Pirms iešanas uz šo izrādi domās jau stādījos priekšā, ka, atnācis mājās, vēlreiz rakņājos pa Raiņa un Bisenieka Gētes latviskojumiem, un kā, šur tur atradis pa jaunai izpratnes šķautnei, sajūtu iekšēju pacilājumu, kas atļauj man drusku palidot, neatejot no rakstāmgalda. Bet jau ejot sajutu - pat ne bažas, to jau varēja saukt par priekšnojautu – kaut kas nebūs kā nākas! Jo – kādēļ Faustam jābūt vairāk nekā vienam? Meklējot izcelsmes avotus šiem sliktu sološajiem impulsiem, jautāju sev – vai trīsdesmitgadīgs režisors, pat ļoti gudrs (turklāt vēl „analītiski”, nevis jau sirdsgudrs), lai arī visādi citādi vispusīgi apdāvināts, spēj uztvert to, ko Gēte rakstījis divos piegājienos ar divdesmit septiņu gadu pārtraukumu – vispirms kā piecdesmitgadīgs un tad kā gandrīz astoņdesmit gadus vecs?
Gēte. Biogrāfiski fakti
Johans Volfgans Gēte (1749 – 1832) dzimis kā vecākais bērns savai astoņpadsmitgadīgajai mātei un trīsdesmit deviņus gadus vecajam tēvam. Pēc viņa dzimuši vēl četri bērni, no kuriem izdzīvojusi tikai māsa Kornēlija, ar kuru Johanam ir bijušas tuvas un mīļas attiecības.
Kā pieaudzis vīrietis, līdzīgi savam tēvam, „nav steidzies” ar ģimenes nodibināšanu, lai gan nav piederējis arī pie „erotiski bloķēto” vīriešu zortes. Tā, 1774. gadā iemīlējies Šarlotē Bufā, guva iedvesmu „Jaunā Vertera ciešanu” sarakstīšanai un kļuva slavens visā Eiropā. Vēlāk bijusi iemīlēšanās Lilī Šonemanē, un tad par dzejnieku 7 gadus vecākajā un septiņas dzemdības pieredzējušajā Šarlotē fon Šteinā, kurai viņš adresējis ap 2000 vēstuļu, bet, kā izskatās, tomēr nav spējis iedrošināties tai tuvoties seksuāli. Pēc psihoanalītiķa Kurta Eislera domām, dzimumdzīvi uzsācis tikai 38 gadu vecumā, Romas ceļojuma laikā, kurp aizbēdzis no sava strupceļa ar Šarloti.
Atgriezies Veimārā, Gēte steidzīgi metās, škiet, pirmajās attiecībās, kas patrāpījušās ceļā – ar tobrīd 23-gadīgo Kristiānu Vulpiusu (1765 – 1816) – mazizglītotu, bet jautru un dzīvespriecīgu zemākas kārtas meiteni, ar kuru apprecas tikai 1806. gadā. Šādas attiecības viņam maksāja izstumšanu no augstākās sabiedrības. Tomēr pat precēts būdams, Gēte regulāri ir iemīlējies, pārsvarā ļoti jaunās meitenēs. Tā 1807. gadā viņam bijusi mīla ar 18-gadīgo Minnu Herzlību (tulkojot – Minna Sirdsmīla!).
1789. gadā Kristiāna dzemdē dēlu Augustu, pēc tam vēl četrus bērnus, no kuriem neizdzīvo neviens – vai nav zīmīgas līdzības un atšķirības, salīdzinot ar Gētes vecāku ģimeni? Augustam būs divi dēli – Valters Volfgangs (1818 – 1885) un Volfgangs Maksimiliāns (1820 – 1883), kā arī meita Alma Sedina (1827 – 1844), kuri visi mirs neprecējušies un bez bērniem. Bet Gētes māsas Kornēlijas līnija gan neizbeidzas, tā turpinās vēl šodien, zīmīgi – sievišķais pārdzīvo vīrišķo, māsa atbild par savu slaveno brāli...
Iedvesmas atkarīgais
Izskatās, ka Gēte visu mūžu ir izjutis stipras un ļoti pretrunīgas jūtas pret sievietēm – no vienas puses – vēlmi tikt iedvesmotam, no otras – izmantošanas bailes. Bet tieši iedvesma, šim gara milzim tik ļoti vajadzīgā, ir bijusi kaut kas tikai caur sievietēm iegūsatams. Kaut kas tāds, kas viņam ir licis justies gan ļoti atkarīgam, gan arī laimīgam. Un tagad - pēdējās rindas no „Fausta” gan oriģinālā, gan abu latviskotāju interpretācijās, kuras man savulaik jau gadījās citēt savās „Dejās uz palodzes pie atvērta loga”:
Alles Vergaengliche
Ist nur ein Gleichnis;
Das Unzulaengliche,
Hier wird’s Ereignis;
Das Unbeschreibliche,
Hier ist’s getan;
Das Ewig-Weibliche
Zieht uns hinan. (J. V. Gēte)
Nīcīgais, vīstošais –
Līdzības tēli;
Nesniegti klīstošais
Sasniegts še cēli.
Netveram-dievišķais
Dzīvē še zeļ;
Mūžīgi sievišķais
Augšup mūs ceļ. ( .... J. Rainis)
Iznīcīgais
Tik līdzībās plūst
Nepilnīgais
Šeit pilnīgs kļūst
Netveram-dievišķais
Dzīvs šeit un zeļ
Mūžīgi sievišķais Augšup mūs ceļ. (.... V. Bisenieks)
Jā, interesanti teksti, sevišķi salīdzinājumā. Tomēr man neliekas īsti labi, gribas piedāvāt ko savu. Piemērām, „das Unbeschreibliche”, manuprāt, labāk skanētu kā „neizsakāmais ”. Bet „augšupcelt” (hinanziehen) varētu būt arī „pacilāšana”, citādi tas rada kontekstam neatbilstošas asociācijas par celšanos uz debesīm un Dievu (Gēti noteikti nevar pieskaitīt pie praktizējošiem kristiešiem, drīzāk jau pie ateistiem). Vēl 19. gadsimtā taču teica – „mācīšanās cilā (pacilā) prātu”, kas šodienas valodā būtu jāsaprot kā „iedvesmo”. Tātad, manuprāt –
Neizsakāmais
Pateikts še viss;
Mūžīgi sievišķais
Iedvesmojis.
Nebūdams pārliecināts, „vai tā var”, aizsūtīju šo Silvijai Bricei – mums ar viņu diskusija „par augšupcelšanu” jau no 2004., iznākot „Dejām...”. Toreiz viņa uz manām šaubām atcirta ar šņāpienu uz manuskripta malas: „Vot pasēdi visu atlikušo mūžu pie tā pēdējā panta un uztaisi labāk!”. Bet tagad, „uz šito” atbildēja kā tāda Elločka Ļjudojedka – vienzilbīgi: „Cool!”. Ej tad nu saproti, ko tas nozīmē - jācer, ka ne to, ka laiks mirt nost.
Ne Fausta, ne Mefistofeļa, ne recenziju
Un tad es nokļuvu izrādē...
Nu labi, par šo „Fausta” interpretāciju daudz neizteikšos. Pat pareizināts ar septiņi, Fausts par sevi nekļūst, drīzāk jau otrādi. Arī Mefistofeļa, kā seksuāla un enerģētiska izaicinātāja iet pāri šodien atļautā robežām (visplašākajā šo robežu izpratnē) nebija. Brīnumi nenotika – ko nevar celt, to nevar nest. Varu tikai novēlēt Viesturam Meikšānam atgūties no neveiksmes, izanalizēt to un varbūt tad kādreiz, pēc gadiem divdesmit septiņiem ...
Dzīve ir gara un ne vienmēr vajag jaunībā paspēt arī to, kas paredzēts izgaršošanai kā pats dzīves saldais ēdiens!
Šajā kontekstā arī divas lietas, par kurām brīnos (tātad nenotikuša brīnuma vietā divi notikuši!). Pirmkārt, kā tas var būt, ka šāda iepriekš paredzama neveiksme tomēr izlaužas uz valsts finansētā Nacionālā teātra skatuves? Nu labi, ne jau Lielajā zālē, bet arī Jaunā zāle taču nav kaut kāds skolas teātris, kurā gan būtu jādzīvo visnaivākajiem un vispārdrošākajiem eksperimentiem kaut vai paša Dullā Daukas izpildījumā! Vai tad režisoram teātrī nav vispirms jāaizstāv sava iecere kādai neatkarīgai, bet profesionālai un pieredzējušai repertuāra žūrijai? Tos jaunos nākotnes ģēnijus tak vajag arī bišķi pasargāt varbūt. Bet varbūt tāda žūrija tomēr ir bijusi un savu akceptu ir devusi?
Otrkārt, mani izbrīna vairuma recenziju politkorekti mirušais, neko nepasakošais un pārštampotais stils. Rodas iespaids, ka kritiķiem pie katra izteiciena ir jābaidās, vai viņi paši netiks kritizēti – „ko par mani padomās „tas un tas”? Visi taču plunčājamies tajā pašā dīķītī! Vai mani vēl aicinās izteikties, vai būs ielūgumi uz nākamajām izrādēm.” Vai tik uz dzīves skatuves nav uznākusi pusmācīta un pašgudra paaudze (režisori, aktieri, kritiķi), savādi atrauta ne tikai no savu vecāku „padomiski traumētās” pasaules uztveršanas tradīcijas. Protams, tie nav arī nekādi švonderi,un ne šarikovi kaut kādi – smuki, jauni cilvēki, eiropieši... Tomēr kaut kā neeiropeiski sanāk, bez īstas cieņas gan pret Gēti, gan pret Raini. Un tā necieņa pat nav īsti pusaudziska – „es tam Gētem parādīšu” – tad tā jau būtu zināma cieņa! Nenobriedušāk – „a kas tas Gēte tāds īpašs vispār?”.
Šerings, jeb „izrāde izrādē”
Tomēr, kā jau vienmēr, bez sliktās ziņas ir arī labā. Izrādē ir ļoti aktuāls un svarīgs aspekts, kas parādās tās nosacīti otrajā daļā, kuru manis kritizētie kritiķi kaut kur ļoti precīzi bija nosaukuši par „izrādi izrādē”. Es gan jūtos apmānīts, ja man tas viss jāskatās, atnākušam uz „Faustu”, bet ar šīm jūtām es kaut kā mēģināšu tikt galā pats. Tas ir līdzīgi, kā iekļūstot lidostas darbinieku streikā – gribas kliegt: „kāpēc man jācieš par jūsu problēmām!” Tomēr tas taču laikam ir vienīgais veids, kā cīnīties par savu lietu. Panākot, ka vēl kādam ir sāpīgi par viņu sāpi.
To, kas beigās, es nosauktu par aktieru streiku. Negribēju tajā iekļūt. Bet, jāskatās patiesībai acīs, - ja mani ielūgtu uz sapulci, kurā aktieri gatavojas izteikt savu neapmierinātību ar notiekošo viņu profesijā vai teātrī strukturēti racionālā veidā, es pieklājīgi palūgtu atsūtīt man šo neapmierinātību elektroniski. Un droši vien atstātu to nelasītu, protams. Bet šeit man tādas iespējas nebija – es biju spiests to visu izbaudīt uz savas ādas. Tādējādi es, tāpat kā citi skatītāji, kļuvām par šīs izrādes daļu, kas, gribi to vai negribi, tomēr jāieskaita pie „modernā teātra” un režisora Meikšāna trikiem, kas jānovērtē. Varbūt no psihodrāmas pārņemtiem, jo tajā „dalīšanās, kā bija būt lomā”, jeb šerings ir ne mazāk svarīgs kā pati „būšana lomā”.
Tomēr interesanti, kā gan tas streiks ietika scenārijā? Vai tas tur bija jau sākotnēji? Šāda iespēja izskatās tāda šaubīga, ticamāk, ka neapmierinātība izlauzās mēģinājumu procesā. Un režisors, sajuzdams savas sākotnējās ieceres trauslumu un nerealizējamību, mēģināja defektu pārvērst par efektu. Arī izrādes programmiņā lasāms Gētes citāts: „... Tas viss vedas gluži labi līdz tam brīdim, kad uzrodas vēl kāds fizisks vai morāls šķērslis, kas skaidri parāda, ka cilvēka spēki neatbilst viņa pasākumam.”.
Un tad viņš no rešisora, pret ko aktieri sacēlās, kļuva par viņu arodlīderi, kas streikam ļāva tikt pāradresētam kādam Augstākstāvošam un - skatītājiem. Joprojām ar lielu iekšēju pretestību, tomēr pieņemu, ka arī tāda var būt māksla. Jo padara galveno – neatstāj vienaldzīgu.
Atkarība un brīvība teātrī
Cik esmu ievērojis, Latvijā (laikam) jau no Smiļģa laikiem un varbūt, pateicoties tieši viņam, ir saglabājusies tradīcija pieprasīt no teātra režisora būt harizmātiskam un viszinīgam protagonistam, kuram aktieri vajadzīgi tikai kā palīgpersonas. Tas nozīmē, šis režisors „redz” uz skatuves visās lomās tikai sevi un pieprasa, lai aktieri pietiekoši nodublētu „režisoru kā aktieri” katrā no viņiem deleģētajām lomām. Režisora darbs tad ir saprotami izstāstīt aktierim, kā viņam jāspēlē. Kā jātur galva, kā ķermenis un kādā tonī jārunā. Kad jāietur pauze. Aktierim tiek prasīta vienkārša dublēšana, turklāt ne jau mehāniska, bet „iejūtoties un iedzīvojoties” režisora psihē izveidotajā lomā.
Vispār jau to var izdarīt. Ja aktieris ir ar nevainojami stabilu psihi un stipru Ego, tad tas var pat nebūt veselībai kaitīgi. Bet vai tad tādi cilvēki nāks aktiera profesijā, redzot, ka tā neko citu, kā vien būt par palīgstrādnieku, nesola? Laiks ir parādījis, ka vairumā gadījumu nāk cilvēki, kas sevi izjūt kā tukšus vai zaudējušus un kuri meklē iespēju pasmelties dramaturga un režisora radītajās lomu pieredzēs. Tādi, kuri ar laiku sāk dzīvot apgūtajās lomās, domājot, ka tā ir viņu pašu īstā un vienīgā dzīve. Kuriem darbs un dzīve tādēļ saplūst vienā vienīgā ķīselī – turklāt tajā tie ingredienti, kas attiecas uz savu vienīgo un personisko dzīvi, nav tie paši garšīgākie. Un harizmātiskais režisors kļūst par daļu no aktiera, tuvāks par brāli vai sievu.
Ir arī stiprie, cietie, spītīgie, ambiciozie. Tie panāk, ka viņu personība kļūst ievērotāka par lomu, viņi spēlē sevi un pašapliecinās, nokļuvuši ne tikai uz skatuves, bet arī „Privātajā dzīvē”. Režisors ir spiests piekāpties, jo cietie parasti kļūst par zvaigznēm, un cilvēki nāk skatīties tieši zvaigznes – neskatoties uz to, ka viņi jau nemaz vairs nav aktieri, bet modeļi - lai būtu aktieri, viņiem pietrūkst vēlēšanās „lomā piedzimt no jauna”. Bet skatītājs jau arī kaut kādā ziņā ir caurkritis aktieris, kurš meklē, ar ko identificēties. Un dara to, ne tikai balstoties uz lomu materiālu, bet visvairāk tiešu uz aktieru – parasti zvaigžņu - personībām. Skatītājs, kurš grib dzīvot aktieru dzīvi. To, kuri paši nedzīvo savu, bet aizņemas to no režisora fantāzijas un harizmas.
Un tad sevi spēlējošā Lāsma Kugrēna iekliedzas – „negribu, negribu, negribu ... Gribu uz laukiem!” Un kas tur ko brīnīties – nobriedusi un pieredzējusi aktrise un sieviete, kādēļ lai viņa gribētu pieturēties pie jauna režisora (kuram turklāt, saskaņā ar pēdējo modi, jābūt arī dramaturgam) ne pārāk labi „izdomātas” lomas? Tādas, kurā iejūtoties, jūti, kā tā lauž kopā un nepieļauj nekādu koeksistenci ar dzīvu aktieri, cilvēku. Tikai robots var to nospēlēt!
Aktrise kliedz tālāk – „es pati gribu būt autore, nevis tikai aktrise!” Un zāle smejas. Sevišķi dzirdami profesionāļu smiekli – to, kuri tūkstošreiz paši dzirdējuši, ka aktieris „tikai nospēlē” nevis „rada”. Radītāji tak ir dramaturgs un režisors. Kur nu aktieris...
Man liekas, ja Viestura Meikšāna vietā būtu kāda režijas autoritāte, kura darītu to pašu, ko jaunais režisors, Lāsma Kugrēna droši vien izturētu un paklusētu. Katru izrādi vilktu kā nastu, ietu mājās „kā caur gaļasmašīnu izlaista”, mēģinot sev ieskaidrot, ka tā vajag. Ka nāks jau arī „jaukās” lomas utt... Bet kādēļ viņai jāklusē, redzot, kā taustās šis jaunais cilvēks, pie kura viņa nejūt nekādu vajadzību „pieturēties”? Nekāda labuma no šādas atkarības!
Viesturs Meikšāns nav un nekad nebūs harizmātiska tipa režisors. Un arī nevajag, ir daudz interesantākas, modernākas un seksīgākas iespējas. Varbūt šis streiks viņu stimulēs tās uztaustīt.
Īsts Piektā gada šarms
Un tad viss panesās tālāk. Formāli jau skaitās laikam, ka „pirmais revolucionārs” bija cits, es tomēr Lāsmu Kugrēnu uztvēru kā šīs revolūcijas dvēseli. Amizanti, cik lēnām iešūpojās „vecie buki” – Jānis Skanis un Ivars Puga (necer, ka var būt citādāk?). Revolūcija viņus tā nobiedē, ka „bez pāris polšiem” bailes neizzūd, viņi šaubās, vai ir vīrieši, daudz un nikni runā, māca dzīvot... Bet kad bailes zūd, tad, nevis lai atzītu – „jā, Lāsma, tā ir, kā tu saki!”, bet lai sadotu pa muti revolucionāram Nr. 1., Jānim Āmanim. „Jaunieši” Madara Saldovere un Ivars Kļavinskis uztur kaislu līniju – mums nav vienalga! Beigās jau sanāk tīri neko, varbūt pat jautri.
Tomēr jāatzīst, ka galvenā jautrība ceļas no paprastiem jokiem, kas garantēti sasmīdina vienmēr – Skanis un Puga „pillā”, krievu trīsstāvīegie vai latviskie - „kas, tu stulba esi?” Troksnis ir, bet risinājumus gaidīsim „no priekšniecības”. Labi tomēr, ka vismaz nav latviskās „visa paciešanas”. Vismaz reizi gadsimtā mums ir piektais gads.
Nav nemaz tik vienkārši ar to atkarību un brīvību, nekad nevar zināt, kura no tām vieglāka – tas redzams arī šajā trupā. Bet cepuri nost, ir jābūt drosmei, lai mūžīgi neslēptos lomā un tagad runātu „no sevis”. Piektais gads ir labāk nekā visi pārējie deviņdesmit deviņi.
Aktieris kā autors
Man apsmietā Lāsmas Kugrēnas vēlme „būt autorei”, paliekot aktrisei, neliekas ne smieklīga, ne nereālistiska. Kaut kādā ziņā tas ir arī teātra režisora tehnikas un „radošā darba organizācijas” jautājums, bet citā ziņā – saistīts ar režisora personību. Kas attiecas uz pēdējo – esmu dzirdējis par kādu nelatviešu režisoru, kas katram aktierim iezīmējis skaidru robežu tam darbam (lomas interpretācijai), kas tam jāpadara pašam un kurā režisors iejaucas vien tad, ja tā krasi disharmonē ar pārējo aktieru paveikto, vai arī ja tā sanākusi ķermeniski vai paraverbāli nekongruenta un tādēļ - neticama. Bet iejaukšanās nekad nav bijusi diktējoša, tikai komentējoša, iedrošinoša vai iesildoša. Jautājoša un gaidoša.
Protams, aktierim, kas pieradis izmantot režisoru „kā daļu no sevis”, pie šādas pieejas būtu jāpierod, un tas vēl maigi teikts. Tradīcijai ir liela inerce, un tā varētu izpausties ne tikai uz aktieriem, bet arī uz skatītājiem. Lai aktieris varētu būt nevis režisora „izdomātās” lomas dublētājs, bet gan savas lomas protagonists, visiem ap skatuvi ir jābūt daudz maz nobriedušām un neatkarīgām personībām. Jeb vismaz neatkarībai ir jābūt kā prasībai un ideālam un ceļazvaigznei.
Es, protams, nepietiekoši pazīstu Lāsmu Kugrēnu. Bet man liekas, ja viņai piedāvātu – „pamēģini izveidot Iedvesmotājas tēlu, paimprovizē un parādi, kā tu proti būt Iniņa savam Lielajam Pūkam” (kad Rainis tulkoja ”Faustu”, Aspazija bija tam Iedvesmotāja un Rainis, katru dienu nesaņēmis no viņas pa vēstulei, mira vai nost aiz atkarības mokām!)! Man liekas, šai aktrisei acis drīz vien sāktu mirdzēt kā divas brīnumsveces. Varbūt viņa sacēlās aiz pāri plūstoša aizvainojuma, ka to neviens nepiedāvā?
Un vai Madara Saldovere nekliedza aiz dusmām, ka tai tiek likts būt psiholoģiski neizstrādātai un plakanai „nepilngadīgai mauķelei”, tā vietā, lai mēģinātu sajusties kā Vienkārši Grietiņa, „īstu vīrieti” alkstošā, Izmantotāja? Tāda čūskīga, kas reizēm pamanās arī iedvesmot, - tad, kad Iedvesmotāja izmanto. Man šķiet, arī šī loma varētu būt dāvana ne tikai vientuļai, jebkurai sievietei. Bet ja meiteni ieliek tik „analītiski sadomātos” lomas žņaugos, kā tas sanācis Viesturam Meikšānam, viņa ne tādu vien piekto gadu saorganizēs.
Padziļināta „lomas sevī” izpēte
Šeit arī psihodrāmai kā tehnikai varētu būt jēga tikt pielietotai, bet par to esmu rakstījis arī agrāk. Ar tās palīdzību aktieris var labāk un dziļāk „atklāt savu lomu sevī”. Tādā gadījumā psihodramatists var būt kā teātra režisora asistents, bet režisors – kā psihodramatiskā procesa vērotājs, fiksētājs un atgādinātājs, iestudējot izrādi - tad, ja aktierim kaut kas sāk ķerties savas lomas radīšanā, viņš var pasmelties no tā, ko jau radījis psihodrāmā.
Bet tas ir organizatoriski gana sarežģīti, tādēļ arī dārgi droši vien, sevišķi krīzes laikā. To varbūt jāatstāj kā kaut ko „domājamu”, kas arī strādās, lai nostiprinātu aktiera kā lomas protagonista principu.
Nu nav jau nemaz tikai slikti...
... viss tas, kas sanācis, ja tā padomā! Varbūt pat ļoti labi galu galā un varbūt pat ļoti revolucionāri. Ar režisoru nevis kā no malas droši vērojošu, bet pašā procesa mutulī ievilktu un pat pamatīgi iekaustītu.
Varbūt mēs lieku reizi varam izdarīt secinājumu, ka vērtēšana (labi - slikti, pareizi – nepareizi) neko nepastāsta par vērtējamo procesu, bet tikai par punktu, kurā stāv vērtētājs. Mainot šos punktus mainās vērtējumi, līdz nonākam pie slēdziena, ka vērtēt nav jēgas, jo no tā gaidām kādu labāku izpratni par procesu.
Bet kamdēļ tad visi šie vārdi? Jo tad taču iznāk, ka neviens nevar izdarīt kādus secinājumus par to, kā turpmāk „uzlabot darba rezultātus”. Man liekas, ja notikušo vispusīgi pārrunā, rezultāti paši atrod virzienus, kuros uzlaboties. Ja katrs aktieris ir savu lomu protagonists un ja nav vajadzīgs kāds viens, kas vienīgais zina, kā vajag, tad viens virziens, „kurā uzlaboties”, nemaz nevar būt.
To, kas še sarakstīts, lūdzu uztvert nevis kā mēģinājumu uzminēt, „kā bija patiesībā”, bet gan pašu patiesību. Nevis objektīvo, to, kuru daži sauc par „īsto”. Šī patiesība ir mana, subjektīvā, iekšējā. Tā vienlīdz daudz runā par to, kas esmu es, gan – ko es redzu. Un kura, kad izpausta, arī mani pašu ved „uzlaboties”.
Darīt vienmēr ir labāk, nekā nedarīt. Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto, ja vien runa nav par kriminālnoziegumu. Kļūdīties vajag ātri, lai pagūtu kļūdas ātri izlabot, jo tikai kļūdas rāda, kā vajadzētu būt bijis. Tik daudz visādu labu izteicienu šajā sakarā! Un vēl viens, pašās beigās – jo ātrāk salaiza brūces, jo ātrāk sāk mirdzēt acis!
|
