| Ja tu to dari, tad apzināti dodies prom no savas profesijas, kur līdz tam esi bijis un sāc ko pilnīgi jaunu. Kāds par to izšķiras, bet es tādu lēmumu nepieņemu, jo zinu, kā tas būs, aiziet. Neviena kompensācija šo tukšumu, kas iestājas, kad tevi neievēlēs, aizlāpīt nespēs. Tā ir sevis mānīšana, ka ar naudu kas tāds tiek izdarīts. Jo vairāk drošības spilvenus sev paklāj, jo ilgāk stiep pārkvalificēšanās laiku.
Treknie gadi ir beigušies, tādēļ svarīgs solidaritātes jautājums. Ja citi cilvēki, kuri dzīvo no valsts budžeta, ir kritiskā situācijā, kāpēc gan eksdeputātam ir jābūt izņēmumam? Tas lieki tracina tos, kam šobrīd visgrūtāk. Un tie var neizturēt, iziet ielās, mest akmeņus, ne tikai. Var liesmot jaunsabūvētās pilis, vai tiešām kādam šķiet, ka Piektais gads ir tikai vēsture?
Tikpat svarīga ir atbildība. Pašreizējie deputāti – itin visi – pieder pie politiskajām partijām, kuras piedalījās šis krīzes veidošanā. Neviena no tām nav tautai atvainojusies par savārītajām ziepēm, nav pateikušas, ko esam mācījušies no visa šī. Tas nozīmē, ka darbs nav padarīts un nav ielikts fundaments nākotnei. Kādas gan kompensācijas?
Mūsu basketbola nedienu sakarā treneris Ķēstutis Kemzūra par izlases saspēles vadītāju, kurš pēc zaudējumiem vainoja visus citus ne sevi, teica: «Kristap, tev vajag vairāk pautu, lai atzītu savas kļūdas!» Man šķiet, viņš to būtu varējis pateikt arī tiem, kompensācijkārajiem tautas kalpiem, pamudinot prasties.
|
