Režisors kā dramaturgs
Inscenējums ir ļoti blīvs ne tikai no Skalbes, bet arī Andersena pasaku simboliem. Negribu likt ļoti saspringt potenciālajiem skatītājiem, bet ja tie nav lasījuši (tieši lasījuši, nevis tikai dzirdējuši pārstāstus) vispazīstamākās Kārļa Skalbes un Hansa Kristiana Andersena pasakas, tad varbūt vajadzēs nākt uz teātri vēlreiz - pēc izlasīšanas. Bet katra pasaka taču ir kā nobeigts un pašpietiekams mākslas darbs – kā radīt papildus nozīmi, tās virknējot, un pat vēl trakāk – liekot pasaku tēliem un simboliem dzīvot pa jaunam uztaisītā mākslas darbā?
Manuprāt, Regnārs Vaivars tomēr ir pratis pa savam, bet jēgpilni pārkomplektēt un savirknēt vienu otram milzu tempā sekojošu simbolu viju, radot visumā viengabalainu darbu. Un – viņš ir radījis TEKSTU, kuru gribētos arī izlasīt! Cik jūtams, tā ir plaši izplatīta tendence latviešu jaunlaiku teātrī – iztikt bez dramaturga. Režisors ņem labu literāru materiālu un no tā izveido drāmu. Taču gadījumos ar paša Vaivara veidoto Jaunsudrabiņa „Aiju”, vai Mihaila Gruzdova režisētajiem Dostojevska „Idiota” vai Ļeva Tolstoja „Annu Kareņinu” vismaz daļu teksta un, pats galvenais – sižetu - varēja paņemt no literatūras. Taču šajā gadījumā – tikai tēli, tikai simboli. Nu labi – tas īsti nav „tikai”, bet tomēr.
Šeit režisors ir arī dramaturgs – saku to ne tikai tādēļ, lai uzslavētu, bet arī lai atdalītu dramaturga (melno) darbu, no baltā – tipiski režisoriskā. Par pamatu viņš ir ņēmis Skalbes „Bendes meitiņu”, tādēļ nevar jau tomēr teikt, ka Regnārs Vaivars būtu radījis tikai savu, 100% pilnīgi oriģinālu sižetu... Bet Bendes meitiņas ceļu viņš ir gan izskaidrojis, gan akcentējis, gan ... mainījis. Ne vienmēr tā, kā varbūt būtu gribējies pašam Pasaku Ķēniņam, bet – kas zin? Man izskatās, ka vairumā gadījumu viņš ir trāpījis, kā rezultātā Skalbem tiek iedots, nevis atņemts.
Kurš gan (ne)pazīst Skalbi?
Kārlis Skalbe, neskatoties uz savu popularitāti, manuprāt, tomēr ir nesaprasts rakstnieks mūsu kultūrā. Nesaprasta ir viņa personība. Desmitais, pēdējais, bērns ģimenē, pirms kura ir miruši vairāki (laikam trīs) bērni un kurš tādēļ saviem vecākiem ir radies kā tāds, neiespējamais un neticamais izdzīvotājs. Nāve paņem tēvu, kad Kārlim ir maz - ja nekļūdos – astoņi gadi . Vecākiem nav bijis viegli, tādēļ viņu audzinājuši un spēku devuši vecākie brāļi un māsas. Īsti tomēr nesasildīts. Dīvainis, kas dzīvi nevis modri vēro no Incēnu kalna gala, bet uztver no kaut kādas sevis „izdomātas” realitātes. Tā arī ir īsta un īpaša, bet arī ļoti salauzīta realitāte. Atceros, kāds mans daudz lasījis paziņa par Skalbi teica – maniaks. Nevaru uztvert šo vārdu kā diagnozi, drīzāk kā provokāciju, lai piespiestu mani ieraudzīt, ka ir arī „cits Skalbe”. Jā – bērnu rakstnieks viņš var būt tikai tādā sabiedrība, kurā bērniem jāuzņemas visgrūtākais.
Ne sevišķi labi saprasti ir Skalbes teksti. Tajos ļoti krasi atdalās divas pasaules. Viena - redzamā, kas izsauc līdzjūtību, ir gaiša un vārīga. Tāda, kuru mīl uz bērniem un bēŗnišķīgu auditoriju orientētais teātris. Un kurā ir dzīvas, pasaku pasaulei tik piemērotas emocijas „ar ticību labā uzvarai”. Un otra pasaule – par kuru tekstos ir pārpilnam faktu, bet kas emocionāli kaut kā neizjūtas. Mēs lasām un intelektuāli saprotam – te ir kaut kas melns un briesmīgs. Bet piekrītam to nejust, vienojoties ar savu uztveri, ka tā tumšā nav.
Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīgulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlojošām oglēm. Biezs rieta sarkanums krita viņa sejā. Tā bija nikna veča seja. Viņa ūsas un bārda izskatījās kā garas sudraba bārkstis, piesalušas zilām un zaļām ledus zīlēm, kurām vēl vakars pielika pa sarkanai. Tas bija vecais Lauskis, izdzīts saimnieka tēvs, kurš dēlam par agru atdevis mājas.
Vai varat atcerēties, ka ar šiem vārdiem sākas „Kaķīša dzirnaviņas”? Tik skaista valoda! Kopā ar brīnišķīgo dabas tēlojumu valoda savādi dominē pār briesmīgo, ģimenes traģēdiju atspoguļojošo stāstu! Tā padara šo stāstu par it kā neesošu un nereālistisku. Tās jau „tikai pasakas” par izdzīto tēvu, īstenība ir par Lauska nedarbiem un kaķīša piedzīvojumiem ar labajām beigām!
Bet vai atmiņas par šo kādreiz lasīto pasaku ietver sevī arī briesmīguma aspektu? Man šķiet, vairums teiks – „nē, manas atmiņas par „Kaķīša dzirnaviņām” ir iekrāsotas vienīgi gaišu un siltu jūtu toņos.” Un vairums teiks, ka neizjūt sāpes, lasot par kaķīša izdzīšanu no paša dzirnavām. Vairums teiks, ka turpina gaiši justies, lasot, ka viņš neatrod pajumti arī pie paša meitām. Tāds dzīves briesmīgumu anestezējošs burvis ir Skalbe. Bet - arī inficētājs ar kaut kādu dīvainu emocionālo aklumu.
Izrādes misija
Lielisks risinājums ir lelles, kas tiek vadītas, nevis „kā leļļu teātrī”, bet dzīvo vienā līmenī ar aktieriem. Man tas saka – Skalbes tēli un simboli ir arhetipi, starp kuriem mītam. Tādējādi dabūjam vēl vienu mijiedarbojošos pasauļu pāri, kas nebūtu iespējams bez lellēm.
Vaivars salauž žogus starp abām Skalbes pasaulēm, liekot tām komunicēt. Tādā veidā viņš arī līdzsvaro Skalbi, ir tā alter ego, spoguļattēls, jo rāda to otro, izstumto Skalbes pasauli kā reālu – to, ko mēs esam baidījušies redzēt, sarunājot ar sevi, ka tādas nemaz nav. Bet vai tad, kad tā ieraudzīta, tā ir tik briesmīga? Man tā bija arī uzjautrinoša vai „rēcīga”, kā teiktu mans jaunākais, gandrīz pieaugušais bērns.
Tomēr nav jau tā, ka šī izrāde tikai atklāj. Tā arī slēpj – sāpīgo, smago un trausli jūtīgo. Tikai tā ir cita, no valodas burvja Skalbes stipri atšķirīga aizsardzība. Rupja, skaļa, un monotoni ārdīga. Vīrišķīga tipa, krogus skaņās tērpusies, bet tomēr atpazīstama kā aizsardzība. Teksts ir arī asprātīgs un pārsteidzoši bagāts ar alūzijām no šodienas dzīves situācijām. Bet labs humors, neaizmirsīsim, ir visdrošākā intelekta pazīme. Tātad - ja mums ir divu veidu aizsardzības – viena Skalbes, bet otra – Vaivara, tad vieglāk ieraudzīt, ko tad tās aizsargā.
Kompānijā ar Andersenu
Tagad par to, kas mani nepārliecināja – Andersena nāriņa. Iespējams, režisora nodoms, uzvedot šo tēlu uz skatuves, bija parādīt no tēva (vīrieša) daudz cietušas meitenes seksuālos meklējumus „prom no vīriešiem”. Formāli jau it kā loģiski, diemžēl psiholoģiski neloģiski. Šādu tēvu meitas ir spiestas pāragri iemācīties Mātes lomu, jo ir tikušas noliegtas un neievērotas kā Princeses uz zirņa – šis Andersena tēls gan man prasīties prasījās uz skatuves.
Bet turpinot par Mātes – Bendes meitiņas lomu, šajā lomā funkcionējot, seksualitātei nav personiska, psiholoģiski atvieglojoša nozīme. Varētu pat teikt – Mātei seksualitātei nav seksuāla nozīme. Tajā meitene domā nevis, ko viņa seksā varētu iegūt sev, bet gan – kā savu seksualitāti izdevīgāk izmantot (pārdot) ģimenes (bērnu, slimnieku, aprūpējamo) interesēs. Ja no tēva cietusi meitene dodas homoseksuālu meklējumu virzienā, tad tā ir sakritība, nevis meitas izmantošanas sekas.
Andersens ir bijis vīrietis, par kuru pasaku pētniece Marija Luīze fon Franca ir teikusi, ka nespēj iedomāties viņu pieskaramies sievietei. Tajā pat laikā – viņš nebija homoseksuāls, šī nepieskaršanās visdrīzāk var būt bijusi ekstrēmu baiļu no sievietēm (mātes) sekas. Nāriņa simbolizē sievieti, par kuru drīkst sapņot, bet ar kuru nav jāsatiekas, tajā skaitā arī baiļu dēļ. Andersenam iespējama bija tikai neiespējama sieviete. Kādēļ Bendes meitiņai vajadzīga šāda spilgti vīrišķa fantāzija? Ja ļoti piespiestos, kāda ideja šeit varētu atrasties, bet man liekas, ka nav jāpiespiežas.
... ar cirvi pār pleciem
Mani pārsteidza, cik daudz vietas režisors atvēlējis tam, par ko Skalbe saka vien – „Viņš darīja, kā visi bendes dara”. Vaivaram visas šīs slepkavošanas un nāves spēlē daudz būtiskāku lomu nekā „Bendes meitiņas” autoram. Tas rada vairākus svarīgus efektus. Bendes meitiņas sievišķais stāsts (kā manu dzīvi ietekmēja mans tēvs?) kļūst klusāks, bet viņas tēva vīrišķais (cik ievainots es jūtos un kā man ir vajadzīgs atbalsts!) – skaļāks. Bet šis vīrišķais stāsts ir arī par nāves „infekciozitāti”. Kā nāve rada nāvi un kā nāve iesūc sevī. Šī tēma iet cauri visai izrādei, kulminējot finālā, kad slepkavība atgūst savu visarhaiskāko nozīmi – tiek nogalināts aiz mīlestības. Šādu mīlestības izjušanu mēs redzam ne tikai pirmatnējo tautu cilvēku upurēšanas rituālos. Arī bērni šad tad tik stipri samīļo savus kaķēnus vai cālēnus, ka tie nespēj tik lielu mīlestību izturēt un nomirst.
Filozofiski šis, manuprāt, ir visveiksmīgākais Regnāra Vaivara atradums – jautājuma par nāves jēgu ienešana stāstā par Bendes meitiņu. Manuprāt, tādā veidā Skalbe tiek svarīgi interpretēts un papildināts. Nāves tēma un cirvis kā tās simbols tiek izmantoti, lai sasaistītu kopā tādas svarīgas vīrišķas figūras kā jau niknais Lauskis, kaķītis un Bendes meitiņas tēvs. Visi trīs faktiski ir viena stāsta trīs dažādi varianti. Bet sasaistot iegūstam klāt svarīgu atklājumu attiecībā uz Bendes meitiņas tēvu – viņš tāpat kā Lauskis taču jūtas izdzīts no mājām. Un viņa meita jūtas vainīga par to, ka tēvs tā jūtas. Kas nenozīmē, ka izdzīšana ir notikusi objektīvi. Un tā, protams, nekad nevar tikt pamanīta no Lauska dēla puses, kam tēvs priekšlaicīgi „norakstījis” mājas – tam ir cita subjektīva patiesība, kuru šajā drāmā netiek cilāta.
Burvju atslēdziņa
Nākamās pārdomas man ir par Mēneša māmiņu, no kuras Bendes meitiņa dabū burvju atslēdziņu, ar kuru slēdzamas visas durvis. Vaivaram tā ir kļuvusi aizdomīgi līdzīga prezervatīvā tērptam dzimumloceklim. (”Aha”, nodomāju, „bez kaut kā TĀDA viņš iztikt tomēr nevarēja!”) Vai šāda skatuviskā interpretācija nenozīmē, ka Mēneša māmiņa ir tāda kā atgādinātāja par vīrieša dzimumtieksmi, kas sievietei var atvērt visas durvis? Vai arī tā ir sievišķā dzimimumtieksme, maucīgums, vēlme tikt pie bērna?
Man Mēneša māmiņa ir tāda kā vēsturiskā sievišķība, Dieviete vai vissenākās, matriarhālās gudrības centrs. Ko tā var pateikt meitenei Mātes lomā? Laikam jau tikai vienu – meklē sev vīrieti – Dēlu, līdzīgu savam tēvam! Šādi meklējumi tev atvērs visas durvis, jo par Māti fantazējošu vīriešu (Dēlu) ir pilnas visas malas. Viņi meklē tos Mātes aspektus, kurus nav dabūjuši izbaudīt attiecībās ar savu māti, tādēļ Bendes meitiņai, to apzinoties un izmantojot, tiks atvērtas visas durvis. Šeit mums atkal jārunā par pārdoto seksualitāti, to, kura tiek izmantota „tā, kā vajag”, nevis „kā gribas”. Formāli tā ir kaut kas cits kā vīrišķā dzimumtieksme, bet abas kopīgi veido vienu un to pašu rezultātu – Māte tiecas pēc Dēla un Dēls tiecas pēc Mātes. Ļoti atkarīgs attiecību pāris, diemžēl jaunībai ļoti raksturīgs un pat neizbēgams.
Tik stipri mīlu, ka nogalinu
Regnāra Vaivara no Skalbes radikāli atšķirīgajā pasakas fināla versijā abi - Māte (Bendes meitiņa) un Dēls (jaunais Varonis) – viens otru galina nost! Par šo vietu man bija jādomā visvairāk un galu galā es tomēr nonācu pie slēdziena, ka režisors savu intuitīvo, māksliniecisko meklējumu ceļā bez jau minētā nāves aspekta ir atklājis vēl kaut ko citu, ne mazāk svarīgu kā Kārlis Skalbe un es kā viņa interpretētājs. Ja mēs noraidām attiecību atkarību un lomu pārus Māte – Dēls un Tēvs – Meita kā nepieņemamus, tad mums jaunībā ir jāiztiek bez attiecībām. Jo mums būs jānodarbojas ar jautājumu – vai tā ir mīlestība, ko jūtu, jeb tomēr atkarība? Bet tas nozīmē, ka bērni nedzims, un tas nozīmē, ka civilizācija (tauta) mirs. Bet varbūt tomēr jautājums par mīlestības un atkarības attiecībām ir jāpakārto bērnu dzimšanas svarīgumam? Ļoti mūsdienīgs jautājums - vai atļauties bērnus, pirms ir skaidrs, ka spēsim tos aizvadīt līdz Hārvardas universitātes diplomam?
Šķiet, šī ir svarīga režisora pieteikta un viņa vecuma vīrieša jautājumus ļoti skaidri iezīmējoša tēma. Šāds vīrietis ap četrdesmit var nodomāt – kādēļ man ir vajadzīga sieviete, kas mani izmanto, lai būtu māte mūsu bērnam, nevis tikai kā par manu māti labāka Māte man pašam? Bet - arī kāda sieviete ap četrdesmit var nodomāt – kādēļ viens vīrietis mani izmanto, lai būtu man Dēls un nesaprotot, ka viņam jābūt mūsu dēla tēvam? Pēc šādiem jautājumiem nereti attiecības kļūst neiespējamas un abi viens otru simboliski nogalina, gluži kā Vaivara izrādes finālā. Kas nozīmē atbildi – ja jauni cilvēki nedāvina sevi viens otram, saucot to par izmantošanu, bet tikai savas neatkarības vārdā bērnišķīgi „skalda un valda”, tad viss iet bojā.
... kā aizsmakusi dzeguze
Izrādē visi runā nevis savās dabiskajās balsīs, bet „ķērc”. Iespējams, tas ir vispiemērotākais veids, kā neitralizēt to ietekmi, kura iesēdusies mūsu galvās kā Skalbes lasījumi omīgi mīļajā Veras Singajevskas vai viņas atdarinātāju izpildījumā. Iespējams, tas ir labākais veids, kā ārstēt no anestēzijas un akluma. Bet vai skatītājs, redzot uz skatuves ķērcošo Vaivara & Skalbes „kaķīti”, atpazīst tajā arī briesmīgi nikno un sāpināto Lauski? Vai tomēr nebūs tā, ka vairums teiks – „ūja, ūja – tur tak no Skalbes nav ne kripatiņas! Viens vienīgs murgains savārstījums!”
Regnārs Vaivars kādā intervijā esot teicis, ka „Skalbi un valdi” esot darbs par mīlestību. Bet vai skatītājs, noskatoties izrādi, var saprast, ko režisors ar to varētu būt domājis? Ja viņš būs rūpīgi lasījis Skalbes „Bendes meitiņu”, tad varbūt varēs. Tās ievadā ir par bendi, kas „...ņēma uz ceļiem savu meitiņu, un kāda skaņa viņa kaklā meklēja vārdus. Viņš bij kā aizsmakusi dzeguze, kura grib kūkot, un tas bija briesmīgi.”
Bet nobeigumā Bendes meitiņa saka jaunajam Varonim: „... man vajag pakāpties un kaut ko sacīt. Neviens nezin, cik ilgi un cik grūti šis vārds ir meklējis ceļu uz manām lūpām. Mans tēvs bija bende, un, kad es biju pavisam maza, viņš, izgulējis dzērumu, ņēma mani uz ceļiem, un kāda skaņa aizsmakušā kaklā meklēja vārdus. Ko viņš toreiz nevarēja pateikt, to es tagad zinu. Rīt es to gavilēdama gribu izrunāt. Lai mani ved, es gribu pakāpties uz karātavām un teikt vienu vārdu. Šis vārds ir - mīlestība.”
Ko teiks skatītājs?
Teātris pirmkārt nav ne režisors, ne dramaturgs, ne aktieris. Tas sākas no garderobes, tātad no tās vietas, kurā ar teātri satiekas skatītājs. Un viņš tādēļ ir galvenais un no viņa teātris sākas. Man „Skalbi un valdi” izvirza divas jautājumu grupas par skatītāju.
Pirmā – vai viņš ir lasījis Skalbi? Bet tas tikai šaurākā nozīmē. Plašākā – cik daudz vispār viņš ir lasījis? Kādi ir viņa kultūras pamati? Cik daudz viņš zina, vai viņam ir bijuši labi skolotāji? Vai viņš spēj vārdos izteikt savas domas un izjūtas? Un – pats galvenais – kāda ir viņa spriestspēja?
Bet otrā – vai skatītājs ir ar mieru maksāt naudu par lielisku un gudru izrādi, riskējot, ka būs jāvemj, kā tas vienam otram, redz, gadījies – jo diez vai nu visiem būs viegli un jautri kā man. Vai izķērkts izmisums un dusmas ir pārdodami tikpat labi kā bailes un līdzjūtība, kā to ievēroja jau universāli viedais Aristotelis?
Žurkas Kornēlijas jokainais uzvaras skrējiens pa Nacionālā teātra skatuvi diezgan skaidri parāda, ko pieprasa lielākā skatītāju daļa. Vai tikai tādēļ, ka alkst atslodzes no dzīves grūtībām, nevis jaunu piepūli , lūkojoties uz grūtībām no otras puses? Bet - kā precīzi pateica jaunais katoļu arhibīskaps Stankēvičs – krīze būs mūžīga, ja cilvēki iestrēgs tikai materiālajās vērtībās.
Varbūt arī par to ir šī izrāde – tā attēlo regresīvu dinamiku, pašiznīcināšanos, cirkulāro laiku, atkarības un nāves uzvaru pār auglīgu mīlestību un attīstību. To visu tā parādīt ir režisora un teātra direktora risks, neapšaubāmi. Bet kas tad viņiem atliek – vai varētu strādāt teātrī, necerot, ka skatītājs ir gan audzināms, gan pats grib izaugt? Vai var necerēt, ka, paturot skatītājam spoguli priekšā, kaut kas mainīsies uz to pusi, kurā „mīla stiprāka par nāvi”?
|
