Marija Stjuarte piedzima ārēji spožā, taču vēsturiski un ģenealoģiski neapskaužamā un izaicinājumiem pilnā punktā. Viņas vecmāmiņa, Margarita Tjudore tika izprecināta Jorkiem, tādējādi turpinot sava tēva Henrija VII, Sarkanās un baltās Rozes kara pārtraucēja lietu, kurš arī precējās ar Jorkiem – Margaritas māti Elizabeti.
Tomēr izskatās, ka līnija, kas savulaik iezīmēja Plantagenetu šķelšanos, nozīmēja arī dzimtas sadalīšanos tādās divās nometnēs, kas simbolizēja būtiskas atšķirības to vērtībās. Šīm vērtībām kristalizējoties izrādījās, ka ar Lankasteriem vairāk saistās kas tāds kā Anglija, protestantisms, neatkarība no pāvesta, strauja izaugsme, dominēšana starptautiskajā politikā un uz jūras. Bet Jorki vairāk tika asociēti ar Skotiju un Franciju, katolicismu, formāli stingru attieksmi pret ģimeni, bet faktisku izlaidību, piesegtu poligāmiju un poliandriju. Tātad no šāda viedokļa Sarkanās un Baltās Rozes kari nebeidzās līdz ar Henriju VII.
Marijai Stjuartei nelaimējās arī tādā ziņā, ka viņas māte francūziete Marija de Gīza bija stiprāka un ietekmīgāka nekā tēvs, Skotijas karalis Džeimss V, arī stingrs katolis. Viņš mira sešas dienas pēc Marijas Stjuartes dzimšanas, „nespējis samierināties ar divu dēlu nāvēm vienā (1541) gadā un militārām neveiksmēm karā ar angļiem un protestantiem”. Tā viņa nāvi interpretējuši laikabiedri.
Bet Marijai de Gīzai bija jāiztur. Vecākā meita divpadsmit bērnu ģimenē, no kuriem agri miruši tikai divi un kur no izdzīvojušajiem izauga divi abati, arhibīskaps, kardināls un Maltas ordeņa lielmestrs. Tātad tik katoliska ģimene, ka droši vien katoliskāka par pašu pāvestu. Un Marijas Stjuartes māte kā vecākā meita tādā – ļoti radikāla ģenealoģiska pozīcija Skotijā, reformācijas un satuvināšanās ar Angliju laikmetā. Ļoti riskanta pozīcija. Jebkuram būtu jābūt ne tikai stipram un gudram, bet arī veiksmīgam, lai no tādas izkultos sveikā.
Marija Stjuarte tiek raksturota kā skaista un ļoti izglītota karaliene. No piecu gadu vecuma viņa auga Francijā, bez mātes, kurai tikmēr bija jāpārvalda meitas karaļvalsts. Franču, spāņu, itāliešu, latīņu un sengrieķu valodas, kā arī citas savam laikam raksturīgās augstākā līmeņa zināšanas meitene apguvusi nevainojami un šajā ziņā bija līdzīga savai „māsai” – Elizabetei I. Šķiet, Marijai „nelaimējās” tajā ziņā, ka viņa ir izauga bez būtiskām bērnības traumām (salīdzinot ar Elizabeti I), ja neskaita tēva un brāļu nāvi. Kas, protams, arī ir bijis nopietni (pie tā vēl atgriezīsimies), sevišķi tādēļ, ka arī tēvs dzima karaliskā ģimenē, kur pirms viņa trīs bērni bija miruši.
Pretstatā – izskatās, ka Elizabete ir saņēmusi īstu karaliski traumatisku audzināšanu. Tai bija jāietver sevī troņmantnieka kropļošana, emocionāli iesaistot slepkavībās un seksuālo robežu pārkāpumos. Līdz ar to izauga tāds valdnieks, kas personiski bija mazummaziņš, bet kura loma – Karalis, tautas kalps – milzīga. Šāds karalis izjuta tautu kā sevi pašu un sekoja visām norisēm tās noskaņojumā tik uzmanīgi, it kā šīs norises būtu paša problemātiskā zarnu darbība. Tas bija Karalis tautai, nevis cilvēks, pēc profesijas karalis.
Marija Stjuarte tā neattiecās pret skotiem, viņa ticēja, ka drīkst prasīt, lai tauta ir tāda, kādu to grib redzēt karaliene. Turklāt viņa varēja būt iedomājusies, ka, būdama karaliene, drīkst būt arī cilvēks, arī sieviete. Ka tas ir pilnībā apvienojami. Karaliene – sieviete, kas virza tautu. Bet tas nu gan nebija īsti prātīgi, sevišķi reformācijas laikmetā, kas ar visu sevi liecināja par pretējo. Karaļi, kas pretojās neizbēgamām norisēm savās karalistēs, tika sodīti. Parasti ar galvas nociršanu.
Elizabete šajā ziņā bija „sakārtota” jau agrā bērnībā. Būdama mātes un pamātes sodīšanas ar nāvi lieciniece, viņai jau agri bija jāiemācās pieļaut iespēju, ka kaut kas tāds var notikt arī ar viņu. Ka tas ir reāli un ka ļaudis to noorganizē pavisam vienkārši, gūstot no visa šī procesa arī savu daļu prieka un izklaižu.
Tagad pāriesim pie Marijas Stjuartes kļūdu uzskaites.
Nu kādēļ gan 18-gadīgajai Marijai Stjuartei, pēc mātes Marijas de Gīzas nāves 1560. gadā pārņemot varas grožus Skotijā un zinot, ka protestanti nonākuši lielā pārsvarā pār katoļiem, vajadzēja neatzīt Elizabeti par Anglijas karalieni, tā atsakoties no tiesībām uz Anglijas, bet nostiprinoties Skotijas tronī?
Nu kādēļ viņai vajadzēja neņemt vērā Henrija VIII testamentu, kurā viņa māsas Margaritas pēcnācēji (vai tāpēc, ka vairāk Jorki nekā Lankasteri un Tjudori?) netika minēti Anglijas troņa mantinieku skaitā? Kāpēc Marija klausījās tikai katoliskajos ausī čukstētājos, kas nemitējās apgalvot, ka saskaņā ar katolisko mantošanas kārtību Elizabete ir bastards un viņa – Marija Stjuarte – nepelnīti neatzītā un īstā Anglijas karaliene?
Kādēļ gan Marija, ja jau gribēja turpināt būt karaliene, nepieņēma karaļiem obligāto politisko laulību pienākumu un nesaskaņoja ar Elizabeti tādu savu laulību kandidātu, kas būtu pieņemams gan Skotijai, gan Anglijai? Ja tas nevarēja būt grāfs Lesters, un ja tas nevarēja būt Spānijas dons Karloss, kas ne tikai nebija pieņemas Anglijai, bet bija sācis izrādīt arī psihiskas nepieskaitāmības pazīmes (šīs kandidatūras atmešanas dēļ Elizabete bija gatava atzīt Mariju par savu mantinieci!), tad varēja tak būt kāds princis no neitrālām, ja ne draudzīgām zemēm!
Marijai Stjuarte apprecēja vīru, kas bija ne tikai bija iekš-, un ārpolitiski nepiemērots, bet kas tāds izrādījās arī cilvēciski. Izveidojās viņas pretinieku koalīcija, kas mēģināja jaunajai karalienei ieaudzināt traumas, kas viņas bērnībā bija gājušas secen. Karalienes grūtnieces acu priekšā tika nogalināts tās uzticības persona un, iespējams, favorīts Dāvids Ričo. Marija Stjuarte sāka uztvert nopietni šāda veida cīņas paņēmienus, viņa ārēji samierinājās ar vīru. Bet tad tas tika nogalināts. Un triju mēnešu laikā sarīkotas jaunas kāzas ar cilvēku, kuru uzskatīja iepriekšējā vīra slepkavu.
Marija Stjuarte ar trimdinieces tiesībām, tomēr par Anglijas kroņa līdzekļiem un gana ērti, veselus divdesmit gadus (1567. – 1587.) dzīvoja Anglijā. Nu kādēļ gan vajadzēja nenorobežoties no visādiem avantūristiem, arī Šillera pieminētā Bibingtona, kas centās izmantot atstādināto karalieni savās interesēs, kurās ietilpa viņas iesēdināšana kādā no troņiem? Karalienei jābūt reālistiskai gan attiecībā uz valstiskām lietām, gan attiecībā uz personiskajām. Marija Stjuarte nebija reāliste ne attiecībā uz vienu, ne uz otru.
Acīmredzot Marija Stjuarte nebija spējīga atteikties no personiskā, kā to izdarīja Elizabete, kas paziņoja, ka „ir precēta ar Angliju”. Marija nedrīkstēja būt ne sieviete, ne Sieviete, tomēr viņas mēģinājumi tādai būt ir skaļi atbalsojušies daudzu gadsimtu rakstnieku un intelektuāļu prātos un darbos.
| 
