Tomēr sanāca ne mazumu ko padomāt, arī par smiekliem. Šis darbs ticis nosaukts par nopietnu komēdiju, laikam tomēr nepārvarot žanra definēšanas grūtības. Ja teiktu – parodija – arī nebūtu desmitniekā. Mēģinot risināt problēmu aprakstoši, varu teikt – Gresīkers smieklu un paradoksa aizsardzībā rādījis tādus patiesības slāņus, kas parasti neatrodas virspusē, tādēļ varētu tikt un tiek uztverti kā nesvarīgi. Parasti tiek rādīts karaliskais spožums vai atbildība, dēkas, kļūdas, viss dižais.
Bet šeit – karalis kā Dēls, ļoti spilgts, lielā mērā pateicoties Andrim Bērziņam, kurš spētu tikt galā arī ar astoņpadsmit Mātēm, protams. Un visas viņa sešas karalienes, diezgan labi mātišķības pienākumus sadalījušas savā starpā, vecāko sievu – Aragonas Katrīnu respektējošas.
Šeit gribas uzdot šaubu pilnu jautājumu – bet vai vēsturiskais Henrijs VIII arī ir bijis tik izteikts Dēls? Uz to mēs nevaram neatbildēt apstiprinoši. Jā, tāds viņš ir bijis, citādi nebūtu varējis pret savas dzīves sievietēm izturēties tā, kā izturējās. Šī atziņa bija mans tā vakara atklājums.
Esmu jau agrāk teicis, ka greizsirdība, manuprāt, ir zaudējuma sāpes, kuras izjūt mazs puika, kad mamma viņam vakarā iedod buču, novēl saldus sapnīšus, bet pati aiziet gulēt pie tēva. Parastiem puikām dzīve piespiež mācīties šāda veida zaudējumus sadziedēt un caur to kļūt stiprākiem. Bet karalis var atļauties sevi lutināt, pieprasot, lai Mamma un Mammas (kas tiek sauktas ne tikai par karalienēm, arī par galma dāmām) vienmēr paliktu pie viņa, tik ilgi, cik tas nepieciešams pavēlniekam.
Bet tas netrenē, tieši otrādi - vismazākais Mātes skats sāņus var radīt sāpes Puisēnam un tad viņš grib sāpēs psihodramatiski padalīties. Viņš grib, lai otram sāp tikpat stipri vai vēl stiprāk, kā viņam pašam. Šis ir psiholoģiskais pamats, kas lika Henrijam VIII nogalināt divas no sešām sievām. Tāda nogalināšana nenotiek tikai aiz dusmām, tā ir saistīta ar vecajām un jaunām, slepkavas sāpēm un ... mīlestību uz savu upuri. Bērziņa Henrijam asaras birst kā pupas, kad viņam uz paplātes pasniedz Annas Boleinas galvu simbolizējošo arbūzu. „Garšīgi”, tam izsprūk, arbūzu nogaršojot. Zāle saplīst smieklos, bet Henrijs raud kā mazs, mammu pazaudējis puika.
Šeit parādās vēl kāda šādas nogalināšanas jēga - vislielākās tuvības ar savu upuri panākšana. Un kanibālisms – kā sens reliģisks rituāls, kura mērķis – noglabāt savu upuri sevī (savā sirdī) uz mūžīgiem laikiem. Bet neaizmirsīsim arī citu, jau agrāk pieminētas nāves funkciju – nāve, lai pārdzīvotu citu (citas) nāves. Henrijs VIII bija ļoti ievainots arī dēļ šiem zaudējumiem - ne tikai no dzimtaskoka, bet arī daudzo savu nedzīvi dzimušo un agrīni mirušo bērnu dēļ.
Pārdzīvot nāvi un tādējādi norūdīties ir nesalīdzināmi grūtāk kā pārdzīvot greizsirdību. Tomēr šeit ir arī tik svarīgā otra puse – kas notiek ar sievieti, kura nedrīkst nolaist acis no šāda Dēla, baidoties tikt sodīta, arī ar visaugstāko soda mēru. Viņai taču vajag sevi kaut kā aizsargāt un kaut kā ārstēt savas bailes. Viņa iemīlas, vismaz tā šīs jūtas nosauc pati. Un nevis aiz aprēķina, nē. Aiz alkām dzīvot. Un aiz spēka izdzīvot tādos veidos, kādi ir iespējami, nevis kādiem tiem būtu jābūt.
Sešas Henrija sievas kā Mātes, kas ne tikai pašaizliedzīgi rūpējas par savu lolojumu, bet iemācās izjust arī mātišķu baudu (sevišķi Lāsmas Kugrēnas Aragonas Katrīna), noraugoties visās tajā puiciskajās delverībās, kuras Henrijs regulāri dabū gatavas. Gan uz skatuves, gan skatītāju zālē ir skaidri sajūtama arī incestuālā Mātes un Dēla erotika, kas parasti tiek pārprasta un uztverta kā Sievietes un Vīrieša savstarpējo gravitāciju radīta. Manuprāt, tas ir panākums, dabūt šo erotiku gaisā. Bet tad, kad tas ir noticis, mēs varam gūt nākamo – saprast, no kādām dzīlēm tā nāk.
Šeit tātad nav tikai Mātes un Dēla attiecību erotiski incestuālais aspekts, kas vienmēr ir Mātes iniciēts. Tas ir atkarības aspekts un to, kā jau teikts, iniciē zaudējumos pietiekoši labi netrenētais Dēls. Mātei šeit tiek piedāvāta atbildība būt Glābējai drāmas trīsstūrī. Bet kam tiek piedāvāts būt Vajātājam? Raganai, protams. Tai, kura ir egoistiska, izlēmīga un savas, nevis citu seksuālās vajadzības prioritējoša. Raganas pasakā apēd mazus puikas – ievilina mežā un apēd. Tādēļ maziem puikām šķiet goda, slavas un varonības lieta ar šādām Raganām cīnīties, ko Gresikera Henrijs arī, cik nu spēj, dara.
Bet sievietei Raganas loma ir tas psihiskais spēks, kas rūpējas par tikšanu ārā no Mātes/Meitas lomas. Varam teikt arī, ka Ragana ir Varoņa sabiedrotā cīņā ar Pūķi – abi kopā viņi atbrīvo Princesi, kas ir tik svarīgi sievietes tapšanā par Sievieti. Taču ja sievietei nākas būt kopā ar tādu Dēlu, kādu mums rāda Gresikers un Bērziņš, tad tas faktiski ir aizliegums attīstīties. Aizliegums būt Raganai un Sievietei.
Bet tagad atcerēsimies mazo Elizabeti, kura bija spiesta visu šo ārprātu redzēt. Tas nevarēja viņai neradīt milzu bailes no ciešākām attiecībām ar vīriešiem, kurās viņai būtu jāatdod tiem kaut kripata varas. Tiklīdz tas draudēja notikt, bailes eksplodēja un iemeta nākamo karalieni atpakaļ tādas Mātes lomā, kurai nav ne vīru, ne dēlu. Bet, attīstības vajadzības jau kliedza par savu nespēju realizēties, tādēļ Raganai kaut kur bija jāparādās. Ja ne intrapsihiski, tad attiecībās. Ja Marija Stjuarte nebūtu bijusi, Elizabetei viņa „būtu jāizdomā”, kā dažreiz saka par šādām situācijām. Un abu „māsu” cīņa līdz ar to parāda to pašu, ko jau bija paveicis Henrijs VIII – nogalināja Raganu. Tātad – vēl viens cikls, vēl viens matriarhāls aplis, vēl viena attīstības neveiksme.
Šeit atkal nevar neatcerēties māsas Boleinas, vecākā no kurām – Ragana – tomēr izdzīvoja. Viņas pēcnācēji vēl vairākus gadsimtus pēc Marijas nāves apliecināja vitalitāti, kas nāk no Raganas lomas, kas liek iet uz priekšu un kas dzemdējošajai Mātei neļauj kļūt par nogalinošo Māti. Tomēr Raganu upurēšanas rituāli notiek joprojām. Visspilgtākais piemērs mūsdienās tam ir Marijas Boleinas ģenealoģiskās pēcteces princeses Diānas liktenis.
P.S. Patīkami, ka šajā sadaļā parādījušies komentāri. Būtu priecīgs, ja tas attīstītos. Man gan liekas, ka spētu izturēt būt arī kā aktieris, kuru klusējot noskatās un no kura klusējot aiziet. Bet runa jau nav par izturēšanu. Domāju par to, vai viss, ko te daru, rada Satikšanos kaut kādā vairākiem, ne tikai man, vajadzīgā telpā.
| 
