Ārprāts
Gogoļa „Vijs”, kura kinoinscenējumu daudzi varbūt atceras kā pirmo un ka tik ne vienīgo padomju šausmu filmu, rāda neapšaubāmas tā saukto psihotisko pārdzīvojumu pazīmes. Psihotisko, tātad ārprātu, var sajust arī, lasot šo darbu. Bez jau minētajām šausmām ir tāda kā atdalītības sajūta no reālās, cilvēku apdzīvotās pasaules, dezorientētība laikā un telpā. Apjukums, sastingums, bezmērķīgums – paradoksāli samaisīts ar dzīvelīgu ironiju un nejūtīgumu.
Daži Gogoli pētījuši psihiatri pēc rakstnieka nāves ir noteikuši viņam maniakāli depresīvās psihozes (MDP) diagnozi. Tātad „melnā josla” – depresija un „baltā josla” – mānija. Esmu ārsts, bet ne psihiatrs, man tomēr šķiet, ka šajā diagnozē labi neiedzīvojas murgu un dzirdes halucināciju simptomi, kuri ir konstatējami „Vijā”. Man labāk patiktu, ja kāds psihiatrijas gudrinieks Gogolim piedāvātu tādu diagnozi, kurā būtu iekļauta reaktīva psihoze ar recidivējošu vai cirkulāru gaitu. Reaktīva tādēļ, ka reakcija uz ekstremālu nāves pārdzīvojumu ģimenē.
Nikolajam Gogolim savas dzīves un radošo spēku izsīkuma un beigu posmā ir bijusi arī bulīmija – nespēja atturēties no ēšanas. Arī anoreksija – viņa nāves iemesls bijis šķidruma un barības trūkums organismā. (Anoreksija un bulīmija ir ļoti sievišķīgas kaites!!) Viņš neēda un nedzēra, jo atradās depresīvā stupora stāvoklī, kura laikā, 10 dienas pirms nāves, sadedzināja it kā jau gatavo, bet mums nezināmā kvalitātē uzrakstīto „Mirušo dvēseļu” 2. daļu.
Un vēl ar Nikolaju Gogoli saista tādu noslēpumainu stāvokli kā letarģiskais miegs. Tur gan, šķiet, ir arī ne mazums mazticamu leģendu klāt. Tajā skaitā, ka visiem Gogoļu dzimtas vīriešiem ir bijis raksturīgi letarģiski iemigt. Vectēvam jau dzēruši bēres, kad viņš esot iznācis no dzimtas kapličas sveiks un vesels, lai līksmi piedalītos pats savās bērēs. Arī ar tēvu vienreiz it kā kas līdzīgs gadījies. Nikolajs tādēļ atļāvis sevi apbedīt vien tad, ja sāktos neapšaubāmas viņa līķa sadalīšanās pazīmes. Es šajās leģendās visā redzu vien literarizētas bailes no nāves, kā arī nāves mistifikāciju, kas tik labi iekļaujas tāda reaktīva stāvokļa klīniskajā ainā, kas radies kā reakcija uz nāvi ģimenē.
Šeit mēs nonākam pie „Ārprātīgā piezīmēm”, kurās īsta ārprāta nav, tikai fantāzija par ārprātu un ļoti dzīvīga iedzīvošanās izdomātā ārprātā. Lasot darbu, sajūta visumā ir viegla, kas man saka, ka darbā attēlotais ārprāts nav tas galvenais, ko rakstnieks (viltnieks!) mums rāda. Sastopoties ar literatūrā attēlotu ārprātu, vienmēr atceros ārstu Akselu Munti, kurš kaut kur savās „Vēstulēs no Sanmikelas” (laikam) teica, ka visdrošākā šizofrēnijas diagnoze ir „Praecoxgefuel” („prekoksa sajūta” - no vācu valodas ; dementia praecox – burtiski no latīņu valodas – priekšlaicīga plānprātība – viens no šizofrēnijas sinonīmiem). Munte ieteica – ja satiekot cilvēku, sajūti sevī šo sajūtu, tad zini – tavā priekšā ir ārprātīgais.
Tad nu, lūk – ne lasot Gogoli, ne skatoties Uldi Anži, man šī sajūta neradās. Viltnieks ir šis Anže. Tāds rotaļīgs, kuram, izskatās, ļoti bērnišķīgi un stipri gribētos uzzināt, vai skatītāji ļoti sabijušies par kaut ko, ko viņš padarījis uz skatuves. Viņa acis ne reizes neaizklīst tādā telpā, kurā ir šis „praecox”, savā nāves un sastinguma pasaulē un kurā to pasauli, kurā dzīvo skatītājs, nemaz nevajag. Un arī nevajag viņam nekur aizklīst – tā tas ir ļoti adekvāti un raksturīgi Gogolim, šī te neesošā trakuma spēlēšana. Daudzi saka, ka nav pazinuši rakstnieku un nav sapratuši, kas slēpjas aiz Gogoļa krāšņās ironijas, piemērām.
Nu nekas īpašs neslēpjas, tikai ļoti mazs Ego un tādēļ altruistiska vēlme skatītāju iepriecināt, dot viņam to, ko viņš droši vien grib. Nevis apzināti informēt par savu ārprātu. Iepriecināt ar savu lielisko izdomu trakuma uzspēlēšanā. Gogoļa trakums nemaz neizskatās un neizjūtas tik traks, kā daži citi trakumi, kurus nevarētu rādīt zālē bez nožogojuma ap skatuvi. Bet vai tad cita nekā tur nav? Nu ir jau, protams, ir.
Pirms izrādes biju uztraucies, vai tiks parādīts zaudējums, kurā nonācis galvenais varonis – muižnieks Aksentijs Ivanovičs Popriščins. (Поприще - kā par to rakstīts Vladimira Dāla Dzīvās lielkrievu valodas vārdnīcā, par kuru man atgādināja mana konsultante krievu valodā Tatjana Staricina – vieta, klajums, plašums, kurā kaut kas notiek: arēna, skatuve, hipodroms [...] Mūsdienu krievu valodā vārdu „поприще” lieto, lai augstā stilā vēstītu par kādu nodarbošanās veidu)
Ironiski – jo Aksentijs Ivanovičs nonācis tik tālu, ka augstā stila nodarbošanās sākusi nozīmēt spalvu asināšanu kādam ierēdņu priekšniekam. Viņa dzīvei ārpus sevis vairs nav jēgas , tādēļ tās jēga ir jārada iztēlē. Un Gogolis rāda – aiz komiskā ir traģiskais. Izdomātais ārprāts tikai kā konstrukcija un aizsegs. Man patika, kā Uldis Anže ar to tika galā. Dažbrīd šķita, ka vajadzētu krasāk iezīmēt pārejas no vienas lomas otrā (psihodramatiskās lomu maiņas), bet pēc mirkļa pārdomāju – nē, nevajag, tā taču ir Aksentija Ivanoviča, kurš nav profesionāls aktieris, uz skatuves uzlikta iekšējā dzīve. Es aizdomājos tikai par to, vai tur bija vajadzīgs trako krekls kā kostīms, jo, ja jau trako krekls, tad sanāk, ka trakumam tomēr noticēts. Bet varbūt to provokatoriski vajag, lai izrādes uzdotās mīklas darītu grūtāk minamas?
Interesanti, ka „Ārprātīgā piezīmes” un „Vijs” nākuši klajā gandrīz vienlaicīgi – 1833. gadā, kad rakstniekam bija tikai 24 gadi! Bet „... piezīmju” galvenajam varonim ir četrdesmit divi - tik, cik Gogolim bija mirstot... Viņš jau jaunībā izjuta sevi kā zaudējušu, kā neglābjamu un nāvē vērstu, kā tādu, kura dzīvības enerģijai būs jābeidzas un redz - pat uzminēja laiku, kad tas notiks. Bet Gogolis tomēr mēģināja nāvi apmānīt - visādos veidos. Tajā skaitā - viņš divdesmit piecu gadu vecumā kļuva par profesoru un vēstures katedras vadītāju Sankt-Pēterburgas universitātē! Kā gan tā? Viņam taču bija tikai Ukrainas provinces pilsētiņas Ņežinas ģimnāzijas izglītība, turklāt, kā var saprast, ne gluži ar izcilību nobeigta. Tas stāsta gan par haosu tālaika augstākajā izglītībā, gan Gogoļa dvēselē, jo pēc pāris gadiem viņš šo cienījamo amatu pamet...
Atkarība
Ar atkarību es saprotu normālu psihes reakciju uz zaudējumiem cilvēka dzīvē - ar mērķi šos zaudējumus sadziedēt. Ja domājam par „Ārprātīgā piezīmju” galvenā varoņa Aksentija Ivanoviča zaudējumiem – tie ir viegli apjēdzami. Zaudētas cerības – uz karjeru, uz veiksmīgu laulību, uz cilvēcisku cieņu. Vai tādu savu dzīvi 42 gados varēja būt iedomājies pilsētā pirms divdesmit gadiem iebraukušais jaunais un cerību pilnais muižnieks?
Un Aksentija Ivanoviča atkarības funkcija sāk glābt savu saimnieku – tā rada viņam pāris jaunas realitātes. Pirmkārt, viņš „izdomā” sev ārprātu – tas ir viņam saistošs un radošs veids, kā aizpildīt savu bezjēdzīgo eksistenci un varbūt pat ļauj apmānīt pašam sevi. Otrkārt, viņš dabū Dieva cilvēciņa reputāciju (prātā jukušos Krievijā izsenis tā uztvēra), kā daudz maz cienīgu atkāpšanās ceļu no turēšanās pie neizdevušās dzīves. Redz ar ko nodarbojās tikko savu dzīvi sākušais Gogolis – ar fantāzijām, kā tas būtu, ja viņš kādreiz sajuktu prātā, un kādēļ! Vispārējas impotences vai baiļu no tās dēļ, par ko tūliņ pat runāsim.
Daudz klasiskāku atkarības izpausmi demonstrē „Mirušo dvēseļu” viens no spilgtākajiem tipiem – Nozdrevs. Galvenais viņa atkarībā – nevis jautājums, ko viņš ir zaudējis (ta velns viņu sazin ko – varbūt iespēju ne par ko neatbildēt? Mēs nezinām viņa dzimtaskoku! Visu savu īpašumu viņš vēl nav pazaudējis, tas nozīmē – atbildība par to varbūt dedzina? Par saviem zemniekiem, piemērām, tā droši vien būtu gribējis domāt Gogolis ...), galvenais ir šī zaudējuma izpausmes. Milzu tukšuma sajūta („nu kaut vai dambreti uzspēlēsim!”), kas tiek mēģināta aizpildīt tādā spēļu zālē, kas jau kļuvusi par visu pasauli, - vienmēr cerot uz lielo vinnestu. Kas gan parasti neatnāk, toties tukšums makā un dvēselē ģeometriski progresē...
Lai saprastu Nozdrevu un viņa tukšumu, mums jāpaņem pavedieni, kurus iedevis pats autors. Pirmais ir – etimoloģija – gandrīz visu Gogoļa varoņu vārdi kaut ko nozīmē. Ноздря, ноздри – tulkojot tas ir nāss, nāsis. Bet, lai saprastu, kāds te sakars ar nāsīm, mums jāpaņem otrs pavediens – autora iepriekšējie darbi, šajā gadījumā stāsts „Deguns”. Nāsis pieder pie deguna, tās deguna tukšumi vai arī подезды (piebrauktuves, pieejas, uzejas), kā stāstā par tām ierunājas autors. Bet pats deguns ir ļoti skaidri iezīmēts kā dzimumloceklis, par kura pazušanu tā satraucās majors Kovaļovs. Ļoti freidiski, ilgi pirms Freida dzimšanas.
Bet apkopojot, Nozdrevu varam saprast kā vīrišķu tukšuma sajūtu, kas radusies tā sauktās kastrācijas vai kastrācijas baiļu rezultātā. Kā muižnieku, kas zaudējis, ko nozīmē būt muižniekam (ja palasām tajā, kas neparādās uz skatuves – sabiedrībā Nozdrevs ir pilnībā pazaudējis jebkuru cieņu pret sevi. Viņu bez īpašām ceremonijām var izmest no viesībām uz kurām tas ieradies un kurās tas sācis necienīgi uzvesties). Un kas pauž reakcijas uz šādu zaudējumu.
Nozdrevu spēlē Artuss Kaimiņš, jauns, enerģisks, ambiciozs aktieris. Tāds, kuru daži sauktu arī par spilgti vīrišķīgu ākstu. Spēks plūst pāri malām un to visu viņš gatavs atstāt uz skatuves. Ne tikai spēku – arī tā blakus produktus, dusmas, reizēm ļaunatminīgas, un bailes no atraidījuma (kas taču ir zaudējuma paveids) „uzspēlējot kaut vai to pašu dambreti”. Man tomēr netraucētu, ja tas nebūtu tik monotoni, ja šajā aktierdarbā parādītos „vairāk gaisa” paužu veidā; klusuma, kas taču ir tukšuma brālis... Kliedzoša tukšuma un kastrācijas sāpju. Un dusmu - kā sprādzienu vien tad, ja Čičikovs kaut soli gatavojas atkāpties, ieāķēšanās viņam pie rokas. Tādas bailes zaudēt Čičikovu, gatavība viņu pat nogalināt, tikai nepieļaut, ka viņš aiziet... Ja tā, tad ir saprotams, kādēļ šis cilvēks nespēj pamest spēļu zāli, pirms nav ticis no tās izmests.
Degvīna lietošana Gogoļa darbos netiek asociēta ar „slikto atkarību” un kaut ko apdraudošu. Drīzāk tā tiek uztverta kā vīru kompānijas neatņemami anestezējoša sastāvdaļa. Kā kaut kas, kas pieder pie cilvēcīgā un krieviskā. Degvīns tiek parādīts kā vīriem dabiska un vajadzīga lieta, līdzīgi ūdenim. Un tas rāda mums Gogoli arī kā savdabīgu atkarības ideologu. Neticīgo, ka dvēseles tukšums, tik neaptverams kā visa Krievzeme, kādreiz varētu tikt piepildīts ar kaut ko citu. Ļoti krieviski un ļoti subjektīvi – citās zemēs dvēseles tukšuma aizpildīšanai alkohols taču netiek izjusts kā vispiemērotākais materiāls. Tas dara Gogoļa sapni par Krieviju, kas attīstās, par nerealizējamu. Viņš zīmē šos saimniekot nespējīgos muižnieku tipus ar tādu mīlestību, empātiju un cieņu! Bet viņš taču vēlas, lai krievu muižnieks būtu tāds kā „Mirušo dvēseļu” 2. daļas nesadedzinātajās driskās rādītais nekrievs ar krievu valodu kā dzimto, saimnieciski rosīgais un veiksmīgais muižnieks slavofils Kostanžoglo... Krieviskā shiszma!
Tēvi un dēli
Šī konstrukcija nemaz nav tikai turgeņeviska, tā ir arhetipiska. Nikolaja Gogoļa problēma – nesatikšanās ar tēvu kā pieaugušam vīrietim un nepaspēšana no tēva dabūt to, kas katram vīrietim vajadzīgs izdzīvošanai, turpinās Nozdrevā. Kā ideja tā turpinās visās „Mirušajās dvēselēs”. Tēva meklēšana Krievzemei. Šis ir atkarības problēmas atrisinājums – prom no mātes un siltajām čībām. Pie tēva, kas parāda tādu dzīvi, kur māte un čības ir liekas un nevajadzīgas.
Par šo jautājumu es pēdējā laikā esmu daudz domājis. Es atcerējos savu bērnības draugu – viņš auga kopā ar māti un nespēja vidusskolu pabeigt ar apmierinošu atzīmi krievu valodā. Māte kaut ko darīja tādu, ka viņš to nespēja. Arī apgūt daudzās prasmes, lai pats sevi spētu apkalpot, viņš nespēja. Un tad – paldies dievam – viņu paņēma armijā, kā mēs toreiz teicām – „krievos”. Un puisis pusgadā izdarīja to, ko nebija izdarījis visā līdzšinējā mūžā. Turklāt krievu valodas apgūšana nebūt nebija tas lielākais sasniegums. Mums jāredz tas, ko pāris mēnešos spēj paveikt seržants (Tēvs) salīdzinot ar māti. Un mēs nedrīkstam skatīties uz emocijām – cik grūti bija to valodu iemācīties. Svarīgāk ir skatīties uz patērētajiem resursiem – pusgads pret visu dzīvi. Māte, protams, teiks, ka pusgadā notikusi bērna vardarbīgošana. Un dēls viņai varbūt piebalsos (sevišķi dienesta sākumā), tādēļ seržanta viedoklis var netikt pareizi izprasts.
Bet mans draugs bija atbraucis atvaļinājumā no armijas, kopā ar savu draugu – karavīru – krievu vai varbūt (ticamāk) lietuvieti. Ar visu ieroci, mēs to ņēmām, aplūkojām. Izjaucām un salikām. Patronu nebija, bet mēs jutāmies diži. Mums nevajadzēja šaut un kādu nogalināt, lai justos kā pietuvinātiem iniciācijai. Man bija kādi divpadsmit un es atceros, ka visā tajā burziņā es nejauši pieskāros par mani desmit gadus vecākas meitenes krūtīm. Mēs abi samulsām, viņa bija ar krūšturiem, kuros varēja just kaut kādu plastmasu, - bet es toreiz neko nezināju ne par krūtīm, ne krūšturiem. Cik labi būtu, ja tas beigtos ar kaut ko izskaidrojošu! Nebeidzās – tagad man savos piecdesmit gados ir jāsaka – skaisti un mulsinoši tas bija, bet neskaidri. Īsts notikums – tad, kad mans draugs ar AK-47 bija atbraucis atvaļinājumā, lai parādītu man kaut ko no vīriešu un Tēvu pasaules.
Māte dzemdē dēlu, bet māte viņu arī spēj padarīt par „dārzeni”. Nogalināt. To var attiecināt arī uz Gogoli – viņš tika iesaistīts tajā nāves darba daļā, kur „sievietes pret vīriešiem”. Un Gogolis mira. Apzināta nāve, aizverot durvis uz mātišķo. Arī pašapmāns, protams, jo kas tad cits, ja ne Māte Zeme viņu paņēma. Bet šī aiziešana slēpj sevī arī ārkārtīgi spēcīgu, bet tomēr nerealizētu tieksmi – tikties ar Tēvu. Varbūt aizvainojumu uz Tēvu?
Šajā sakarā mums jāpadomā par Ulda Anžes ilgi gribēto un vienmēr atlikto satikšanos ar savu teātra pedagogu – Fēliksu Deiču. „Ārprātīgā piezīmes” nav nejaušs darbs. Tas ir ilgi gatavots. Atlikts, pārspēlēts uz Turgeņevu un atpakaļ. Bet tomēr nonācis uz skatuves. Un tas mums dod iespēju domāt par daudzām līnijām. Par Uldi, viņa teātra Tēvu un visām tām, ak cik dziļajām un mums nekad nepieejamajām kolīzijām, kam taču būtu jāpastāv viņu starpā. Varbūt arī par Deiču kā ebreju („prom no dzimtās Ūras!”) un Anži kā latvieti („savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”)?
Runājot par Tēvu mēs tiekamies ar teātri ārpus teātra – tā izpaužas tā skatuves funkcija, kuras dēļ es še vispār esmu. Jo mans teātris nav Nacionālais – tas ir Asklēpija teātris Epidaurā – viss, ko še rakstu, ir domāts tam. Es zinu arī, ka nekas, ko še rakstu, Epidaurā nekad nemūžam netiks uzvests. Bet mums ir vajadzīga kāda skatuve, uz kuras neko neuzved. Kā Eduardam Smiļģim viņa mājā, kas tagad ir muzejs.
|
