Jo, pirmkārt, varēju pārbaudīt, kā manas psihodramatisko izrāžu iestrādes izskatās uz Dailes teātra Kamerzāles dēļiem (labi!). Otrkārt, guvu iespaidus, kā šādā darbā var izmantot uz ekrāna projicētu dzimtaskoku (izskatās nepietiekoši asi, varbūt tā ir projektora kvalitātes vaina, varbūt labāk izmatot lielformāta druku) . Treškārt, ja parasti mana psihodramatiskā izrāde ilgst 2,5 stundas, tajā nav pārtraukuma un tāds formāts ir izjūtams kā pavisam dabisks, tad šeit bija citādi. Darbojāmies no 10.30. līdz 16.00. un visu vēl nepaguvām. Īsti nesaprotu, kur pazuda laiks.
Protams, būs vēl jāatbild uz jautājumu, vai vajag piedāvāt arī skatītājiem izmēģināt šādu mēģinājumu pirms „lielās” izrādes. Varbūt tā nebūs psihodramatiska izrāde vai satikšanās, kā parasti to saucu, bet seminārs. Jo tam būs jābūt ilgākam par 2,5 stundām. Kaut kur tas notiks, tas ir nenovēršami. Bet vai izdosies sakārtot tā, ka tas var notikt Kamerzālē un ka tajā tikts izmantoti arī teātra instrumenti – scenogrāfija, gaismas, kostīmu elementi un mūzika? Piemērām, vai tas neizrādīsies nepaceļami dārgi?
Bet tagad par to, ko nepaguvu. Jau rakstīju, ka māsas – brāļa attiecības starp Margaritu un Henriju VIII ar visu to matriarhālo pamatu, izskatās ļoti ietekmētas no kāda ārēja spēka, visticamāk, nāves. Daudzie nogalinātie vīrieši Jorkas Elizabetes apkārtnē (divi brāļi un divi tēvoči) turpina piedalīties šīs ģimenes likteņos. Šo skulptūru mēs uz skatuves izveidojām. Bet nepaguvām paskatīties, kā mirušie ietekmē Elizabetes un Henrija VII bērnus. Tur būtu jābūt tai konflikta bildei starp Margaritu un Henriju un tai kaut kā vajadzētu saasināties pēc vecākā brāļa Artūra nāves 16 gadu vecumā. Mana hipotēze ir, ka tur būtu jābūt kaut kam līdzīgam kā Varonis – Grēkāzis , vai Labais – Sliktais. Un ka tas kaut kā saplūst kopā ar dzimumu. Visticamāk – Labā Māsa (sieviete) un Sliktais Brālis (vīrietis). Tālākajā ģimenes dinamikā ir daudz dzimumu naida...
Vēl mēs varētu būt uzlikuši Henriju VIII ar visām viņa sievām no Elizabetes viedokļa. Kāda viņai izskatās pusmāsa, vēlākā Marija I Asiņainā? Un kā – pusbrālis, vēlākais Edvards VI? Kā - māsīcas meita, vēlākā 9 dienu karaliene Džeina Greja? Kur rodas Elizabetes spēks un izturība? Kur rodas izdzīvotgriba, ja apkārt viņai ir tik daudz asiņu un tik daudzi tiek nogalināti vai piedzimst un neizdzīvo. Vai nemaz nepiedzimst.
Nākamā svarīgā neizstādītā skulptūra ir Margaritas laulība ar Džeimsu IV, karaļa pirmslaulības sievas/mīļākās un bērni – tur sajūtama tāda katoliska vitalitāte, vismaz man nav datu par bērnu nāvēm šajās attiecībās. Un tad karaliskā laulība, kurā no sešiem bērniem izdzīvo tikai viens... Ja mēs izstādītu šo ģimeni, varbūt sajustu ko jaunu un negaidītu, kas vairāk izskaidro attiecību spēkus šajā ģimenē. Tur jābūt matriarhālam, viņai pašai grūti saprotamam Margaritas naidam pret vīriešiem, manuprāt. Un vīriešu bailēm piedzimt un dzīvot, jo ģimenē piedalās mirušie no Margaritas vecāku ģimenes.
Vēl varējām izstādīt Marijas Stjuartes vecāku ģimeni, kas gan varbūt nebija tik ļoti svarīgi, jo viņa ir dzimusi tādā ģimenes situācijā, kas ļoti līdzīga Raiņa ģimenei, dzejnieka dzimšanas laikā. Un „Zelta zirgu” mēs izstādījām. Vienīgi Marijai Stjuartei varēja būt vēl grūtāk, jo miruši bija ne tikai vecākie brāļi. Arī tēvs, karalis. Turklāt tūliņ pēc meitas piedzimšanas, kas taču Marijai de Gīzai atņēma spēku mīlēt un piesaistīt sev tikko dzimušo meitu.
Liekot visu kopā, nevar izvairīties no secinājuma, ka Marija Stjuarte bija tādā nāves vai Tanata varā, ka gribēja mirt. Ne jau apzināti, protams. Viņā bija arī spēki, kas cīnījās pretim nāvei. Taču visu šo spriegumu nebija viegli turēt iekšā – psihodramatiskais acting hunger princips nosaka, ka konflikts gribēja tikt izspēlēts, tas gribēja parādīties uz skatuves. Nu un tad pasaule uz skatuves nokļuva un lomas sadalījās divās daļās – tajās, kas bija Tanata pusē un gribēja Marijas Stjuartes nāvi un tajās, kas vēlējās, lai viņa izglābtos. Protams, visi aktieri uzskatīja , ka viņi piedalās objektīvos notikumos. Mums tomēr ir gana skaidri redzams, cik tie subjektīvi un kā Marija Stjuarte piespiež visai pasaulei griezties ap viņu.
Šeit mēs nonākam katoliski svarīgā punktā – pie jautājuma par moceklību, par ciešanu baudu un par seksuālo impulsu sublimāciju ciešanās. Katoliskā tradīcija ticīgos virza šādi uzņemt dzīves sitienus un tas lielā mērā palīdz sāpes pārvērst kaislē, kā latviski jāsauc daudzās (arī muzikālās) katoļu pasijas. No vienas puses – ļoti humāni un skaisti. Bet no otras puses – varbūt mēs varētu vēlēties, lai Marijai Stjuartei gluži kā Alkestidai gadītos savs Hērakls, kas nevis tikai palīdzētu skaisti nomirt, bet uzvarētu Tanatu un atgrieztu Mariju Stjuarti dzīvē?
Tāds Hērakls nerodas ne Marijai Stjuartei, ne Tomasam Moram, kuru še atcerējos. Kādā no filmām par Tjūdoriem ir zīmīgs dialogs starp seru Tomasu un viņa meitu (! – nevis sievu!). Viņš jūt, ka krīt karaļa nežēlastībā, un stāsta meitai, ka domā par moceklību. Lai nu kuram, bet Tomasam Moram, izcilam tā laika intelektuālim, nebija objektīva pamata mirt tikai tādēļ, ka viņa laiks kā katoliskam kancleram bija beidzies. Viņš mierīgi varēja nodoties savai ģimenei un akadēmiskajai darbībai – ja lūkojamies uz to tikai objektīvi. Tomēr viņš izvēlējās provocēt karali, savu bijušo skolnieku, un piespiest tam nocirst sev galvu.
Mora gadījumā mums jārunā ne tikai par ciešanu baudu vai nāvi kā augstākas seksuālās drosmes izpausmi un līdz ar to arī augstāko seksuālo piepildījumu. Nāvei piemīt arī īpašība darīt nozīmīgu. Atcerēsimies Berta Hellingera domu, ka slepkava un tā upuris ir divi vistuvākie cilvēki uz pasaules. Ka upuris ienāk slepkavas dzimtaskokā un darbojas tur kā ietekmīgs faktors. Un kā ilustrācija šai domai – sākumā minētie četri vardarbīgā nāvē mirušie Jorku ģimenes vīrieši, kas dzimtaskokā kļūst nozīmīgi tieši tādēļ, ka ir vardarbīgi miruši.
Tātad – Marija Stjuarte varēja gribēt mirt ne tikai katoliskās ciešanu baudas dēļ. Arī vēlme kļūt nozīmīgai ne tik daudz ar dzīvi, kā ar nāvi arī varēja būt bijis svarīgs nāves izvēlēšanās faktors. Un mēs esam liecinieki tam, ka viņa nav pārrēķinājusies – vēl 500 gadus pēc viņas nāves viņu piemin. Mums šodien viņa ir gana svarīga, lai tik daudz par viņu lauzītu galvu un pūlētos saprast, kādai viņai jāizskatās uz skatuves.
Taču – ja mēs šādi palūkojamies uz Mariju Stjuarti, tad jaunā gaismā ieraugām arī Elizabeti – viņa tiek piespiesta kļūt par slepkavu. Pūlas no tā izvairīties, cik vien iespējams, bēg no šīs lomas, viņa negrib būt upura upuris. Taču aizbēgt nav iespējams. Kā rezultātā ar nāvi sodītā Marija Stjuarte viņai kļūst par vistuvāko cilvēku šajā pasaulē. Par māsu visintīmākajā šī vārda nozīmē.
Mēģinājums teātrī un sevišķi režisora Džilindžera jautājumi man lika stipri piedomāt arī pie cita konflikta starp māsām aspekta. Teātrim neder jebkurš konflikts. Ne visu, kas dzīvē ir, teātris var iedrošināties par naudu piedāvāt skatītājiem. Vēl Aristotelis rakstīja, ka traģēdijai ir jārada skatītājos bailes un līdzjūtība, tad tā būs iedarbīga. Protams, māsas kā upuri viena otrai un līdz ar to – visnozīmīgākie cilvēki viena otrai, kā kopējā dzimtaskoka un līdz ar to – likteņa biedrenes, ir gana labs pamats bailēm un līdzjūtībai. Bet varbūt eksistē vēl citi, personiskāki un teātrim ne mazāk noderīgi konflikta līmeņi?
Viņu attiecībās es redzu arī katras sievietes attīstībai tik svarīgo Mātes (Elizabete) un Raganas (Marija Stjuarte) lomu konfliktu. Bez šī konflikta pārdzīvošanas neviena sieviete nevar tikt līdz Sievietes lomai un līdz ar to – līdz savai personiskajai nākotnei, līdz tam, „kas es esmu” nevis „par ko es esmu atbildīga”. Elizabetei nebija iespēju būt Princesei. Viņai jau no paša sākta gala bija jābūt Mātei, pie kam daudz vairāk nekā Meitai. Dot, lai aizsargātos. Nevis ņemt, kas prasa atvērtību un spēju lūgt – tātad gana drošības sajūtas. Elizabetei tās nekad nav bijis, viņa vienmēr ir aizsargājusies ar Mātes lomu. Tajā skaitā – attiecībās ar vīriešiem, kurus izvēlējās pēc iespējas atkarīgākus un izsalkušākus pēc Mātes.
Mātes/Meitas lomu Ēna jeb pretstats ir Ragana – tā, kas dara Mātes darāmajam tieši pretējo. Šillera tekstā ir Elizabetes vārdi:
Tā atļāva sevi visu, izdzēra
Līdz pamatam to pilno prieka kausu.
...
Es stingrus karaļpienākumus ņēmu
Un tomēr viņu visi mīlēja,
Jo viņa centās būt tik sieviete.
Vai tad tiešām viņa ir tik skaista?
Atcerēsimies visspilgtāko Raganu grieķu mitoloģijā – Mēdeju. Tā vietā, lai izjustu atbildību par to, kas notiks ar tēva Aiēta karaļvalsti, viņa ne tikai daudz nedomādama, bet arī pārvarēdama ne mazumu šķēršļu, dodas līdzi Jāsonam. Pat par brāļa Apsirta nāves cenu! Viņa nocērt visas saiknes ar tēva patrimatriarhālo varu un atdod sevi liktenim un Jāsonam. Tieši tāpat ir darījusi Marija Stjuarte, viņa ir sekojusi nevis atbildībai par Skotiju, bet savām sievietes ilgām. Viņa to varēja atļauties, jo, atšķirībā no Elizabetes, tās bērnība ir bijusi ar mātes rūpēm piepildīta.
Marija Stjuarte ir ieraugāma kā Princese uz zirņa, atšķirībā no Elizabetes. Bet ja kā pieaugusi viņa spēja kļūt par Raganu, tad varam viņu ieraudzīt kā Mātes un Elizabetes Ēnu. Satikties ar savu Ēnu nozīmē izaugt. Bet – vai izaugšanu iespējams izturēt? Jautājums abām. Un arī Šillera un vēstures atbilde – nevar. Abas „māsas” to nevarēja. Un arī daudzas sievietes šodien to nevar, šajā ziņā 500 gadi ir tikai tāds štrunts no cilvēku nobriešanas viedokļa raugoties. Sievietes loma joprojām ir ceļa zvaigzne un izaicinājums daudzām.
Šeit ir vietā paraudzīties uz citām māsām mūsu dzimtaskokā. Vispirms uz māsām Boleinām. Un tad mēs atkal ieraugām šo pašu lomu pāri – Anna kā no tēva atkarīgā Māte un Marija kā Ragana. Tikai šajā pārī liktenis parūpējās par to, lai ar nāvi sodīta tiktu Māte. Ragana izdzīvoja un kaut kas jauks, šķiet, ar viņu notika tālāk, neraugoties uz visas pasaules nosodījumu viņai. Visādā ziņā tieši Marijas Boleinas mazmeita Letisa Knolisa (tā pareizi jārakstot šīs personas vārds un uzvārds) šajā dzimtaskokā izskatās spoži. Attiecības ar abiem Elizabetes favorītiem (grāfs Lesters –otrais vīrs, bet grāfs Esekss – dēls no pirmās laulības), saikne ar Volsingemiem un Šekspīra „ēnām” Elizabeti Sindi un grāfu Retlendu dara viņi izcilu pagātnē. Tāpat tiem laikiem neparasti garais mūžs – 91 gads. Un vēlīnie pēcteči. Princese Diāna kaut kā labi ierakstās šo sieviešu – Raganu līnijā ne tikai ģenealoģiski. Arī izcili vīrieši – Čārlzs Darvins, Vinstons Čerčils.
Raganas ir gan kaut kas sāpinošs un traģisks pašām sev, reizēm. Bet arī skaists. Varbūt tieši viņām un nevis Latvijas sēnēm Jānis Baltvilks veltīja trioletu, kas arī izskanēja mēģinājumā, no kura radās visas šīs pārdomas:
Tās indīgās, tās ir tik skaistas,
Ka taisni nenopriecāties.
Par pārbaudījumu mums laistas
Tās indīgās, kas ir tik skaistas.
Ne slaisti vien, es ar te slaistos,
Jo skaistas viņas ir paties.
Tās indīgās, tās ir tik skaistas,
Ka taisni nenopriecāties.
| 
