Ļoti pretrunīgas izjūtas par savu „atrašanos” šajā rakstā, tādēļ man bija vajadzīgs laiks. Grūti ir atrast sevi citētu blakus Viktoram Jansonam, cilvēkam, kuru personīgi nepazīstu, bet kurš attiecībā uz Aspaziju paudis viedokļus, kam nevaru pievienoties, maigi sakot. Tikai viens citāts.  Runājot par dzejnieces dzīvi Rīgā, kamēr Rainis bija Slobodskas trimdā, viņš saka: „Domāju, ka šajā posmā Aspazija netaupīja ne savas jūtas, ne naktis, ne ķermeni.”

Var nepiekrist man un arī Gundegai Grīnumai (kuru dziļi cienu un pret kuras viedokļiem man nav nekādu iebildumu arī tad, ja tie nesakrīt ar manējiem) ka Aspazija bija neparasti kautrīga. Varbūt pat seksuāli bloķēta, kas varēja aizdambēt viņas dabiski spēcīgo un kaislīgo seksualitāti, radot daudz nopietnu grūtību, ieskaitot iespējas izdarīt kādu impulsīvu seksuāli soli. Var neredzēt, ka šis dambis tika izveidots ar meitenes audzināšanu ģimenē, kas savā ziņā bija tipiska laikmetam. Var neticēt, ka dzejniece bijusi seksuāli uzticīga savam otrajam vīram.

Tomēr savos izteikumos nevajadzētu pārkāpt to smalkjūtības robežu, kas atdala kaislību un seksualitāti no seksa, sajaucot to visu kopā. Seksuālai fantāzijai ir atšķirīga nozīme no seksuālās pieredzes un tās ir atsevišķi aplūkojamas.

 Tas gan laikam vispār raksturīgs latviešu žurnāliem – redzēt tikai plikumus un seksu un raudzīties uz tiem nevis kā šajā ziņā pieredzējušiem un nosvērtiem cilvēkiem, bet gan kā fantāzijās sakāpinātiem pusaudžiem vai cilvēkiem ar seksuālām grūtībām.

Tomēr šis vispārējais preses līmenis un pat iespējamais lasītāju pieprasījums to uzturēt, manās acīs nenoņem atbildību no Jansona kunga par šāda smalkjūtības standarta nenoturēšanu. Arī no raksta autora ne - viņš gan ir centies atdalīt savu intervējamo viedokļus ar vārdiem – „pilnīgi citās domās ir …”, bet nav izvairīties no daža nevērības un prastuma vizuļa sabiršanas rakstā.

Un tas ir tik savādi – mēs sēdējām kafejnīcā Antonijas ielā, un šķita, ka mans intervētājs pietiekoši smalki uztver visu, par ko runājam. Arī viņa zināšanas par dzejnieces biogrāfiju un daiļradi par trūcīgām nevarētu saukt. Kā var gadīties tā, ka rezultāts mani neiepriecina?

Vecums, tā es teiktu kādam, ja viņš man sūdzētos par šādu piedzīvojumu. „Ar katru gadu tu būsi arvien mazāk un mazāk apmierināts ar komatiem, kurus citi lieto ne tur, kur vajag, bet nelieto tur, kur vajag, nerunājot nemaz par domuzīmēm un daudzpunktiem”, es viņam stāstītu. Un piekodinātu, ka tas viss nav tā vērts, lai ņemtu galvā. Nu grib tas žurnāla abonents redzēt Aspaziju fiziski pliku un gultā nez ar ko, nu lai jau izbauda žurnālistu palīdzību, ja ar to ir pietiekami pūļa vajadzībām.

Tomēr tad paliek jautājums, ko es no visa tā iegūstu. Publicitāti, kura rāda mani ne pārāk kvalitatīvu spoguļu atspulgos? Sociālu komunikāciju, sniedzot iespēju sajust sociuma reakcijas uz savām domām? Vai labāka izvēle būtu ne ar vienu nerunāt, izslīpējot savus domu briljantus lepnā vientulībā? Neatzīstot, ka arī šādas emocijas palīdz šajā slīpēšanas darbā?

Laikam jau viss ir pareizi un nekas no tā, kas ir, nav lieks. Tomēr nobeidzot, uzsvēršu savu pamatdomu Aspazijas sakarā.

Man, šķiet,  Aspazijas dzīvē un personībā ir gana daudz īstu un līdz šim nenovērtētu sensāciju, kuras tikai ļoti attālināti saistāmas ar viņas gultas pieredzi. Bet tās ļoti saistāmas ar dzejnieces seksualitāti, kuras izprašana varētu daudz dot mūsu kultūrai un sieviešu personīgajai veselībai šodien. Un kas ļautu katram atdalīt savu seksualitāti no sava seksa.