Ģimene, dzimta
Nikolajs Gogolis pa tēva līniju nāk no senas pareizticīgo priesteru dzimtas, kuru tikai viņa tēva tēvs Afanasijs Demjanovičs Janovskis (1738 – 1805), savaldzinot un izdevīgi apprecot kāda magnāta meitu (pret līgavas tēva gribu, nozaga), 1792. gadā nodibināja kā muižnieku dinastiju. Viņš arī radīja stāstu par dzimtas izcelšanos no sena ukraiņu karavadoņa Ostapa Gogoļa un pieņēma viņa uzvārdu. Vai tik tas nav darīts, izmantojot savu fantāziju – lai „pielīdzinātos” varenajam sievastēvam? Afanasija Demjanoviča mazdēls dzims tomēr kā Janovskis, bet vēlāk šo uzvārdu pazaudēs (uzvārda maiņa tātad nenotika vienā momentā un uzreiz) un pasaule turpmāk viņu pazīs kā Gogoli.
Rakstnieka tēvs Vasilijs Afanasjevičs (1777 – 1825) jau pusaudža gados debitē ar radošu piedzīvojumu, kas liek ieraudzīt dzimtas vīriešos mītošas fantazēšanas spējas, vedošas no viņa tēvu uz dēlu. Vasilijs Afanasjevičs, vēl nedzimušā Nikolaja Vasiļjeviča tēvs, sapnī redzējis dievmāti, kura norādījusi viņam uz puiša nākamo sievu, toreiz vēl tikai zīdaini. Kad šim zīdainim - Marijai Ivanovnai Kosjarovskai (1791 – 1868) palika 14 gadi un viņa bija kļuvusi par īstu skaistuli, Vasilijs to apprecēja. Abi izveidoja ļoti zīmīgu laulību, vienu no tām, kurās milzu nozīme ir nāvei.
Neesmu dziļāk ielūkojies Janovsku – Gogoļu un Kosjarovsku dzimtaskokos, tādēļ īsti nesaprotu, no kurienes tā nāves ietekme izaugusi. Nav jau šīs dzimtas aiz sevis tik precīzus datus par sevi atstājušas kā britu Tjūdori un Stjuarti, kuru konfliktu izcelsme ir viegli pētāma. Tādēļ vismaz pagaidām aprobežosimies ar vienas paaudzes ģenealoģiju.
Vispirms Marija dzemdē divus, vienu pēc otra, nedzīvus dzimušus dēlus, tad Nikolaju (1809 – 1852), Ivanu (1810 – 1819) un Mariju (1811 – 1844). Tad seko četri nedzīvi dzimuši vai agri miruši bērni – divi puikas un divas meitenes. Un tad – trīs meitas, divas no kurām izrādīsies īstas ilgdzīvotājas tiem laikiem - Anna (1821 – 1893), Jeļizaveta (1823 – 1864) un Olga (1825 – 1907). Olga, kā redzams, dzimusi tajā pašā gadā, kad miris tēvs.
Padomāsim, kāda varētu būt bijusi nākamā rakstnieka sajūta par savu bērnību. Viņš taču piedzima jaunai , nepieredzējušai un ievainotai mātei (viņai bija jābūt „sasalušai” kā Raiņa Saulcerītei), kurai bērnu nāvju dēļ bija liels risks būt konfliktā ar savu vīru. Turklāt līdz divpadsmit gadu vecumam viņš piedzīvoja divu maziņu brālīšu, divu maziņu māsiņu un viena deviņgadīga brālīša nāves un šo nāvju pārdzīvojumus ģimenē. Man šī dzīve izskatās kā nemitīga sērošana – melnas drēbes, krustu mešana baznīcā un kārtējā zārciņa guldīšana svētītā kapsētas zemē.
Šādi notikumi nevarēja nelikt viņam attīstīties virzienā „uz āru”, uz ģimeni, altruistiskā, citiem dodošā virzienā, upurējot personiskā Ego attīstību, kas pēc tam izrādījās pārāk vājš, lai pats Nikolajs nodzīvotu ilgu dzīvi. Bez tam šīs daudzās nāves acīmredzot ir stimulējušas viņam stipri turēties pie pareizticīgās baznīcas atbalsta, taču, kā precīzi norādījis kāds no rakstnieka biogrāfiem – viņa ticība ir stipri atšķīrusies no Dostojevska vai Tolstoja ticībām. Nāve likusi justies daudz bezpalīdzīgākam, tā reliģiozitātē ieaicinājusi pagāniski mistiskus elementus un cilvēka dabisko reliģiozitāti vērsusi nevis patriarhālā Dieva, bet matriarhālās Dievietes virzienā. Pareizticīgajiem tā ir baznīcā integrētā Dievmāte, kas, stingri ņemot, ir milzu kompromiss attiecībā pret monoteistisko ideju.
Nikolajam tēva nāves gadā ir sešpadsmit un viņš tagad ir palicis vienīgais vīrietis ģimenē, kurā vēl ir 34-gadīgā māte un četras jaunākas māsas. Viena no tām tikai nedaudz, par pāris gadiem jaunāka, bet trīs pastarītes – gluži kā cita paaudze, maziņas. Milzu atbildība un milzīgs oidipāls izaicinājums. Še man nāk prātā kāda fotogrāfija ar 16-gadīgo Zigmundu Freidu, blakus viņa 34-gadīgajai mātei – viņi tur izskatās kā īsts pāris... Nez, kā izskatītos dēls un māte Gogoļi? Man šķiet, Nikolajs tur būtu kā vājš puisēns, samulsis, nobijies un aizslēpies aiz savas taisnās, pāri pierei krītošās matu šķipsnas.
Ja šādi palūkojas uz mirušu cilvēku iepirkšanas ideju, kas krieviski tradicionāli, tomēr poētiski zīmīgi tiek sauktas par dvēselēm, tad redzam tur vēl kādu Gogolim ļoti personisku un „Mirušajās dvēselēs” psiholoģiski precīzi atspoguļotu līniju. Viņa bērnības (un ne tikai) fantāzija varētu būt bijusi nodarbināta ar jautājumu – kā mammu atkal padarīt smaidīgu? Laikam jau tikai – panākot tādu brīnumu kā mirušo brāļu un māsu atgriešanos no mirušajiem! Viņu atpirkšanu Nāvei! Šeit redzam Čičikovu kā Gogoļu ģimenes varoni, atbrīvotāju no likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem.
Nāves darbs
No man zināmajām, ar nāvi saistītajām vēsturiskajām personībām Gogoļu ģimenes struktūrai ir zīmīgas līdzības ar Staļina ģimenes struktūru – viņš arī ir dzimis 18-gadīgai mammai, kura pirms tam zaudējusi divus dēlus un kuras vīrs pēc dažiem gadiem kaut kur pazūd. Šāda pieredze stimulē dēlam māti sajust kā sev pārāk tuvu, kas ir gan spēcīgs incestuāls, gan zēna seksualitāti dragājošs faktors un kura nozīme skaidri izpaužas gan Staļina, gan Gogoļa dzīvēs. Staļins visu dzīvi ir baidoties ienīdis sievietes, ne velti viņa abas sievas ir priekšlaicīgi mirušas, otra turklāt neapšaubāmas pašnāvības rezultātā. Pirmā – varētu daudz par to strīdēties, bet kā man liekas – arī nemira gluži no kādas ķermeniskas slimības. Bet uz Gogoli mātes seksuāli nospiedošais efekts ir bijis vēl spēcīgāks – ar lielu varbūtību var apgalvot, ka viņš nav spējis izjust seksuālu tieksmi ne uz sievietēm, ne uz vīriešiem, lai gan izjutis daudz ko citu, turklāt ļoti smalki – draudzību, kopības tieksmi, biedriskumu, pienākumu, mīlestību, sajūsmu utt. Varbūt viņš kādreiz ir domājis, ka viņam varbūt vajadzētu precēties, „kā visiem”. Bet nav sajutis nekādu emocionāli – seksuālu pamatu, lai tas patiešām notiktu.
Ar Staļinu Gogolim kopēja ir arī stiprā tieksme būt kopā ar vīriešiem, kuru daži pārprot kā rakstnieka homoseksualitātes izpausmi. Staļinu laikam šādās aizdomās nevarēja turēt, jo viņš bija (gejiem it kā netipiski) nežēlīgs, nikns, varaskārs. Šeit jāsaka, ka heteroseksuālu vīriešu attiecības un spēju būt tuviem nereti traucē homofobija – bailes uzvesties un tikt sajustiem un izmantotiem „kā gejiem”. Bet rezultāts ir androfobija – vīrieša bailes no otra vīrieša. Šāda sajūta ir pilnīgi neiedomājama Gogolim, viņam vīriešu attiecības, androfīlija, biedriskums, pat mīlestība un atbildība par savu izaugsmi un pienākumiem ģimenes un sabiedrības priekšā ir bijis pats svarīgākais, kas vien var būt. Bet Staļins bija īsts heteroseksuāls androfobs, manuprāt.
Iespējams, viņus atšķir dusmas, naids un varbūt tādēļ, ka Gogolim, atšķirībā no Staļina, bija jāizbauda ne tikai pirms viņa dzimšanas mirušu bērnu radītā ietekme uz ģimenes sistēmu, bet arī viņa dzīves laikā mirušu bērnu ietekmes. Man izskatās, ka septiņu no divpadsmit brāļu un māsu nāves bērnībā ir iedzinušas mazo Nikolaju tajā, ko viņa dzīvē un daiļradē sauks par misticismu. Daudz vīziju un pat halucināciju, bailes un šausmas, kuras neatļauj no dvēseles dziļumiem parādīties dusmām, kas varētu viņu kaut kā norobežot vai pat atpestīt no šādām ciešanām... Jā, tādas šausmas, ka dusmas iespiedušās kaut kur stūrītī un baidās pat ieelpot.
Staļins spēja savas dusmas izpaust un tas viņam personiski palīdzēja, ļaujot dzīvot daudz sociālāku dzīvi, cik nu mēs par sociālumu varam runāt Staļina gadījumā. Bet arī viņš slīga dziļā misticismā un māņticībā, kuru rūpīgi slēpa. Savas bailes viņš „ārstēja” slepkavojot – ja viņam nebūtu bijusi tāda iespēja, tad būtu sevi jākompensē sevi kaut kā citādi – vai nu psihiski saslimstot vai kļūstot par mākslinieku, piemērām.
Vēl, domājot par Gogoli, atcerējos kādu pusnopietnu interneta informāciju par nopietniem sengrieķu kultūras pētījumiem. To rezultāts – secinājums, ka tik augstu līmeni grieķi spējuši sasniegt tādēļ, ka starp viņiem izplatīto homoseksuālo attiecību dēļ vīrieši – kultūras radītāji, nav jutušies seksuāli atkarīgi no sievietēm – kultūras pagātnes, nevis nākotnes apliecinātājām, tādējādi izveidojot noturīgas vīriešu grupu attiecības. Bet varbūt tā nemaz nebija homoseksualitāte, kas ļāva pretoties matriarhālajai atkarībai? Varbūt tā bija androfīlija, kaut kas tāds, kas tik ļoti izteikts Gogolim, sevišķi jau „Tarasā Buļbā”, bet arī „Mirušajās dvēselēs”?
Mirusī meitene, augšāmceļamā māte
Otrs Nikolaja Gogoļa likteņa biedrs ir mūsu pašu Rainis – arī ar diviem mirušiem brāļiem pirms viņa. Un ar divām izdzīvojušām māsām, vienu gan vecāku, tā ka atšķirības no Gogoļa ir. Un ar salīdzinoši ilgi nodzīvojušu tēvu. Svarīga atšķirība ir arī tā, ka Rainis dzimst pieredzējušiem, gandrīz četrdesmitgadīgiem vecākiem.
Manuprāt, Raiņa „Spelēju, dancoju” un „Zelta zirgs” ir jālasa kopā ar Gogoļa „Viju” – tad ir lieliski redzams gan kopīgais, gan atšķirīgais. Abiem ir grūti izjust un izrādīt dusmas, bet Gogolim iznāk brīnišķīgas šausmas, atšķirībā no Raiņa, kam tās ir vairāk deklaratīvas.
Visbūtiskākā atšķirība tomēr – Rainis pamodina gan Saulcerīti, gan Leldi, bet sotņika skaistā meita - ragana, kas pirms nāves tēvam pieprasījusi, lai tieši filozofs Homa Bruts pavada pie viņas zārka trīs naktis, tomēr paliek nepamodināta. Manuprāt, tas parāda abu attiecības ar savu seksualitāti un tās spēju/nespēju satikties ar sievišķo. Lai cik kā nestipru mēs esam raduši vērtēt Raiņa vīrišķo seksualitāti, sevišķi jaunībā - tā ir bijusi daudzkārt spēcīgāka par Gogoļa spēju sasildīt un atdzīvināt nāves sastindzināto sievišķo seksualitāti.
Gogolim viņa darbos sieviešu tikpat kā nav, bet ja ir, tad tikai tādas otršķirīgas vai pārāk idealizētas, nereālistiskas, vai, kā minēts - mirušas.
No šī viedokļa, manuprāt, ļoti veiksmīga un psiholoģiski precīza ir „Mirušo dvēseļu” režisora Kirila Serebreņņikova jau minētā iecere uz skatuves izmantot tikai aktierus vīriešus. Arī mūziķus un arī sevi kā kostīmu mākslinieku un scenogrāfu, tomēr pilnīgi bez sievietēm, kā to vēsta programma, darbā ar šo izrādi tomēr iztikt nav varējis. Mums jāsecina - Gogolis starp vīriešiem jutās labi, glābās no sievietēm.
Protams, mirusī meitene „Vijā” ir no bērnu nāvēm sastingusī māte. Un ir milzu starpība, ko mēs sajūtam, kad Rainis runā par savu Saulcerīti un Leldi (maigums, izmisums pienākuma sajūta, atbildība, bailes...) un ko mēs izjūtam, kopā ar Homu raugoties uz skaisto nelaiķi naksnīgajā un pamestajā pareizticīgo baznīcā – tur ir šausmas, aukstums, balansēšana uz ārprāta robežas, apjukums un pat nosirmojušā jaunekļa Homas psihotiskais stupors varbūt. Grūti iedomāties, kā pēc notikušā Homa varētu dzīvot tālāk.
Bet tas tā atsaucas Gogoļa paša dzīvē! Ap 1845. gadu (starp citu, neilgi pēc vecākās no māsām - Marijas nāves 33 gadu vecumā...) viņš tikpat kā pilnīgi zaudē spēju būt radošs. Turpināt darbu pie „Mirušo dvēseļu” 2. daļas ir kļuvis maz iespējami, kaut arī, pēc līdzības ar Dantes „Dievišķo komēdiju” ir iecerētas veselas trīs...
|
