Nāves dziņa
Kas tas tāds, ko es saucu par īstu, nesadomātu ārprātu, un kas parādās „Vijā” vienlaicīgi ar sadomāto ārprātu „Ārprātīgā piezīmēs”? Šeit man atkal jātaisa neliela izskaidrojoša atkāpe – arī sapņi ir īsts ārprāts. Arī „īsākais ceļš uz zemapziņu” (Freids), arī normāla psihoze. Tajos mēs piedzīvojam visīstākos ārprātīgos piedzīvojumus, tomēr pamatoti uzskatām šādu pieredzi par normālu. Un ja mēs sapņos piedzīvotu to, ko „dzīvē” piedzīvo filozofs Homa Bruts, varbūt no rīta justos nedaudz neizgulējušies vai satraukti. Bet nekādā gadījumā neuztvertu to kā kaut ko īpašu, sevišķi tie, kas nepraktizē savu sapņu analizēšanu. Bet tie, kas praktizē, tie tajos kaut ko ieraudzītu. Kaut ko tādu, par ko tūliņ runāsim, bet vispirms vēl piebildīsim, ka īsts Homas ārprāts izpaužas tikai tad, ja visu „Vijā” aprakstīto viņš piedzīvotu nomodā, kā tas no Gogoļa rakstītā arī jāsaprot.
Rakstos par „Zelta zirgu” jau esmu aprakstījis Raini kā Antiņu un viņa nespēju necensties atmodināt Saulcerīti – no bērnu nāvēm cietušo māti. Kaut kas līdzīgs savā iekšējā dzīvē bija jāpiedzīvo arī Nikolajam Gogolim. Bet ir arī daudz kvantitatīvu un kvalitatīvu atšķirību – mēģinot tās raksturot īsi, teikšu – Rainim bija paveicies, jo viņš piedzima pieredzējušākiem vecākiem un viņam nebija jāpiedzīvo tik daudzu savu bērnu nāvju piedzīvojušu vecāku pārdzīvojumi. Tādēļ arī Gogoļa „Vijs” ir „trakāks” par Raiņa „Zelta zirgu” un „Spēlēju, dancoju”. Bet visi ir par vienu un to pašu.
Tuvinieku nāve ir vislielākais zaudējums, kādu cilvēks var piedzīvot. Un tas ir vēl lielāks, ja zaudēts tiek vistuvākais no tuviniekiem, kas vien var būt – ja māte ir zaudējusi bērnu. Bet citi bērni, kam tā arī ir māte, savu nāves pārdzīvojumu nomocītajā, tomēr joprojām drošību dodošajā mātē sajūt virzienu, kurp tiem jāiet, ja dzīvē vajag drošību. Jāiet nāvē, pie Saulcerītes, cīnīties ar Viju – tad jau redzēs, izdosies vai izdosies izglābties un izglābt! Ja mēs spējam saprast šīs patiesības, tad mēs spējam saprast arī tos pašnāvniekus, kuri iet nāvē kā lielākā drošībā. Tad mēs saprotam „krievu ruleti” kā savdabīgu padoma prasīšanu Mātei – Liktenim. Dzīvot vai mirt? – un atbilde nekavējoties. Un tā ir arī zaudējumu pārdzīvošana ar atkarības palīdzību – tās funkcija ir šos zaudējumus sadziedēt.
Ja no šāda viedokļa paraugāmies uz Nozdrevu, tad varbūt iegūstam daudz lielāku dziļumu, kādu ir spējuši ieraudzīt visi viņu interpretējošie vīrieši – Gogolis, Serebreņņikovs un Kaimiņš. Es viņus par to nekritizēšu, jo runa jau ir par to, ka „Krieviju ar prātu nesaprast”, tātad interpretētācijas vienmēr būs nepilnīgas. Mēs sajūtam baiso un vareno spēku, kas Nozdrevu velk bezdibenī. Un mēs sajūtam arī dabiskās veselības un „svaiguma” potenciālu, kas viņam ir dots, lai šim spēkam pretotos.
Tā ir tā pati Antiņa cīņu par Saulcerīti, tikai grūtāk ieraugāma. Jo te tak nav nekādu kalnu, nekādu zirgu un nekāda cēla simbolisma. Tikai azartspēles, alkohols un posts. Un atkarības spēks – pie mātes (kaut vai nāvē). Nāve Nozdrevu sauc pie sevis. Var jau būt, ka ir arī citi zaudējumi, kurus mēģina sadziedēt viņa atkarība. Tomēr, spriežot pēc atkarības un tai līdzvērtīgā izdzīvotspējas milzu spēka, nesadziedētie zaudējumi var būt tikai nāve. Un ja tā, tad varbūt var sākt Krieviju nedaudz saprast – šīs sāpes un skumjas, slimīgos aizvainojumu, bailes no nodevības un dusmas. Un atkal no jauna dzimstošas cerības un vīrišķo spēku – uzvarēt!
Negribot saskatīt
Man „Mirušajās dvēselēs” visinteresantākais ir Pļuškina tēls. Krieviski „плюшка” esot smalkmaizīte, parasti savīta kā gliemezis, apkaisīta ar cukuru un kanēli. Vēl vārdnīcās var atrast „плющ” – efejas un „плюш” – plīšs. Bet kaut kāda fonētiska pēcgarša, izrunājot šo vārdu, liek man izjust Pļuškina vārdu kā pazemojošu iesauku, galīgi necienīgu muižniekam. Kā ar šādu uzvārdu vispār var dzīvot, turklāt savā jaunībā būt arī veiksmīgam, visu ieredzētam un laimīgam?
Re, ko par Pļuškinu domā Tatjana Staricina, kurai (paldies dievam!, citādi būtu pielaidis ne vienu vien pārsteidzību) pāradresēju savus etimoloģiskos jautājumus un šaubas: „Man par Pļuškinu ir tādas domas – viņš patiesībā ir sieviete, pēc savas būtības. Ir taču daudz tādu vīriešu, kuriem dvēselē dominē sievišķīgais. Tādi vīrieši var sasniegt diezgan daudz, bet viņiem noteikti vajag stipru atbalstu no tuvajiem, ka jau jebkurai drosmīgai sievietei un tad ar uzvārdu viss ir kartībā – ļoti pat sievišķīgs un garšīgs uzvārds. Visa viņa uzvedība norāda uz to pašu – vilkt visu kaut ko uz māju un tur to saglabāt - tas ir tik sievišķīgi!”
Pļuškina dzīvē viss mainās, kad nomirst sieva. Un visa tālākais šajā dzīvē parāda, cik ļoti viņš sievu ir mīlējis. Cik lielas sāpes radījusi viņas nāve. Cik neiespējami pēc tās dzīvot tālāk, jo zaudēts stiprais atbalsts, par ko nupat izteicās Tatjana. Cik neiespējami viņam ir kļuvis rūpēties par bērniem – jaunākā meita nomirst, dodas līdzi mātei. Vecākā aizbēg no mājas ar kādu visumā veselīgu oficieri, arī dēls kaut kur aizmaldās. Bet Pļuškins to nemaz nemana, viņš sēro. Pa savam cīnoties ar nāvi, kā ar postu, par ko pārvēršas visa viņa muiža. Tas ir tik dabiski, šādas sāpes izsāpēt uz āru tādā psihodramatiskā veidā.
Pļuškins man nezin kāpēc asociējas ar Eduardu Smiļģi – par viņa pirmsnāves sajūtām man ir stāstījuši Ruta Rotkale un Kārlis Auškāps, arī Arnolds Plaudis. Ne vienmēr var saprast, kas nācis no atmiņām, kas no leģendām, kas no dokumentētām liecībām. Bet mana sajūta par Smiļģa miršanu ir – viņš to izspēlēja un arī nosvinēja pats savā radošā un sev raksturīgā veidā. Nevis jautri, kā tas ir dažā grieķu traģēdijā. Sāpīgi un ilgi – varbūt kāds dramaturgs kādreiz to dabūs uz skatuves. Viņš atteicās kaut ko pieremontēt savā Āgenskalna mājā, kurā bija palicis pavisam viens. Viss gāja uz postu, visur svilpoja vējš un lija iekšā ūdeņi. Ja tas būtu Grieķijā, šo postažu noteikti apvītu efejas un vīnogulāji, līdz māja sabruktu. Diemžēl mums nav vairs iespējas to redzēt. Nezinu, leģenda tā vai patiesība, bet līdz ar mirušo Smiļģi esot atrasta arī miruša kaija uz flīģeļa.
Ir dīvaini, ka šo nāves posta un skaudro sāpju melodiju neuztver ne režisors, ne Pļuškina lomas atveidotājs Ivars Puga. Aktieris ir nospēlējis aprobežotu un prastu sīkstuli, interesantu tikai savā aprobežotībā un sievišķīgumā (bābiskumā?), un to viņš ir izdarījis spoži. Man viņš patiktu tikpat labi kā Juris Lisners, kam varbūt laimējies nedabūt tik grūtu uzdevumu ar savu šaurpierīti Korobočku, ja Pļuškina lomai nebūtu šie neatklātie un dziļumdziļie bezdibeņi klāt. Eh, kāda iespēja bija... Bet – ja nav Pļuškina, tad nav Gogoļa. Viņš taču plānoja šo tēlu attīstīt tālāk – tam bija caur visiem Dantes elles lokiem un jāizdzīvo līdz „Mirušo dvēseļu” 3. sējumam, tādējādi simbolizējot uzvaru pār nāvi. Bet tas izrādījās neiespējams uzdevums, kas mums ir varbūt vēl svarīgāks vēstījums par Gogoli pašu, par viņa pasaules izjūtu un līdz ar to – viņa vēstījumu mums.
Tomēr visumā jau tas ir tipiski – cilvēki izvairās redzēt nāvi, bēg no tās. Nesaprotot, ka tieši tas ir iemesls, kādēļ nāves pārdzīvošana notiek nepietiekoši labi. Ja mēs neredzam Pļuškina sēras, tad mēs neredzam arī Gogoļa dzīves mīklu. Un tad mūsu centieni izlasīt, ko viņš ir uzrakstījis, aprobežojas vien ar Gogoļa rakstīto burtu virtenes ielaišanu sevī un izbiršanas vērošanu no sevis. Es varbūt nezinu visu – bet man nāve ir arī varena un diža kā Vāgnera mūzika. Pa pilnam cienīga, lai to nosvinētu, nevis no tās bēgtu un vairītos. Lai tās priekšā noliektu galvu, bet nezaudētu ne prātu, ne atmiņu.
Primitīvāks par primitīvo
Kas attiecas uz Sobakeviča tēlu – tā ir neiespējamā misija kaut ko tādu dabūt uz skatuves Rīgā. Ja nu vienīgi angažējot šai lomi 2,18 cm garo un 140 kg smago krievu bokseri Nikolaju Valujevu (tas vismaz teorētiski būtu iespējams, jo šis koloss jau ir sevi apliecinājis kā konferansjē „Jaunajā vilnī” Jūrmalā). Nu labi – ne jau vienmēr tieši fiziskie dotumi ir tie noteicošie, izvēloties aktieri lomai, var jau rīkoties paradoksāli – milža lomai izvēloties kuprīti, piemēram. Varbūt var izmantot arī kādus speciālus paņēmienus, piemērām, modulējot aktiera balsi. Gan jau var darīt vēl nezin ko, lai glīto salonlauvu lomām dzimušo Normundu Laizānu padarītu par it kā nejūtīgo, bet pārbaudījumos izdzīvotspējīgo un nenogalināmo Sobakeviču. Režisoram ir gribējies saskatīt daudzas smalkas, suņiem (tajā skaitā augumā nelieliem)raksturīgas īpašības un tās arī smalki apsmaidīt. Eh, varbūt vajadzēja Gogolim Sobakeviču nosaukt par Medvedevu, tad būtu nepārprotamāk gan krieviem, gan latviešiem.
Es ar šo lomu saprotu krievu tautas dziļāko vīrišķo spēku, kurš nav sevišķi gudrs, toties neiedomājami stiprs, nenogalināms kā tāds Kaščejs Bezsmertnijs. Sobakevičs savā ziņā ir atbilde uz Nozdreva atkarības un Pļuškina nāves izaicinājumiem. Gogolis nav pārliecināts par Krievijas attīstības, kā arī atkarības un nāves uzvarēšanas spēju. Bet viņš ir pārliecināts par tās nenogalināmību, kas rada savdabīgu drošības sajūtu un ļoti krievisku dzīves telpu – nu kaut ko līdzīgu, kā šodienas filmās par krievu nacionālajām medību un zvejas īpatnībām.
Čičikovs – putniņš, dvēselīte
Visiem „Mirušo dvēseļu” varoņiem doti vārdi ar ļoti skaidru etimoloģisku vēstījumu. It kā pašam par sevi būtu jābūt tā, ka arī ar galvenā varoņa Čičikova vārdu ir tāpat. Uz jautājumu – kas īsti ir Čičikovs? - būtu jābūt atbildei skaidrā etimoloģiskā rāmī. Un tomēr tādas nav.
Zvanīju atkal „savai” tulkotājai Tatjanai Staricinai, krievu filoloģei, dzimušai pēterburdzietei. „Nu nav nekas tāds ļoti pārliecinošs,” viņa saka. „Vienīgais – jidišā, kas Ukrainā 19. gadsimta sākumā bija svarīga valoda, ar „чечик” varētu būt domāts mazs putniņš – коноплёнка. Kā var saprast no nosaukuma, tāds, kurš lēkā pa kaņepēm un ēd to sēkliņas. Šis man neliekas nemaz tik maz, tomēr pieļauju, ka apzinātu ietekmi uz Gogoli Čižikova uzvārda izvēlē tas nevarētu būt izdarījis. Tomēr neapzinātu ietekmi pieļauju.
Tatjana raksta: „Vēl atradu šādu komentāru (atstāju to šeit krieviski) - „Гоголь дает Ч. фамилию, образованную путем простого повтора невнятного звукосочетания (чичи), не несущего никакой отчетливой смысловой нагрузки. Фамилия, таким образом, отвечает общей доминанте образа Ч., суть которой в фиктивности (А.Белый), мнимости, конформизме: «не красавец, но и не дурной наружности, ни слишком толст, ни слишком тонок, нельзя сказать, чтоб стар, однако же и не так чтобы слишком молод».
Arī man liekas, Čičikovs tomēr ir vairāk fonētisku ietekmju dēļ izvēlēts galvenā varoņa uzvārds. Kaut kas ne pārāk garš, ne pārāk īss, ne pārāk resns, ne pārāk tievs. Vidējā aritmētiskā dvēsele? Baltā lapa, uz kuras jāuzrakstās Krievijas nākotnes varonim? Tam, kura vēl nav, bet kura uzdevums jau radīts? Nu jā, fonētiski nav nekas cienījams. Drīzāk tāds, kas zemu dzimis, bet kam jāapliecina savas izcelsmes varoņpotenciāls un jāatnes Krievijai kaut kas jauns. Jo „чечик” – tas neskan pārāk cienījami. Un „чинчик”, kas fonētiski ļoti tuvu – arī ne – tomēr šādā vārdā (Latvijā, ne Krievijā) mēdz dēvēt cigarešu izsmēķus. Manā bērnībā man bija viens draugs, kuru tā sauca; viņš daudz pīpēja, neizauga pārāk liels, un, kļuvis pieaudzis, stipri pierada pie cietumiem.’
Tomēr ar tikpat etimoloģiski neviennozīmīgo Pļuškinu Čičikovs ir svarīgākie iecerētie 3. sējuma varoņi. Katrs savā veidā izauguši – Pļušķins ticis galā ar nāvi un kļuvis cietyķs un vīrišķīgāks, bet Čičikovs pārvarējis rietumnieciskuma pazudinošo ietekmi. Abi kopā veido krievisko attīstības ceļu. Šādu varoni, manuprāt, nav grūti nospēlēt un Kasparam Zvīgulim tas nav bijis pārāk liels izaicinājums - šajā režijā. Protams, varētu būt citas režijas, kurās akcentētas vīrieša pašapliecināšanās un zaudējumu pārvarēšanas nianses, kolīzijas un alkas. Tas viss Čičikovā ir. Arī spēja mācīties, respektēt autoritātes – Kostanžoglo, piemērām. Vispār – varētu jau būt arī tāds iestudējums, kurā Čičikovs ir līdzīgs doktoram Faustam, astotajam Nacionālajā teātrī, saskaņā ar tās izrādes režisora uzstādījumiem. Bet tās jau ir perspektīvas, kas iestiepjas tālu aiz četrdesmit divu gadu vecumā mirušā Nikolaja Gogoļa iespējām.
Zamaņilova
Maņilovs, pats pirmais no tiem, kuru apmeklēja Čičikovs savā dvēseļu iepirkšanas tūrē, man ilgi šķita pats neinteresantākais. Viņš iemāna mūs visā šajā krieviskajā stāstā, kurā dos vodku un no kuras nekad nevarēs izkļūt, esot pārliecinātam, ka notikumi notika tieši tā un ne citādi. Krieviskais stāsts ietver sevī iespēju mainīties visās tā norišu krustcelēs ikkatru mīļu brīdi. Vainīga vienmēr būs vodka, tas pats par sevi.
Man vislabāk patika Maņilova sieva (Mārtiņš Brūveris) ar neaizmirstamo bēgšanas pirueti, ierodoties Čičikovam. Ja man būtu jāapliecina visspilgtākais iespaids no visas izrādes, es izvēlētos šo. Pāris sekundes un visa krieviskā būtības uzplaiksnījums...
Mārtiņš Brūveris un Gundars Grasbergs (Maņilovs, lielisko tekstu izpildītājs, balss, kontrabasists, īsti labais...) ir tas noslēpmainais pāris, kas mūs ievelk visā šajā Krievijas dāvanā mums. Jocīgais ir tas, ka Gundars un Mārtiņš ir latvieši – man tas nozīmē to, ka mums vajadzētu apzināties, ka mēs patiešām spējam tos krievus interpretēt. Ka mūsos viņi sevi spēj redzēt. Ka mēs esam spoguļi, ar visām šīm baltiešu balsīm.
Tomēr Gundars Grasbergs, neapšaubāmi, ir lielisks kā dziedātājs. Turklāt tieši krieviska repertuāra dziedātājs. Viņa muzikālais sniegums „baltiešu krievu” valodā man ir otra ikona, kas paliek pāri no izrādes. Un mūzika ir ārkārtīgi veiksmīgs režisorisks veids, kā iemānīt mūs ne tikai Maņilovā, bet arī „Mirušajās dvēselēs” un Nikolajā Gogolī, visos viņa dziļumos.
Viss stāsts, kopā ņemts
Gogolis savā „Mirušo dvēseļu” vēstījumā, jo soli jo tālāk, apjauta, cik nozīmīgs un visaptverošs šis viņa stāsts kļūst. Viņš tajā redzēja visas pasaules (krieviskās pasaules) modeli, kā īsi pirms nāves, tunelī. Viņš paātrināja savu nāvi, jo tikai mirstot tiek dota privilēģija redzēt tuneli. Nu un, protams, ar savu nāvi viņš ārstēja savas ģimenes nāvju slimību – bija neiespējami dzīvot tālāk.
Varbūt var teikt, ka Nikolajs Gogolis mira aiz nespējas uzrakstīt „Mirušo dvēseļu” otro un trešo daļas. Ja viņš to būtu varējis, tad tas nozīmētu, ka viņš ir ne tikai sev un Krievijai uzstādījis diagnozes, bet arī veicis sekmīgu izārstēšanu un pārliecinājies, ka slimniekiem sākusies jauna un skaista dzīve. Tas neizdevās, tomēr arī diagnoze ir dižs veikums.
P.S.
Man teātris ir tas, kas „pēc teātra” un „ap teātri”. Pati izrāde ir tikai provokācija, garainis, kas veicina vārīšanos. Tādēļ arī šis raksts. Var jau būt, ka esmu vienīgais tāds – jo šīs mājas lapas Teātra sadaļā nav (vēl) ieviesusies tradīcija turpināt vārīties. Ļoti maz komentāru, lai gan apmeklētāju daudz. Negribu uzspiest, tikai aicināt – ja tomēr gribas kaut ko piebilst šim rakstam, nepretojieties tādai vēlmei! Tā jūs atbalstīsiet arī „teātra pēc teātra” ideālus, bet no tiem taču dzimst tas, kas notiks uz nākamajām skatuvēm!
|
