Pirmais iespaids, lasot par Henriju VIII, - nesekmīga cīņa, lai viņam kaut kad būtu vīrieškārtas pēcnācējs. Karaliskajās lietās tam objektīvi ir liela nozīme, tādēļ kādu laiku ļāvu sev noticēt, ka tā ir daudzo laulību motivācija. Nedaudz aizdomājos, uzzinājis par divu sievu (no sešām) sodīšanu ar nāvi un pavisam apmulsu, uzzinājis, ka kopumā viņa valdīšanas laikā ar nāvi sodīti 72 000 cilvēku. Kļuvis par karali 18 gadu vecumā, viņš vismaz neiebilda, ka ar nāvi tika sodīti pat klaidoņi – cilvēki, kas zaudēja savus zemes sīkīpašumus lielīpašnieku atbalsta (pauperizācijas)politikas rezultātā. Arī izcilo filozofu „Utopijas” un līdz ar to pirmo sociālistisko ideju autoru Tomasu Moru (par viņu vēl atcerēsimies)un arī dzejnieku Henriju Hepbernu viņš nosūtīja zem bendes cirvja.

Mani ļoti mulsina lielais Henrija VIII mirušo bērnu skaits. No pirmās sievas – Aragonas Katrīnas pieciem dzemdētajiem izdzīvo tikai viens – Marija, kas vēlāk, kļuvusi par karalieni, izpelnīsies iesauku – Asiņainā, un kurai nebūs bērnu. Viena grūtniecība, tā vēlāk kaunpilni izrādījās neīsta, tā sauktā histēriskā.

Otrajā laulībā no trijiem bērniem izdzīvo tikai Elizabete, kurai, kā zināms, bērnu nebija un kura to mēģināja pasniegt kā efektu, nevis defektu, pasludinot sevi par „karalieni – jaunavu” vai arī kā „precējušos ar Angliju”. Trešajā laulībā beidzot dzima troņmantnieks – Edvards VI, bet līdz pilngadībai tomēr nenodzīvoja. Pēdējās trīs laulībās bērni nedzima. Arī vienīgais atzītais ārlaulības dēls Henrijs Fitzrojs mira 17 gadu vecumā. Tātad no 9 Henrija VIII bērniem pilngadību sasniedza divas meitas un abas dabūja izbaudīt karaliskā kroņa spožumu un postu.

Kaut kā par daudz to mirušo un, iespējams, arī nedzimušo bērnu. Henrijs VIII skaitījās karalis ar labu seksuālo apetīti, lai neteiktu – izcilu. Viņa mīļāko un favorīšu sarakstu droši vien nebūtu tik viegli nobeigt. Tomēr atceroties stāstus par viņa galminiecēm, apgalvojumi, ka tieši Henrija potence, nevis bezpalīdzība un apjukums bija viņa daudzo laulību iemesli, sāk šķist apšaubāmi. Un tomēr – tikai divi izdzīvojuši bērni, abas meitas? Nu kā tad tā?

Bet ja palūkojamies „augstāk” – Henrijam VII jau šī statistika bija tikai nedaudz labāka – no septiņiem dzimušiem bērniem pilngadību sasniedz nākamais Henrijs VIII, kā arī viņa vecākā māsa Margarita un jaunākā – Marija. Man grūti stādīties priekšā apstākļus, kādos tika audzināti jaundzimušie 15. un 16. gadsimtā, bet tomēr nespēju pieņemt, ka karaļu bērniem kaut kā varētu pietrūkt. Uz neattīstītas medicīniskās aprūpes rēķina vien tik augsta bērnu mirstība diez vai ir norakstāma.

Skaidrāka šī lieta kļūst, ja palūkojamies uz notikumiem Henrija VIII mātes – Elizabetes Jorkas ģimenē. Viņa bija vecākā meita ģimenē, kurā bija vairākas māsas un divi brāļi – viens, kurš tika pagūts kronēt par karali Eduardu V un par viņu divus gadus jaunākais Ričards. Abi brāļi pusaudžu vecumā tika nogalināti Tauerā. Kā viens no šī nozieguma iespējamajiem organizētājiem tiek minēts Henrijs VII – viņš varēja būt ieinteresēts šajās nāvēs. Bet otrs ir Ričards III (palasīsim Šekspīru!) – karalis, kurš krita kaujā ar Henriju VII un kurš varbūt bija vainojams sava vecākā brāļa karaļa Edvarda IV un daudz ticamāk, jaunākā – Džordža (1449-1478) nāvēs.

Tātad gan vīriešu savstarpēja apslaktēšana vienā ģimenē un aizdomu ēna, kas krīt pār vēl vienu vīrieti, kurš manto apslaktētās ģimenes varu. Aizdomās turētā vīrieša dzimta pa vīriešu līniju izbeidzas nākamajā paaudzē, bet pa sieviešu līniju tomēr turpinās diezgan ražīgi. Par to parūpējušās divas Henrija VII meitas – Margarita un Marija. Bet par Tjudoru varas turpināšanu parūpējies dēls, mazdēls un divas mazmeitas, kā arī viena mazmazmeita.

Es nesākšu še atkārtot savus uzskatus par nāves ietekmi uz dzīvajiem. Tikai konstatēšu, ka šis „gadījums” izskatās kā ļoti tipisks. Noslepkavotie vīrieši paliek ģimenē un neļauj dzimt nākamajiem, it kā pasargājot tos. Bet tie, kas tomēr piedzimst, neizdzīvo. „Dzīve kopā ar nāvi” – iespējams tā visprecīzāk varētu raksturot atmosfēru, kas valdījusi Henrija VIII ģimenē un galmā. Un iespējams, ka ar šo atmosfēru ir bijis jāsadzīvo visiem viņa varas mantiniekiem, ieskaitot Elizabeti I.

Še mums jāpiemin divi svarīgi apstākļi. Pirmais – arī Marija Stjuarte dzima divu brāļu un tēva , bet dzīvoja triju vīru „nāves ēnā”. No šī viedokļa abu „māsu” cīniņš varēju būt arī nevis cīniņš „uz dzīvi”, bet „uz nāvi”. Un viņas abas varēja nojaust, par ko patiesībā cīnās, tādēļ ievilka cīņas finālu uz divdesmit gadiem.  Un vienīgais vīrietis, kas izdzīvoja un kura vārdā varbūt arī veidojās un kura dzīves laukumu attīrīja visa šī kapsēta, bija Marijas Stjuartes dēls – Skotijas Džeimss VI, vienlaicīgi arī Anglijas Džeimss I.

No šī viedokļa Marija Stjuarte varētu būt bijusi kā tāda „melnā karaliene” – viņa ir nākusi pasaulē tajā pašā ģenealoģiskajā punktā kā Rainis, vēl smagākā. Viņai kā Antiņam bija jāizdzīvo ne tikai pēc mirušiem diviem brāļiem. Arī tēvs mira un tādēļ varenā māte – Marija de Gīza – varētu būt „sasalusi” vēl vairāk kā Raiņa Princesīte Stikla kalnā. Bet Elizabete varētu būt bijusi kā „baltā”. Nedaudz tālāk no nāves stāvoša, jo viņas brālis un māsa dzima un mira jau pēc viņas... Abas cīnās, nezinot par ko, sekojot pasakai, ka par Anglijas troni. Visticamāk, tā bija cīņa ar Tanatu, kā Alkestidai.

Otrs svarīgais apstāklis – troņa pretendenti karaliskajā ģimenē ir matriarhālās Meitas. To uzdevums ir atrast savā starpā to, kas vislabāk nākotnē varētu veikt Lielās Mātes – tātad Karaļa funkciju. Tas nozīmē, ka Elizabetes un Marijas duelis ir tikai Edvarda IV un Ričarda III dueļa atkārtojums aizaiznākamajā paaudzē.

Vakar lasīju vienu no vācu psihoterapeita un priestera Berta Hellingera grāmatām. Viņš uzsver – saikne starp varmāku (slepkavu) un upuri ir ļoti intīma. Pateicoties tai, abi kļūst par vistuvākajiem cilvēkiem pasaulē un ienāk viens otra dzimtaskokā. Varbūt Hellingers arī, bet es pavisam noteikti domāju, ka šī saikne ir intensīvāka nekā laulības, sevišķi tās pirmajos gados. Cilvēkiem viņu upuri un viņu varmākas visur staigā līdzi. Šos rēgus neredz pieaugušie, bet redz bērni. Viņiem ar rēgiem ir jācīnās un no tiem jāatbrīvo savi vecāki. Varam iedomāties, ka daudziem bērniem tas var nebūt pa spēkam...

Tātad Henrijs VIII ir bijis ļoti nāves apsēsts. Interesanti, ka viņam nespēja palīdzēt katoļu baznīca, kurā, starp citu, šodien oficiāli tiek praktizēts eksorcisms – dēmonu izdzīšana. Vatikānā ir radīta tam speciāla nodaļa. Jāpadomā, varbūt toreiz Svētā Krēsla nespēja šajā jomā bija viens no protestantisma uzvaras gājiena cēloņiem? Bet šeit arī cita hipotēze – varbūt Tjudori bija ne tikai Plantagenetu ģimenes terapeiti, varbūt arī eksorcisti? Kas, padarījuši savu darbu, pagāja maliņā un vien noraudzījās, kā Anglijas tronī starp Jorku un Lankasteru asinīm dzīvo arī sava drusciņa no Tjudoriem.