Režisors
Šoreiz mani (man netipiski daudz) interesēja pats teātris. Par aktierspēli še ierunāšos ik pa brīdim. Bet par „Mirušo dvēseļu” režiju, kas Kirila Serebreņņikova izpildījumā nesaraujami saistīta ar kostīmiem, scenogrāfiju un mūziku, kaut kas jāpasaka jau sākumā. Šis režisors uz Rīgu ir atvedis vieglumu, kas ceļas no vairākiem avotiem. Serebreņņikovs nemaz režiju nav mācījies, viņš ir fiziķis pēc izglītības, un fiziķi man patīk. (Fizika bija mans mīļākais priekšmets vidusskolā.) Tātad – nav bijis pārāk jāklanās tradīcijām, sevišķi savu laiku pārdzīvojušajām. Turklāt ļoti jūtama radošo un tehnisko ideju pārbagātība, kas laikam iespējama tikai lielos kultūras centros, kur viss mutuļo no ietekmēm. Un tad neviļus rodas jautājums, vai arī Rīga pie tādiem vēl pieder?
Galvenais Serebreņņikova panākums, manuprāt, ir tas, par ko krievus parasti neslavē - lieliskā organizācija. Viņš ir pratis katram radošās trupas dalībniekam iedot tādu telpu, kādu tam vajag, lai nepazaudētu sevi kaut kādās mokošās savstarpējās atkarībās. Un aktieri, burtiski, uzzied – katrs no viņiem atrauj vaļā tādas savu talantu čakras, par kurām man mute palika vaļā. Piemērām, Juri Lisneru kā Korobočku man nebūtu nekas pretim noskatīties katru mīļu rītu pirms darba - labam garastāvoklim visai dienai.
Jāatzīmē, ka visas lomas spēlē tikai vīrieši. Man tas šķiet lieliski -pirmkārt jau kā atsauce uz profesijas pamatiem - klasisko grieķu teātri. Aktiera darbs kā profesija, naudas pelnīšana, sabiedrības ietekmēšana un audzināšana – tātad tradicionāli vīrišķā darbības sfēra. Pretstatā sievišķajai mājvadībai, kurā senajos laikos ietilpa daudz, daudz vairāk, nekā šodien. Un vismaz man tas liek arī padomāt par to, kas ar izrādi nemaz tieši nesaistās – par sievišķo.
Sievietes parādīšanās teātrī ir novērsusi vīriešus no darba ar dramaturģisko materiālu - riktīgas vīrišķīgas rakšanas izpratnē. Sieviete (pati to negribot) atnes bohēmu, flirtu, iemīlēšanos un aizmiršanu par darbu, novirzot teātri no psiholoģiskas pētniecības uz kaut ko citu – var jau būt tikpat svarīgu (kam es neticu), bet citu. Un ir sācis kļūdaini likties, ka tā ir bijis vienmēr. Bet vissliktākais – ar sievietēm teātrī ir ienākušas intrigas, klačas un grieķu teātrim pilnīgi neiedomājamā un arī latviešu teātrim taču nevajadzīgā matriarhālā konkurence un poliandrija. Sievietes ir panākušas, ka vīrieši nodarbojas ar sieviešu apjūsmošanu un citām Dievietes kultā ietilpstošām darbībām, bet ne ar to, par ko viņi vienmēr varētu justies kā vīrieši, zemapziņas iekarotāji. Pat tad, ja par to nemaksā naudu un varbūt pat tieši tad, ja nemaksā.
Tomēr ir arī dzelžaina gogoliska loģika, kādēļ uz skatuves jābūt tikai vīriešiem. Šis rakstnieks ir androfīls – viņš vīriešus nemīl homoseksuāli (Gogoli par to, manuprāt, nepamatoti tur aizdomās). Viņš vīriešus un viņu briesmīgās nepilnības mīl kā patvērumu sev un Krievijai. Tas viņam ir svarīgi personisku iemeslu dēļ – viņa dzimtā sievišķais un nāve uzvar vīrišķo un dzīvi. Vīrišķais princips ir pretējs sievišķi mātišķajam, kas simbolizē gan dzimšanu, gan nāvi – divus vislielākos zaudējumus cilvēka dzīvē, cirkulāro laiku. Gogolim ir svarīgi, domājot par Krievijas nākotni, – vīrietis kā Tēvs, kurš atbild par visu, nevis tikai atkarīgais un parazitējošais Dēls.
Viņam tas ir svarīgi kā Dantes Aligjēri „Dievišķā komēdijas” iedvesmotajam. Šī literārā parauga iespaidots, Gogolis gribējis radīt veselus trīs „Mirušo dvēseļu” sējumus. Tomēr inscenējumā par vīriešu attiecībām bija arī šis tas, kas man likās pārspīlēti. Varbūt tikai provokatīvi – kā šļakstošie viena vīrieša skūpsti uz otra vīrieša lūpām... Androfīli tiešām nenozīmē homoseksuāli.
Bērnu nāve ģimenē parasti tiek pārdzīvota kā konflikts starp vecākiem, kuri modernajos laikos šī konflikta dēļ ļoti bieži šķiras. 19. gadsimta sākumā tas nebija iespējams, tādēļ konfliktam bija jārisinās citādi. Diezgan ticama izskatās hipotēze, ka Gogoļu ģimenē, kurā, kā vēlāk redzēsim, daudzās bērnu nāves ir bijusi problēmu problēma, šis konflikts ieņēmis „sievietes pret vīriešiem” formu. Sešpadsmit gadu vecumā nākamais rakstnieks ir palicis kā pēdējais vīrietis savā ģimenē. Pieci brāļi un tēvs dusēja kapsētā. Lai par šo hipotēzi runātu tālāk - apstiprinātu vai noraidītu, būtu kārtīgi jāpapēta rakstnieka dzimtaskoks. Sevišķi - jāpaskatās, kas noticis ar Nikolaja izdzīvojušajām jaunākajām māsām. Vai tās precējās, vai viņām bija bērni, kas ar tiem notika un kas notika ar vīriem?
Bet arī bez šāda pētījuma ļoti saprotama ir rakstnieka vēlme atdzīvināt mirušos vīriešus kā kārtu, nelaižot uz skatuves sievietes. Atriebties viņām, pasērot nedaudz un ironiski skumji par to visu pasmietos ... Cīņa par mirušo vīriešu dvēselēm – arī Čičikovs taču iepērk tikai vīriešus un jūtas ļoti apkrāpts, ieraudzījis, ka kādā sarakstā iesprucis „vīrietis” ar vārdu Jeļizavets.
Eleganti ir Serebreņņikova kostīmi – tie, šķiet, ir radīti gluži kā Pikaso „miera balodis” – ar vienu, bet ģeniālu zīmuļa vilcienu. Režisors rāda, cik viegli vīrietis kļūst par sievieti – tikai nedaudz pamainot galvassegu kontūras un kurpes. Pārliecinot, ka pat frizūra nav tik svarīga kā dzimumatšķirība, bet kleitas vai mēteļi ir otršķirīgi. Un aktieri šo vieglumu eleganti apliecina, izdarot to, kas tradicionāli laikam skaitās visgrūtākais – vīrietim nospēlēt sievieti, varbūt arī otrādi.
Tad vēl par Serebreņņikova izvēlēto Aleksandra Manackova mūziku ar tekstiem (prozu, nevis dzeju), kuri (lielākā daļa, visi?) ir no paša Gogoļa nākuši un prasītos tikt nodrukāti izrādes programmiņā. Lai tas notiktu, es bez vilcināšanās upurētu tajā iekļuvušās aktieru bildes „bitovuhas” stilā. Šai „bitovuhai”, kas ienāk arī ar bomzīgajiem treniņtērpiem un autoriepām pajūga riteņu vietā, jāiemieso cits režisora princips – „taisīt klasiku kā mūsdienu lugu, .... lai teksts izpildītu to pašu uzdevumu, ko iecerējis autors” (no intervijas ar režisoru programmiņā). Laikam tā tas darbojas, izdarot arī nedarbu - iznīcinot ilūziju par pagātni, kā par kaut ko ideālāku un labāku, nu – zudušu. Sāpīgi!
Šeit jārunā arī par „baltiešu akcentu” krieviski izpildītajā dziesmās, kas ticis pamanīts kādā no Maskavas kritiķu recenzijām un kam vajadzētu būt interesantam piedzīvojumam režisoram pašam. (Mēģinu iedomāties, kā Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos” spēlētu krievi. Gribas ne tikai pasmaidīt!). Baltieši krievu padomju kino tradicionāli tikuši izmantoti visādām fašistu lomām. Bet fašisti arī šodienas krievu apziņā ir ļoti plašs jēdziens un pat bieži lietots lamu vārds. Tie nav tikai Hitlera laika vācieši – nacionālsociālisti un esesieši. Krievus šāda latviešu teātra izmantošana asociatīvi ved uz izseno konfliktu krievu dvēselē starp īstajiem krieviem – slavofiliem un modernajiem tradīciju noliedzējiem un Pētera Lielā „ievestajiem” rietumniekiem. Manuprāt, fašisti – tie ir rietumnieki. Vācieši un holandieši Pētera Lielā laikā un latviešu strēlnieki kā „vācieši” Pilsoņu karā. Tātad Maskava skatījās, kā Gogoli rāda un saprot ne tikai latvieši, bet arī krievi – rietumnieki. Šajā jautājumā mani kārdina iespēja dzirdēt paša režisora domas par sevis sasniegto.
Ideja iepirkt mirušas dzimtcilvēkus, lai tos ieķīlātu par 200 rubļiem katru, tādā veidā tiekot „pie kapitāla”, ir tipiska rietumnieciski kapitālistiska ideja, kuru tradicionāli slavofīliskā dvēsele varēja pieņemt tikai kā sātana kārdināšanu, tomēr atklāti tai neprotestējot un pret to nesaceļoties. Neskatoties uz to, ka veiksmīgais saimnieks Kostanžoglo lieliski iztiek bez tādām modernām muļķībām, gandrīz visi pārējie saimniekot nespējīgie muižnieki jau ir krituši grēkā (rietumnieciskumā) un ieķīlājuši kā savus dzīvos, tā mirušos dzimtcilvēkus – tas Čičikovam 2. sējumā ir jākonstatē ar pretējām jūtām.
No vienas puses – tas ir viņa spekulatīvo ieceru krahs. No otras – viņā mostas spēki un ticība par savu spēju sekot Konstanžoglo piemēram, izejot cauri dantiskajiem elles lokiem un attīroties no tā, ko par Krieviju sāpošais Gogolis izjūt kā slimību.
Bet stāsts tomēr manī dominē pār teātri un režiju, kā vienmēr. Šoreiz – Nikolaja Gogoļa stāsts, jo, manuprāt, viņa darbi īsti neatdalās no dzīves – tie izskaidro, papildina un izkrāso viens otru. Tie palīdz ievietot Gogoli tajā literatūras sistēmā, kas manī ir veidota uz grieķu mitoloģijas bāzes un kas izskatās kā tāda aptieka - katrā plauktā atrodas savam dzīves gadījumam noderīgas literāras zāles. Nodalījums ar Nikolaja Gogoļa dzīvi un darbiem varētu saukties – „cerības rosinoša, tomēr bezcerīga cīņa ar Tanatu, nāves dēmonu”. Bet tā kā austrumslāvu mitoloģijā nāves dēmona vārds bija Vijs, tad – „cīņa ar Viju”.
| 
