Skatoties Tjūdoru dzimatskokā un domājot par Henrija VIII par pāris gadiem vecāko māsu, es izjūtu divas lietas. Pirmkārt, Margarita ir ne tikai vecāka, bet arī stiprāka. Otrkārt, starp Margaritu un Henriju kaut kas stāv. Šķēršļi, kaut kas, kas neļauj izpausties Brāļa un Māsas mīlestībai visā tās mitoloģiskajā krāšņumā un spēkā. Tādā, kā to izjuta Ēģiptes faraoni, vai kā tas izpaudās Apollonam un Artemidai. Attiecības, kas nesalīdzināmi stiprākas par laulību ar kaut kādiem tur no malas.

Viss šis ir būtiski arī tādēļ, ka Margaritas mazmeita kādreiz satiksies cīniņā uz dzīvību un nāvi ar Henrija meitu. Marija Stjuarte zaudēs šo cīņu, bet viņas dēls pārņems atbildības stafeti no savas mātes uzvarētājas. Jūtams, ka te ir ne tikai naids. Arī mīlestība. Un arī kopīgs liktenis, kas nav tik viegli redzams, bet kas jāsaprot, lai varētu doties tālāk.

Kādēļ Henrijs VIII testamentā kā savas varas un Anglijas karaļtroņa mantiniekus nekādi nepieminēja vecākās māsas pēcnācējus? Un kādēļ Marijai Stjuartei bija jābalstās uz katoļu varas mantošanas tradīciju, nevis uz vecmāmiņas brāļa testamentā noteikto? Būtībā jau tas nav vēstures jautājums. Tas ir jautājums, kura atrisinājumi meklējami (vienā) karaliskajā ģimenē. Tādā, uz kuras atbildēm skatīsies visa valsts, ja ne Eiropa. Un kuras atklājumus kā precedentu izmantos, lai atbildētu uz saviem jautājumiem.

Māsas un brāļa naids, nevis mīlestība. Tas nav tikai mans izdomājums, arī vēsturnieki ir diezgan vienprātīgi, ka Margarita un Henrijs nav jutušies ļoti tuvi, pretēji arhetipiskajam māsas un brāļa vienotības spēkam, kas psihē ir daudz stiprāks un senāks, kā laulāto pievilkšanās spēks. Tas nenozīmē, ka arhetipiskās māsas – brāļa mīlestības nav. Tas nozīmē, ka kaut kas stāv tās ceļā un kaut kas ir stiprāks par to.

Kas stāv starp brāli un māsu? Nav viegli atbildams jautājams, nesteigsimies. Margarita 14 gadu vecumā tiek izdota par sievu Skotijas karalim Džeimsam IV Stjuartam, tobrīd 30 gadus vecam. Politiska laulība, samierināšanās ar Jorkiem, tēva laulību ar māti žesta atkārtojums, nav viegli izteikt visas daudzās nozīmes, kas šajā žestā ietilpa. Bet kā to tādā jaunībā uztvert? Meitene raksta tēvam Henrijam VII izmisīgas vēstules. Par to, ko 14 gados var rakstīt – ka Skotijā nav to ērtību kā Anglijā, ka galms nav tik spožs, ka nav kam paprasīt padomu... Kā gan viņa var izteikties citādi, viņa taču ir tik maza karaliene vēl, bet viņai jāuzvedas kā jau lielai...

10 gados, kas bija lemti Margaritas laulībai ar Skotijas karali Džeimsu IV Stjuartu, viņa piedzīvoja 6 bērnu dzimšanu. Tie dzima starp viņas astoņpadsmito un divdesmit sesto gadu. Neskaitot bērnus no attiecībām pirms laulības ar Margaritu, izdzīvoja tikai viens, nākamais Skotijas karalis Džeimss V. Kā tad tā?

Džeimss IV bija apbrīnojami veiksmīgs karalis, paguvis daudz izdarīt Skotijas labā. Kāpis tronī pēc militāras uzvaras pār savu tēvu 1488. gadā un tēva nāves šajā kaujā, viņš veica svarīgas reformas, kas bija apbrīnojamas, ja paraugāmies no tā viedokļa, ka viņam taču tad bija tikai piecpadsmit gadu. Savukārt viņa dēls Džeimss V atstājis tādu kā ievainota monarha iespaidu, viņš pat saukts par „nabagu karali”. Taču abiem – tēvam un dēlam vienota ir plašā ārlaulības sakaru kolekcija ar daudziem tajos dzimušajiem bērniem. Dažreiz – ļoti ievērojamiem. Vismaz attiecībā uz Džeimsu V laikam droši var teikt, ka šajos daudzajos sakaros sajūtama kaut kāda pārāk liela un bērnībā apmierināt nespēta vajadzība pēc Mātes... Bet sievai Marijai de Gīzai Džeimss V atstājis tikai izdzīvojušo „oficiālo” meitu. Mirst jau 30 gadu vecumā pēc savu divu vecāko dēļu nāves un tronī kāpj sešas dienas vecā Marija Stjuarte.

Pēc Džeimsa IV nāves Margarita Tjūdore precas ar skotu anglofīlu Arčibaldu Duglasu, grāfu Angusu – tai pēc visas loģikas vajadzētu būt veiksmīgai laulībai – noslēgtai starp jau pieredzējušiem cilvēkiem, gandrīz viena vecuma, līdzīgām interesēm. Taču nē – pavisam drīz abi sakonfliktē ne tikai politiski, arī personiski. Anguss trīs gadus kā ķīlnieku pie sevis tur mazo Džeimsu V, atņemtu mātei. Arī trešā, pēdējā Margaritas laulība nav laimīga, arī to viņa grib šķirt.

Vai kaut kur neesam jau dzirdējuši šādu melodiju – trīs laulības un visas nelaimīgas? Protams – tā ir klājies arī Marijai Stjuartei, Margaritas mazmeitai. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka izdzīvo viens Margaritas dēls un divas meitas – gluži kā viņas mātei, Elizabetei Jorkai. Te nu mēs esam, atnākuši atpakaļ pie Henrija VII laulības. Mums ir jāaplūko kāda hipotēze, manuprāt, gana interesanta.

Pateicoties Šekspīram, par Elizabetes jaunāko brāļu, tobrīd jau kronētā Edvarda V un Ričarda slepkavu tiek uzskatīts Elizabetes tēvocis Ričards III. Bet Šekspīrs (vai Frensiss Bēkons) šādu vēstures traktējumu bija ieguvis no Tomasa Mora, kuru, kā atcerēsimies, Henrijs VIII sodīja ar nāvi. Taču pastāv arī cits traktējums.

Abi nogalinātie brāļi sākotnēji tikuši aprakti turpat, kur gājuši bojā – Tauerā. Vēlāk pārapbedīti, bet vēl vēlāk - jau 20. gadsimtā – viņu mirstīgās atliekas pētītas. Slēdziens – tās pieder nevis 10 – 12, bet gan 12 – 15 gadus veciem zēniem. Bet ja tā, tad Ričards III nevarēja būt brāļa dēlu slepkava, jo pats jau bija kritis kaujā (tas tiek teikts kā viens no viedokļiem vēsturnieku diskusijā, lai gan man matemātikai iznāk cita – 1485, gadā, kad krīt Ričards III, Edvardam V ir 15 gadi, bet viņa brālim Ričardam – 13) un tronī uzkāpa Henrijs VII, Ričarda III uzvarētājs. Viņš nebūtu varējis to izdarīt, ja dzīvi būtu bijuši Edvarda IV dēli. Arī Elizabete Jorka nevarētu kļūt par karalieni, ja viņas brāļi nebūtu noslepkavoti.

Varbūt Henrijs VII viens pats, bet varbūt ar savas sievas piedalīšanos, veica šī nozieguma organizēšanu? Šādu iespēju vēsturnieki neizslēdz, tiek pat nosaukts konkrēts cilvēks (bet tas pats, kuru min Šekspīrs kā Ričarda III noalgoto slepkavu – Tirells) kurš varētu būt bijis slepkavības tiešais izpildītājs. Ko tas maina, ja tā?

Saskaņā ar Berta Hellingera formulēto likumu - upuris un slepkava kļūst īpaši tuvi viens otram un upuri ienāk un „dzīvo” slepkavas ģimenes sistēmā. Tas nozīmē, ka kādam no šīs sistēmas ir jāmirst „viņu vietā”, kā to formulē Hellingers. Kas ir skaidri redzams – Henrija VII, ja viņš bija nogalinājis pusaudžus Jorkus, ģimenē bija jāmirst Artūram un Edmundam, lai glābtu vecākus no saskarsmes ar saviem upuriem un vienlaicīgi – lai izpirktu tos. Un mēs varam iedomāties, kā Henrijam VIII pašam ir bijis jācīnās par to, lai mirtu nevis viņš, bet jaunākais brālis Edmunds. Tas daudz ko izskaidro. Karaļa nenosvērtību, nervozitāti, seksuālās pārmērības, bet pats galvenais – slepkavošanas kāri.

Arī Margaritas dēli, izņemot vienu, mirst un arī Henrija VIII dēli – abi, Edvards VI un Henrijs Fitzrojs. Un arī Džeimsa V divi dēli mirst, kā rezultātā vara no izmirušajiem vīriešiem beidzot ir atceļojusi pie divām karalienēm – Elizabetes un Marijas Stjuartes. Tātad – viņas kāpušas troņos kopā ar svarīgu blakus vēstījumu – viņam jākalpo par karalienēm tādēļ, ka viņu brāļiem ir bijis jākalpo nāvei.

Hipotēze, ka brāļu Edvarda V un Ričarda nāvē ir vainojams Henrijs VII, ar vai bez sievas līdzzināšanas izskaidro arī brāļu un māsu savstarpējo nemīlestību, maigi sakot. Tā izskaidro arī karu starp vīriešiem un sievietēm, kas tik skaidri parādās gan Henrija VIII, gan Elizabetes I, gan Margaritas un Marijas Stjuartes likteņos.

Tas, ko še saku par nāvi un tās (ne)pārdzīvošanu nākamajās paaudzēs un īpašajām upura – slepkavas attiecībām, daudziem šķitīs neticami un „izzīsti no pirksta”. Viņi būs skeptiski par maniem argumentiem un es nevarēšu viņus rakstveidā apgādāt ar citiem. Bet ja viņi piedalītos kādā grupā, kas strādā ar Hellingera izstādīšanas metodi, vai, izmantojot psihodrāmu, viņi ieraudzītu, kādas sekas aiz sevis atstāj nāve. Un varbūt viņi ieraudzītu arī, ka skepse par nāves nedarbu realitāti arī dažreiz ir nāves nedarbs.

Bet – šī ir tikai hipotēze tomēr. Iespējams, vienlīdz izsverama un salīdzināma pretim citai – nāves nedarbi karaliskajā ģimenē kā Sarkanās un Baltās rozes kara sekas. Par to vēl vairāk kā līdz šim – uz priekšu.