Filmas veidotājuprāt, Ervīns „tāpat kā mēs visi” ir ar pazeminātu stresa toleranci. Tas liek viņam uz kreņķiem sadzerties šņabi, dzērušam braukt ar auto un kļūt depresīvam nelaimīgas mīlestības dēļ. Bet ja viņam ir nauda un ja par viņu raksta dzeltenā prese, tad „mēs” viņu apskaužam, pazemojam un sev iesuģestējam, ka moderna māja jūras krastā, kas nepieder mums – tas ir apvainojums. Par sevi mēs smiesimies labsirdīgi, bet par viņu – nenovīdīgi. Tā pati psiholoģiskā pozīcija, kas Pāvila Rozīša „Ceplī”.
Galvenā filmas līnija tomēr ir lakoniskā seržanta Lapiņa (Andris Keišs) stāsta izvērsums („lode atsitās pret manu ķiveri un Žeņa nokrita...”) un strupceļš, kurā tas viņu galu galā noved. Nepalīdz valstiski atzītā rehabilitācijas zinātne. Ārstu lomās režisoram izdevies iemānīt (kā??) īstus, turklāt prominentus ārstus, radot reāli dokumentālu iespaidu. Sašaurināta un paštaisna realitātes uztvere + stindzinošas manipulācijas + baltie halāti – baisi...
Ļoti jau gribētos, lai realizētos skaistās Ināras galviņā dzimusī brīnumformula no neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) klāsta, tāpat iespēja, ka starp viņu un seržantu kaut kas sāktos. Skatītājam tiek ļauts par to pasapņot, varbūt, lai nejustu tik lielu riebumu par urīnterapijas procedūrām, arī tās pašas Ināras ieteiktām.
Galu galā viņa Lapiņu ar elegantu vieglumu „uzmet”, pēc tam viņu fiziski ievaino mīlas frontē ievainots policists un visbeidzot pa logu izmet tajā pat frontē cietušais Ervīns, Ināras vīrs. Kara veterāns nokļūst tur, kur visu valstu kara veterāni nokļūst ļoti bieži – starp „bomžiem”. Arī tajā valstī, kuras kino savulaik glāba ierindnieku Raienu. Bet ne jau tikai ārsti, skaistules, policisti un bagātnieki nesaprot karavīru un viņa traumu. (Arī filmas veidotāji nesaprot pietiekoši labi, Lapiņam būtu jāparādās ar citiem simptomiem.) Tomēr šī nesaprašana ir spēta padarīt par mākslas faktu. Sevi un citus nesaprotošo solidaritāte. Empātijas krahs. Tie baltie halāti bija baisi, taču tie dakteri vismaz par kaut ko atbild, ja jau viņi no ekrāna skatās mums acīs. Bet visi pārējie „mūsējie”, ko tie varētu būt izdarījuši seržanta labā?
Nobeigumā mēģināšu formulēt, kas, manuprāt, varētu notikt ar karavīru, kurš jūtas vainīgs par drauga nāvi un sēro par to. Viņam būtu jācieš no ķermeniskas salauztības sajūtas, bezmiega, trauksmes (panikas) lēkmēm un uzmācīgām fantāzijām, kuras īpaši uzzied alkohola ietekmē un kurās tas izspēlē „kā būtu, ja būtu...”. Šādas impulsu izspēles atvieglina, bet tikai uz brīdi. Kā man nesen stāstīja kolēģe Alla no Maskavas, kurai ir pieredze Čečenijas kara veterānu rehabilitēšanā, ne medikamenti, ne sarunu terapija neesot īsti efektīvas. Pasaulē visatzītākās šādiem pacientiem šodien esot nevis uz apzināšanos vai uz katarsi, bet gan „uz ķermeni orientētās” psihoterapijas metodes. Kas papūlēsies, lai seržants Lapiņš atgrieztos pie tām?
| 
