Palūkosim plašāk. Ja šis nodoklis tiktu pieņemts banku kredītu kulminācijas laikā, tas daudziem atvēsinātu galvu un liktu padomāt: «Pag, pag, ja es nopērku kaut ko, kas man uz karstām pēdām nav vajadzīgs, ko es uzreiz neizmantoju un arī nepārdodu, tad man visu laiku būs jāmaksā šī pirkuma uzturēšanas izdevumi un nodoklis! Bet to es taču nevaru atļauties!» Proti, mājokļa nodokļa ieviešanai bija jānotiek jau sen, jo tas būtu motivējis cilvēkus vai nu dzīvot platībā, kas viņiem nepieciešama un nav lieka, vai arī lieko platību liktu izmantot tā, lai nodokļi atmaksājas. Savukārt, ja mājokļa nodokļa nav, spekulants var mierīgu prātu sapirkt īpašumus un nelaist tirgū, gaidot labākus laikus. Tādējādi tirgus kļūst mākslīgs.
Sliktākais, ka ar mājokļa nodokli šobrīd kaut kas tiek politiski sačakarēts. Vairākas partijas populistiski piebalso cilvēkiem, kam nav nekādu spekulatīvu īpašumu, lai uzkurinātu kaislības, kas izdevīgas spekulantiem. Nu jā, bija jāpieņem šīs likums, gan jau arī starptautiskās sabiedrības spiediena dēļ. Bet šādi pieņemts, tas droši vien nav ne šis ne tas.
Es šeit runāju par likmi – 0,1% neatrisina ne šo, ne to. Tik niecīga daļa nespēs tā īsti „pierunāt” atteikties spekulantus no „iesaldētajiem” un labākus laikus gaidošajiem īpašumiem, ne arī nozīmīgi piepildīs robus budžetā. Toties šāds nodoklis bez dziļākas motivācijas neizbēgami „sakacinās” cilvēkus. Iespējams, ka vairumu pret „Jauno laiku”, mani gan pret Tautas partiju – ar visu viņas smalki izstrādāto Sūnu ciema polittehnoloģiju.
|