau pietiekami lielus „s…us” esat sataisījuši!» Taču tai vietā, lai rīkotos šādi, visi, tai skaitā mēdiji, iesaistās masveida histērijā – cik tas ir briesmīgi, ka MUMS „nogriež” naudu un katrs miljons rada sāpes, sāpes, sāpes, sāpes un sāpes… Taču padomāsim, vai bijušajam budžeta iestādes darbiniekam šobrīd būtībā nav gluži cita problēma – kā no slikta saimnieka lai tiek pie laba? Varbūt pašam kļūt par saimnieku?