Staņislavskis, ne tikai krievu teātra tēvs, režisors un teorētiķis ir teicis, ka teātrim ir jābūt kā mājai, kurā dzīve rit savu gaitu, neskatoties uz to, ka tai nav vienas sienas. Tā ir nojaukta un aiz tās uzbūvētas skatītāju vietas. Tieši tā ir iespējams justies Teātra Observatorijā, Tērbatas ielā 28, Gaļinas Poliščukas patvertuvē, nākamjā radošajā pieturā pēc spoži lielajām skatuvēm, bet inficētām ar visu, ko es jau nosaucu.
Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvajs” pieder pie teātru klasikas, īpaši latviešu teātrī. Neesmu teātra mīlis, to jau var noprast no augstāk minētā, tomēr man šķiet, ka šis iestudējums ir kas nebijis. Protams, Blanša – Karina Tatarinova. Nespēju iedomāties dabiskāku šīs tik sarežģītās lomas atveidojumu – senas, bankrotējušas lauksaimniecības plantācijas īpašnieku atvase, angļu valodas skolotāja, traumatizēta, mātišķībā ieslīgusi sieviete, attiecību atkarīgā, hetēra, vīriešu izmantotāja, Lielā Māte… Blanša, kas atklājas ar katru savu pateiktu un nepateiktu vārdu, ar katru kustību.
Šīs pagrabteātras ideāls – parādīt, pretendē arī uz ko daudz augstāku – saprast. Parādīšanas kvalitāte ietekmē saprašanu. Poliščukai ar šo viss ir kārtībā. Es negribu dziedāt slavas dziesmas ne viņai, ne katram no aktieriem, būtu jau pelnījuši, bet tad zustu kopdarba, ieskaitotot to, kam teātra kāpnēs iekalts „paldies”, nozīmīgums.
Neskatoties uz šķietamo mīlu pret Blanšu, nozīmīgākais lugas tēls tomēr ir agresīvi nepievilcīgais smukulītis Stenlijs, izmisīgi, pēdējiem spēkiem, knapi knapi, bet tomēr spējīgs noturēt patriarhālās idejas kaut kādos rāmjos. Šķiet, arī režisorei piemīt šis raksturs – kaut arī prasītos ielīgot drošajā, bet mirušajā latvju teātra matriarhālajā dīķī, viņa tomēr nav spējusi to izvēlēties. Bravo, paldies, lai veicas!
Maza, bet sava skatuve. Skatītājiem, garākiem par metru astoņdesmit, vēlams ierasties pusstundu iepriekš un palūgt vietas pirmajā rindā, kur var izstiept kājas. Citādi var iznākt kā man, kas pēc viena basketbola pirms izrādes uz otru basketbolu pēc tās nākas aizvilkties sāpošu muguru un knapi spējīgam aizšņorēt kurpjušņores. Bet māksla prasa upurus un es tos labprāt nesu.
|
