Cveiga grāmatā nav norādes par tās žanru. Kaut kur esmu lasījis, ka tā esot „romanizēta biogrāfija”. Nu jā, biogrāfija tajā ir, bet romāna gan nav. Jo raksturi neatklājas darbībā vai dialogos. Tie parādās vienīgi caur smalkiem un izjustiem autora raksturojumiem un notikumu aprakstiem. Šajā ziņā tas ir darbs, kura radīšanai vairāk ir bijis vajadzīgs Analītiķis, nevis Mākslinieks. Citiem vārdiem – Cveigs šeit uzstājas kā psihologs, nevis rakstnieks. Dara to krāšņi, valodu pārvalda lieliski, un viņam neapnīk ar katru jaunu notikumu atkal un atkal atgriezties pie raksturošanas darba arvien izsmalcinātāk – kā šis noteikums izpaudies cilvēku uzvedībā un ko šāda uzvedība liecina par viņa raksturu.
Te mēs nonākam pie kaut kā svarīga – Cveigam cilvēka raksturs ir tāda kā svētā govs – pēdējais arguments tam, kādēļ šis cilvēks kaut dara vai nedara. Tas ir arī kā sākums un gals, pat kaut kādā mērā sinonīms liktenim Cveiga izpratnē. Viņš nepretendē uz to, lai ietu dziļāk un uzdotu jautājumu – vai un kā raksturs veidojas? Un – vai rakstura veidošanās ir tikai intrapsihiska, varbūt tomēr arī sociāla un sistēmiska? Vai varbūt raksturu uz kaut kāda debesu konveijera komplektē dievs?
Cveiga cilvēka rakstura izpratne nosaka to, ka viņa „Marija Stjuarte” ir stāstu apkopojums par notikumiem ar un starp diviem manis karaliskajā ģenealoģijā iezīmētajiem ovāliņiem. Pieeja likumīga, skaidra, vajadzīga un dažviet pat interesanta. Lūkoties, kas notiek starp divām putnu ligzdām vienā mežā, bet ignorējot mežu kā sistēmu, kurā abas ligzdas atrodas. To sakot, es tiešām nekritizēju šādu pieeju kā vienu no izvēlēm. Es tikai zinu, ka tā nav mana izvēle. Sevišķi šajā gadījumā, kad tie divi ovāliņi nav kādas vienkāršas sievas, ar kurām dzīvē noticis kas tāds, kas citām varbūt negadās. Tās ir karalienes, tātad iecementētas dzelžainā sociālo attiecību sistēmā, kuras funkcionēšanas likumsakarības ir radušās no cilvēkiem, tātad tās ir cilvēciskas un dabiskas. Bet – šīs likumsakarības vairs nav izskaidrojamas ar cilvēku raksturu. Raksturs ir tas, kuru šīs likumsakarības iespaido, parasti bojāšanās virzienā. Notiek arī pretēja ietekme , bet individuālais galu galā vienalga iekļaujas sociālajā.
Domāju, ko Marijas Stjuartes un Elizabetes gadījumā dod analītiska pieeja. Sevišķi Stefana Cveiga realizētā. Uzkrītoši ir, ka metode, ar kuras palīdzību viņš ir „izvārījis” savu grāmatu, nav analītiska, tā ir spilgti sistēmiska, es pat teiktu – psihodramatiska. Šim rakstniekam piemīt ļoti spēcīga iztēle un viņš ir ļoti strādīgs. Katra vēstule, kuru viņš ir izlasījis, katrs vēstures dokuments, katrs gadaskaitlis viņa iztēlē veido ļoti smalku un diferencētu sistēmu. Un ir vairāk nekā žēl, ka uz papīra no šīs sistēmas paliek tikai viens nogrieznis ar diviem galapunktiem. Pārspīlēju, protams, bet tas tādēļ, lai būtu spilgtāk un labāk redzams tas, ko gribu pateikt.
Kādēļ Cveigs tā dara? Kādēļ viņš nerāda visu to sistēmisko krāšņumu, kas izaudzis arī viņa galvā? Iemesli ir dalāmi trijās grupās. Pirmā – ja par Mariju Stjuarti un Elizabeti vien sanāk 400 sīkburtu lappuses, cik tūkstošos un miljonos tad varētu būt ietilpināms darbs, kas atspoguļotu visu hipotētisko Cveiga galvā izveidojušās vēsturiski – ģenealoģiskās sistēmas diādes un triādes? Skaidrs, ka tur informācijas būtu daudz par daudz, lai kāds to spētu izlasīt, ja vien Cveigs spētu to uzrakstīt. Lai rakstītu par sistēmām, ir jāzina to funkcionēšanas likumi. Un jāzina, kuri no daudzajiem stāstiem ir svarīgākie un dziļāk gulošie, kuri tādēļ jāprioritē. Citiem vārdiem sakot – jāzina mitoloģija un jāspēj atdalīt tās slāņi. Bet Cveiga rīcībā šādu zināšanu nav...
Otrs iemesls, kādēļ Cveigam iznāk paplāna raksturojoša analīze, ir viņa atrautība no dzīves, tik raksturīga 20. gadsimta sākuma intelektuāļiem, kuri pulcējās kafejnīcās vai kā Cveigs - par tēva naudu apceļoja pasauli, bet vēl nestrādāja par sanitāriem trako mājās, neuzraudzīja cietumniekus vai nepieteicās dzīvot kopā ar nedziedināmi slimajiem. Ja viņi to būtu darījuši, tad diez vai kādam varētu ienākt prātā doma, ka morāle mīt cilvēkā un ka sliktie politiķi to kaut kur ir pazaudējuši. Cveigam par labu gan jāsaka, ka viņš kā izcils novelists nojauta un savos agrīnajos darbos apliecināja cilvēka psihes pirmatnējības spēku attiecībā pret tās civilizētības vājumu. Bet viņš visu savu dzīvi meklēja argumentus tam, ka viņam nav bijusi taisnība.
Daba un arī cilvēks savos pirmsākumos ir amorāli. Morāle sākas tad, kad viens cilvēks ar otru veido nenogalinātspējīgas un nenogalinātatbildīgas attiecības, tātad – kaut kādas politikas darba rezultātā. No šāda viedokļa politiskais darbs nekad nebeigsies un vienmēr būs iespēja justies sarūgtinātam un pieprasīt, lai tā (politika) strādātu ātrāk. Tā – vispārīgi izsakoties par šiem jautājumiem, jau iznāk gludi. Tomēr Cveiga gadījumā vilšanās politikā kā, viņaprāt, amorālā, nozīmēja kaut ko daudz konkrētāku, šausminošāku un nesalīdzināmi grūtāku. Viņam, Austrijas ebrejam, bagāta tekstilrūpnieka un baņķieres dēlam, kas ticēja, ka Pirmajam pasaules karam būtu jāpaliek arī pēdējam pārpratumam vēsturē, bija jāpieredz arī Otrais.
Arī Marijā Stjuartē un Elizabetē viņš meklē morāli, kurai tur viņaprāt būtu jābūt, bet kuras tur nav. Viņš ir sarūgtināts par politikas amoralitāti savā gadsimtā un meklē to iepriekšējos. Izskatās, ka viņš tic, ka jaunu cilvēku var izveidot uz papīra. Kad papīrs ir aprakstīts, var ļoti gribēties, lai cilvēka daba ir pārveidojusies arī dzīvē ...
„Marija Stjuarte” iznāk 1935. gadā, kad Hitlers jau ir pie varas un kad Cveigs jau ir emigrējis uz Lielbritāniju. Vai viņa personiskie pārdzīvojumi varēja nepārklāties ar trimdinieces Marijas Stjuartes pārdzīvojumiem? Un vai viņš varēja neiegrimt ar dziļiem reliģiskiem ceļojumiem saistītās pārdomās, kurām ir liela vieta arī laikmetā, par ko vēstī mūsu analizējamais darbs? (Viņš, bagāts un nodrošināts ebrejs, teica, ka tā ir nejaušība, ka viņš ir ebrejs... Manuprāt, tas liecina par bērnišķīgu naivumu, lai gan var būt arī citas iespējas.) Un vai ir nejaušība, ka pirms šī iznāca „Roterdamas Erasma traģēdija un triumfs” – par visdižāko un tajā pat laikā – visapolitiskāko un no savas intereses objektiem visnotaļāk stāvošo reformācijas teorētiķi?
Cveigs negrib redzēt sevi ne divdesmitā ne sešpadsmitā gadsimtā. Tomēr no tiem aizbēgt nav iespējams, kaut arī no Anglijas jau kā Lielbritānijas pilsonis viņš tālāk dodas uz Dienvidameriku. Kur sastop to, no kā visvairāk vairījies arī savos darbos un kas sastāda trešo iemeslu grupu, kādēļ viņš raugās uz „Mariju Stjuarti” analītiski, nevis sistēmiski. Dienvidamerikā, Brazīlijā, viņš sastop ... nāvi.
Maldīsies tas, kurš iedomāsies, ka viņam varētu būt uzbrukuši vietējie nacisti. Arī tas, kam šķitīs, ka viņš varētu būt saslimis ar kādu vietējo, eiropiešiem bīstamo infekcijas slimību. Viņš sevi nogalināja pats, iedzerot stipras zāles. Sagaidījusi viņa nāvi, to pašu izdarīja arī rakstnieka sieva. Stefanam Cveigam tolaik, 1942., bija 61 gads un viņš pats uzskatīja, ka mirst aiz nespējas izturēt šķiršanos no savas garīgās dzimtenes – Eiropas.
Nesākšu še pierādīt šādas ticības objektīvo nepamatotību, kā arī nebrīnīšos, kādēļ Cveigs nevarēja paciesties vēl dažus gadus un Eiropā atgriezties. Man viņa pašnāvība uzskatāmi parāda to, ko cilvēki parasti neredz vai negrib redzēt un ko izstumj no apziņas zemapziņā un kas turpina darboties no turienes. Es še runāju par nāves spilgti izteikto īpašību ietekmēt dzīvi. Arī Cveigs ar savu pašnāvību gribēja atstāt ietekmi uz pasauli, kas paliek pēc viņa, tāpat kā daudzi mirušie un nedzimušie pirms viņa. Neapzināti gribēja, pats nezināja, ka gribēja. Vai nezināja, ka viņu ir apsēdis Tanats, kā teiktu grieķi, nāves dziņa, kā to nosauca Freids, vai Hamleta tēva gars, kuru radīja Šekspīra radošais ģēnijs
Nāves ļoti raksturīga īpašība ir ne tikai ietekmēt dzīvi, bet arī noslēpties no dzīvo acīm. Rezultātā mēs redzam redzamu cilvēku, kurš veido objektīvi konstatējamu uzvedību kā attiecības ar kaut ko neredzamu. Un šī uzvedība nereti beidzas ar dzīvā attiecību objekta pievienošanos mirušajam. Tas kaut ko pasaka par iemesliem, kādēļ cilvēki izvairās no nāves saprašanas – kontaktēt ar to ir bīstami! Tomēr arī bēgšana no nāves ir bīstama, kā redzam...
Cveiga pašnāvība parāda mums vēl kādu nozīmīgu cilvēka psihes aspektu – tam ir svarīgi, lai pēc viņa nāves pasaule mainītos „uz labo pusi”! Jeb citiem vārdiem, cilvēks dzīvo ne tikai savu vienīgo individuālo dzīvi, viņš dzīvo arī savas grupas dzīvi. Un sava dzimtaskoka dzīvi. Un daudzos gadījumos tieši neindividuālais cilvēkam ir svarīgākais, kādēļ viņš nesvārstās, tā ietekmēšanai izmantojot pēdējo, bet visefektīgāko līdzekli, kas ir viņa rīcībā – savu personisko nāvi.
Tātad – Cveigs nespēja aprakstīt sistēmiskos notikumus ap Mariju Stjuarti arī tādēļ, ka nesaprata, kā darbojas nāve un šī nesaprašana izpaudās arī rakstnieka personiskajā liktenī. Tajā pat laikā viņš skrupulozi un krāšni apraksta, kā karaliene ir sagatavojusies savas dzīves galvenajam notikumam. Viņa ir piedomājusi pat pie tā, kā pēc sodīšanas izskatīsies ar asinīm notraipītās drēbes un izvēlējās tādas krāsas, lai izskatītos diženi. Cveigs aprakstīja mocekles uzvedību, bet nesaprata, ka Marija Stjuarte gribēja mirt, kļūt par mocekli un tādēļ savu nāvi inscenēja kā nebijuši efektīvu un atmiņā paliekošu notikumu. Tas viņai izdevās, neraugoties uz Elizabetes sīksto pretošanos kļūt par viņas slepkavu. Kas vienlaicīgi taču nozīmēja – kļūt par upura upuri.
Sistēmisks skats uz šiem notikumiem nozīmē palūkoties, kā nāve ietekmējusi četras ģenealoģiskas sistēmas jeb dinastijas – Plantadženetus (Lankasterus un Jorkus) kā arī Tjūdorus un Stjuartus. Un visās mēs redzam, ka svarīgi un izšķiroši ietekmējusi. Turklāt 16. gadsimta beigas iezīmē arī triju pirmo no tām noiešanu no vēstures skatuves. No šāda viedokļa Šillera traģēdija ir tikai pēdējā aina aptuveni triju gadsimtu garumā ilgušā makrotraģēdijā. Bet tieši šajā ainā sakoncentrējas visu triju gadsimtu iekšējā loģika un dramatiskā esence. Vēsturnieki teiks, ka līdz ar Tjūdoriem beidzas angļu viduslaiki, tātad tā bija arī viduslaiku nāve un arī par šādu nāves izpratni ir jāpadomā.
Tomēr nāve nav vienīgā dzīves sastāvdaļa un arī minētās dinastijas taču tikai nemira. Tās arī dzima, auga, attīstījās un cieta. Šajā kontekstā gan Šilleram, gan Cveigam būtisks un faktiski neapejams ir Māsu jēdziens un loma. Tomēr neviens no viņiem nesaprot šī jēdziena pirmatnējo matriarhālo nozīmi – konkurentes uz dzīvību un nāvi, īpaši neizvēloties līdzekļus. Ar virsmērķi – veidot kvalitatīvu rezervi Lielās Mātes lomai, lai jebkurā brīdī varētu ieņemt tās vietu un lai vēsture tādēļ turpinātos. Feodālismā Māsu lomas parasti spēlē vīrieši, no šāda viedokļa situācija, ka Māsas ir sievietes, turklāt vēl radnieciski gandrīz māsas, ir unikāla. Bet abi – gan Šillers, gan Cveigs tajā visā apmaldās, redzot māsas, bet neredzot Māsas.
Taču Edvarda III dēli, no kuriem sākas trīssimt gadu traģēdija un dalīšanās Lankasteros un Jorkos, arī ir matriarhālās Māsas. Tāpat kā Ričarda III vecākie brāļi un vecākā brāļa dēli. Visās šajās dinastijās parādās iezīme – tiklīdz Māsu cīņā ienāk slepkavība, tā sākas dinastijas noriets. Nāve rada nāvi visdīvainākajos veidos – arī kā Henrijam VIII tik nesaprotamais vīrieškārtas pēcnācēju trūkums.
Māsu konfliktam (turklāt īpašu Māsu – Mātes un Raganas) ir analogi arī latviešu dramaturģijā un pirmais, kas šeit nāk prātā, ir Raiņa „Pūt vējiņi”. Un arī tur bojā iet seksuālākā Ragana - Barba, pie kam, visticamāk, tas pats ir noticis ar viņas māti. Šo pašu konfliktu varam ieraudzīt ar sengrieķu Mēdejas liktenī. Kopā ar Jāsonu viņa ir Ragana, bet pēc sava pirmā vīra nodevības kļūst Māte – no Tēseja tēva Aigeja dzemdē dēlu Mēdu, kuru pēc savulaik pamestā tēva Aiēta nāves iesēdina Kolhīdasvaldnieka tronī. Matriarhāli cirkulārais loks noslēdzas.
Vispār jau 16. gadsimtam un visam ģenealoģiskajam, par ko še runājam, ir ļoti laimējies, jo tajā ir dzimis arī Šekspīrs vai personas, kas rakstījušas viņa vārdā. Un vismaz trīs viņa traģēdijas ir par šo dinastisko periodu – „Ričards II”, „Ričards III” un „Hamlets”. Pie kam pēdējā tēlu un sižeta struktūra cieši saistīta ar tieši ar Mariju Stjuarti, kura, šķiet, līdzīgi Hamleta mātei, ir piepalīdzējusi nomirt viņa tēvam. Šeit vēl viena saikne ar nāvi – Šekspīra stilā ir nobeigt dramatisko darbību tad, kad tā pati nobeidzas, jo visi vai gandrīz visi drāmas personāži ir miruši. Un tādējādi likt mums domāt – ko dara šīs nāves?, kādus jautājums tās uzdod? un ko tās izskaidro? Tā būtu atsevišķa tēma, palūkoties, kādu apli zīmē Šekspīrs, par to citreiz.
Bet tagad – nobeigumā - atgriezīsimies pie tēmas par raksturu. To iesākām, Stefana Cveiga inspirēti. Šeit pateikšu, ka, manuprāt, cilvēka raksturs ir psihes reakcija uz notikumiem cilvēka paša un viņa dzimtaskoka dzīvē. Kaudzīšu Gaitiņu Tenis teica slavenos vārdus – „uz cita nelaimi izstiepies, uz savu – saraujies!” Tieši tā uzvedas psihe, mijiedarbojoties ar notikumiem savā un savu senču dzīvē. Raksturu varētu salīdzināt arī ar spaini vai citu trauku, kurā viss kaut kas tiek likts iekšā un krāmēts ārā, kurš tiek saudzēts, bet arī dauzīts. Kurš tiek glabāts vai nu zem klajas debess, zem jumta notekas vai gluži pretēji - klētī, sausumā. Spainis tomēr kādreiz kļūst caurs un sarūsējis, riskējot zaudēt to, kas tajā krāts. Bet vienmēr pastāv cerība, ka tas varbūt vēl ir salāpāms. Dažreiz tas spainis ir arī laimīgs, jo tam „ir viss, kas ir ar viņu noticis” (M. Čaklais)
Notikumi dzimtaskokā caur indivīda raksturu iesaista to no dzimtas attīstības cikla vajadzībām izrietošā likumsakarīgu notikumu ķēdē - liktenī. Liktenis tādēļ ir process, kurā indivīds neapzināti piepilda sava dzimtaskoka nevis savas individuālās vajadzības, parasti savu likteni neapzinādamies, bet nespēdams arī tam nesekot. Man šķiet, ka viens no iemesliem, kādēļ cilvēki iet uz teātri, ir - labāk saprast savu likteni. Izdarīt to, ieraugot kaut ko no savas dzīves uz skatuves.
Ja to visu tā sadefinējam, tad ieraugām būtisko atšķirību starp analītisko un sistēmisko skatījumu uz šīm lietām. Ieraugām vai sajūtam arī trīssimts gadus jebkurā abu autoru „Marijas Stjuartes” vārdā. Redzam, ka sistēmiskā uztvere nav pretrunā ar Cveiga uztveri, bet ir nesalīdzināmi plašāka. Varētu teikt - analītisks redzējums iekļaujas sistēmiskajā, tā viņi abi pat ļoti smuki sader kopā.
Bet visas šīs pārdomas taču ir saistībā ar teātri un gluži praktisku uzdevumu – kā to visu parādīt uz skatuves un ko tieši parādīt? Ja mēģinām šo uzdevumu atrisināt analītiski un apzināti (ko darīt? kā darīt?), esam purvā. Te ir tik daudz informācijas, ka apziņa iestrēgs un „uzkārsies”. Tādēļ visa šī informācija jāizmanto vien kā mākslinieka psihes iesildīšana. Kā redzams, tas ir milzu darbs, visu šito izlasīt vai noklausīties, saprast. Daudzi nesapratīs, kādēļ to vispār vajag, sevišķi tie, kas zina, cik par darbu teātrī jāmaksā. Bet tas jau nemaina dabas un mākslas likumus...
Labi sasildīts mākslinieks satiek psihodrāmas Dievu (spontanitāti) un pats kļūst Dievs - Radītājs. Šis Dievs ir viens un rada vienatnē, nevajag viņam traucēt. Arī aktieris ir viens, tāpat kā gleznotājs, kura gleznas nekad nebūs kolektīvs darbs. Arī režisors ir viens, kuram jārada viens kopējs rāmis daudzu Radītāju darbam. Man šķiet, vissvarīgākais visā šajā procesā ir nevis, kā otram palīdzēt, bet gan – kā netraucēt. Bet – tas jau ir cits, varbūt nākamais stāsts...
|
