Tādas un ne tikai tādas ziņas ne pārāk garā laika posmā izraibinājušas plašsaziņas līdzekļu lappuses, izsaucot pretrunīgas reakcijas. Mūsu sabiedrībā joprojām ir gana daudz tādu, kas turas pie nerealizējamām „deokupācijas” utt. prasībām no vienas un „divu valsts valodu” utt. no otras. Cilvēki, kas, viņuprāt, „turas pie ideāliem”, bet varbūt tomēr - dzīvo savā iekšējā realitātē, izvairoties no saskarsmes ar objektīvu realitāti.

Ja salīdzinām latviešu un krievu sabiedrību Latvijā un krievu sabiedrību Krievijā – redzam trīs atšķirīgas nometnes ar atšķirīgām vērtībām, tradīcijām,  priekšstatiem un gaidām par politiķa tēlu. Būt politiķim būtībā nozīmē būt vienlaikus gan vienā, gan otrā pusē (šai gadījumā – par veselās trīs „pusēs”!). Politika ir tiltu būvēšana starp sabiedrības daļām. Ja politiķis tomēr pāriet upes otrā pusē, tad no šī krasta tiek saukts: «Ei, kur tu tur esi? Kāpēc neesi pie mums?» Politikas process ir viedokļu un politisko ideju izkristalizēšanās ceļš. Politika ir arī veids, kā pamazām pieradināt sabiedrību pie kādas idejas, līdz tā tiek realizēta vai atmesta kā nerealizējama. Un politika ir arī teātris un aktiermāksla, paredzēta, lai izspēlētu to, kas mūsu galvās un kas mūsu attiecībās. Manuprāt, ja aplūkojam politiskās norises šādi, Ušakovs nestrādā slikti.