Geji – matriarhāta nodevēji
Atceros kādu sievieti – runājot par gejiem, viņa kļuva nikna. „Gudri, jūtīgi un labi kopti puiši! Bet kādēļ viņiem neesam vajadzīgas mēs? Ir tik daudz vientuļu un nelaimīgu sieviešu, kas alkst vīrišķa glāsta un kam vajag partneri dzīvei! Bet viņām nezin kādēļ savā starpā jācīnās par to, lai pievērstu sev visādu iedomīgu, parupju un nesmaržojošu, tik vien kā sievietes seksuāli gribošu vīriešu uzmanību. Jāpazemojas tikai tādēļ, ka viņi dažreiz (kad ir skaidrā) viņas grib iepriecināt. Viņām jāpriecājas, ka tiek gribētas un jāpaņem no šīs gribēšanas tik, cik no tās iespējams paņemt...”
Saasināts jūtīgums, pārspilgtinātas krāsas, bet pamatdoma skaidra – geji ir nodevēji, viņi sievietēm (Sievietēm? – šeit es domāju lomu, nevis dzimumu) ir parādā. Un ja paši to nesaprot, tad jāsoda droši vien, kas tad cits atliek. Tomēr – kā gan uz viņiem niknoties – jo tik jauki, patīkami un dziļi ar šiem vīriešiem (Vīriešiem?) parunāt! Un kas visinteresantākais, ja tā padomā – tieši tas, ka „mums vienam no otra neko nevajag”. Gejs ir vīrietis, kam seksuāli nav vajadzīga sieviete. Un sievietei gejs nav sieviete, ar ko jācīnās (spogulīt, spogulīt...), bet nav arī vīrietis, kam „jātaisa acis”, kas jāpakļauj un jāintegrē (jāiepin savos valgos) kā Dēls.
Ļoti interesanti sanāk – manai paziņai bija sāpīgi (citu sieviešu vārdā, bet faktiski – Dievietes vārdā), ka vīrietis nav kā funkcija – ka tas ir cilvēks pats par sevi, ar savām vēlmēm un savu attīstības virzienu. Vīrietis, kas nav kā uzticams un paklausīgs dzimumloceklis, kas vienmēr reaģē prognozējami, „pareizi” un neaizslīd, „kur nevajag”.
Atpakaļ pie mammas
Izrāde finišē matriarhāli pareizi (tas noteikti gandarītu manu paziņu, kura tā raizējās par gejiem – nodevējiem) – homoseksualitātē aizmukušie puikas ir dabūti atpakaļ. Nē, ne jau seksuāli atpakaļ, tas nemaz vairs nav tik svarīgi ne Bozija (lorda Alfrēda Duglasa) mātei, ne dramaturga Oskara Vailda sievai un divu kopējo dēlu mātei Konstancei. Izrādās, ka tad, kad abi nonākuši finansiālā bezizejā, Mātes (kuras ir parūpējušās, lai „finansu atbalsta” kontrole būtu viņu ziņā) dabū Dēlus atpakaļ. Dieviete triumfē.
Šeit tomēr ir svarīgas arī nianses – Konstancei viņas Oskars vairs ir vajadzīgs tikai tik daudz, lai stāstītu dēliem, kāds viņu tēvs ir bijis cūka, un cik maz tam ir gribējies viņus audzināt. Bozija aristokrātiskajai mātei tādas detaļas nav svarīgas (smieklīgi, tie taču tikai tādi sīki dzīvnieciski instinkti...). Lai tikai dēls (kaut arī liels palaidnis) atgrieztos atpakaļ zilo asiņu apritē. Tajā visu piedos – pat uzskatīs Boziju par varenu ceļotāju, pazudušo, bet nu atgriezto dēlu. Un vēl samaksās nelielu sāpju naudu dēla daudz cietušajam pavadonim un apkalpotājam, slavenajam dramaturgam. Augstsirdīgi - pret kādu, kura asinis nav zilas.
Patriarhāli paradoksi
Še man jāpārlec uz seno Grieķiju un tās apbrīnojamo toleranci pret homoseksualitāti – galvenokārt jau vīrišķo, bet arī sievišķo. Protams, tajā nav nekā patriarhāla, bet tā tomēr kaut kādā paradoksālā veidā atbalsta patriarhātu – gejiem ir ļoti vienkārši norobežoties no it kā sievišķās, bet tomēr mātišķās Dievietes varas, jo viņi seksuāli nav atkarīgi no sievietēm. Viņi lieliski var iztikt bez tām („fui, cik kaitinoši”, nošņāktos mana paziņa). Tiklīdz sieviete nav vajadzīga kā seksuāls objekts, tā viss mainās.
Bet ja tā, tad savādā veidā sanāk, ka geji ir patriarhāta kā vīrišķi alternatīvas eksistences (un kustības „pie Dieva”) iedvesmotāji un uz viņu pieredzi balstās ideja, ka vīrieši var pastāvēt paši par sevi. Pat tad, ja viņu bioloģiski seksuālā orientācija nav tikai homoseksuāla, - var taču „piespiesties” un mēģināt seksuāli funkcionēt arī totāla sieviešu nolieguma apstākļos! Biseksualitāte, kā Oskara Vailda gadījumā, ir traki daudzplākšņains, tomēr mulsinošs risinājums.
Izrāde izrādē. Homofobija
Interesanti, kā Nacionālā teātra aktieri saplūst un spēj pieņemt homoseksuāļu lomas. Juris Lisners (Oskars Vailds) ne tikai nospēlē, bet, šķiet, pat izbauda un nosvin skandalozā rakstnieka harizmu. Neiziet no prāta, kā gandrīz vai pusstundu viņš nespēj sākt ēst triju apkalpotāju (īpaši smalki) sagatavoto lobsteru. („Iekšās” kaut kas pretojas - tas no pirmsmaltītes pārdzīvojumiem, heteroseksuālis gan tādiem sīkumiem laikam nepievērstu uzmanību, aprītu uzreiz - lobsteru kopā ar pārdzīvojumiem). Bet cik, manuprāt, lieliski, ka heteroseksuālais Lisners tāpat nespēj izturēties arī pret vīnu. Būtībā tā ir pavisam sīka nianse – kā paņemt un kā pacelt glāzi. Kādas gaidas attiecībā uz dzērienu tajā parāda ķermenis? Vai glāze ir svarīga, lai parotaļātos un pie kaut kā pieturētos, vai svarīgi ir, cik tā ir skaista kā priekšmets?
Vai tik tā nav heteroseksuālā „griba ieraut”, kas neļauj neirotiski šaudīgi svārstīties ar vīna glāzi šurpu turpu tikpat krāšņi un mokoši kā ar lobsteru. Var redzēt, ka uzvar vīrišķi dēlišķi spēki (vajag šķidro „ceļojumu Māti”). Ja ar lobsteru ir viegli, neieēst, tad nemaz tik viegli nav – neiedzert. Vīnu, garšīgu, sarkanu un reibinošu. Tāda nianse, aktiera un režisora uzmanībai droši vien paslīdējusi garām kā uzmanības necienīga un sīka, taču man - simptomātiska.
Ar Uldi Anži (lordu Alfrēdu Duglasu) ir sarežģītāk. Ja Juris ir tāds varens, smags un vēderains (ļoti heteroseksuāls tēls), kura personiskajai iekšējai stabilitātei visādi eksperimenti ar iedziļināšanos geju pasaules niansētajos piedzīvojumos maz ko skādē, tad attiecībā uz aktieri Anži tas ir grūtāk. Uldis - neliela auguma, muskuļots kā vingrotājs (krūšu un plecu muskuļi kā grieķu dievam un vēdera prese kā veļas dēlis!) Vīrišķi skaists, tā varētu teikt. Bet vīriešu skaistums jau no grieķu laikiem ir tāds homoseksuāli aizdomīgs un gan jau aktieris šīs aizdomas sajūt. Tās var radīt homofobiju – bailes tikt uztvertam par geju, bailes no homoseksuālas uzmākšanās, bailes no citu fantāzijām un baumu radītiem sociāliem sarežģījumiem. Mulsinoši aktierim - milzu spiediens (ja nu kāds iedomājas...) un tamlīdzīgi.
Uz „trešo brāli” Robiju (Roberts Gross – Gundars Grasbergs) tas viss attiecas mazāk – viņš ir spilgts un vienmēr viennozīmīgi vienkrāsains Glābējs. Rūpējas (nesekmīgi) par Oskaru (kā par kaut kādu sev vēl ne sevišķi skaidru ideju), cieš no tā, ka „izgaismojies” kā „briesmoņa Vailda” draugs (ahā, tātad arī viņš!), kā arī no tā, ka būdams „tāds”, nespēj piesaistīt svarīgus klientus savam biznesam . (Neticu, ka mākslas priekšmetu pircējiem tagad vai kaut kad agrāk ir svarīga pārdevēja seksuālā orientācija. Tie taču ir uz iegūstamo objektu „aptrakuši” ļaudis, kas būtu gatavi biedroties kaut ar pašu nelabo, lai tikai tiktu pie kārotās mantiņas!)
Visticamāk, arī Robija psihē nozīmīgi darbojas homofobija – fantāzija par to, cik briesmīgi ir būt ar „nepareizo” seksuālu orientāciju, tādēļ, ka „viņi” (zāli pārpildījušie heteroserksuāļi) par „mums” (homoseksuāļiem) neko jau nu labu nedomā un ir gatavi „mūs” iznīcināt visādos veidos.
Neprecīzi un amizanti
Pēc izrādes nedaudz parunājos ar Uldi Anži – viņš gribēja zināt, kā ar manu aci izskatās, kad „mēs spēlējam „šitos” - pederastus”. Un vēl Uldis teica, ka vispār jau cilvēki sakot, ka „īsti precīzi gejiski jau nesanāk”!
Tieši tas pats aspekts, par ko sāku! No profesionāli aktieriskā izaicinājuma viedokļa raugoties – vajadzētu taču gribēt nospēlēt tā, lai skatītājs padomātu – o, tieši kā no dzīves! Taču šeit iejaucas homofobija, kas gan hetero-, gan homoseksuāli orientētiem cilvēkiem darbojas pilnīgi vienādi – „ka tik kāds nepadomā, ka es ...!”. Šis aspekts padara izrādi par ļoti amizantu, tas veido tādu kā hipertekstu – vēstījumu, kas visumā labi iederas dramaturga iecerē, bet kas tomēr nav viņa teksts – es šeit domāju galveno vēstījumu.
Jura Lisnera izpildījumā homofobija (fobija – bailes) nav jūtama vispār, bet ir šie smieklīgie heteroseksuālie „gļuki” ar vīnu (ne tikai). Viņš ir kā lācis, kam kaut kādu tur fobiju kodieni cauri ādai netiek, bet kuri iedarbojas tieši pretēji – kā izaicinājums.
Uldim Anžem, kā jau bildu, viņa ķermenis uzdod grūtāku uzdevumu. Un ir aizraujoši vērot, kā aktieris ar to cīnās.” Es gribu perfekti nospēlēt, bet – tikai nepadomājiet”, kas aktierdarbā ienes nevis kļūdas, bet sīkus regulārus heteroseksuālus vēstījumus. Varētu jau teikt – viņš netiek galā! Bet ir vismaz trīs iebildumi pret to. Pirmais – tas parāda arī Ulda Anžes varoņa Bozija iekšējo naivi traģisko cīņu („ja es saņemtos, tad varbūt nemaz nebūtu gejs – tas ļoti patiktu maniem vecākiem.”). Otrais – tas ļoti precīzi vēstī par homoseksualitātes atzīšanu/neatzīšanu sabiedrībā un homoseksuāla cilvēka atkarību no šiem procesiem. Un trešais – šāda aktierspēle parāda Bozija un jebkura „vidējā geja” psihisko salauztību starp milzumdaudzajām sociālajām ietekmēm, kuru krustpunktā atrodas gan gejs, gan geju spēlējošs aktieris.
Vai var nesalūzt?
Psihiskā salauztība faktiski ir izrādes galvenā tēma. Geju, bet tikpat labi arī jebkuras citas marginālas sociālas grupas psihiskā salauztība. Ir mazi, netīri, konformistiski zaglēni, bet ir arī „likumīgie zagļi” – cilvēki, kam sociālās izstumtības statuss neliek zaudēt cilvēcisku cieņu. Un kuri tādēļ spēj tā ietekmēt „ļaudis likumā”, kas tiek ne tuvu tik briesmīgi pārbaudīti, ka tie sāk cienīt to personības spēku, kas nāk no „likumīgajiem”.
Līdzīgi ir ar Oskaru Vaildu – viņš ir savdabīgs „likumīgais gejs”. Savas duālās seksuālās orientācijas un pusaudziskā huligānisma dēļ, kuru uzmundrinājis izcilais intelekts un spožais dramaturga talants, viņš izdara noziegumus. Taču nebēg no tiesas, lai gan tāda iespēja viņam tiek dota, tas pat tiek gaidīts. Daļai sabiedrības būtu izdevīgi izslīdēt no viedokļa paušanas par Vaildu un viņam līdzīgajiem. Viņš tiek notiesāts un likumpaklausīgi izcieš piespriesto sodu. Un tieši tad sākas svarīgākais.
Var jau teikt, ka pilsonis Vailds pēc notiesāšanas ir zaudējis tās kvalitātes, kuru dēļ britu lasītājs un teātrumīlis gribētu viņu pirkt – tas būtu bezkaislīgas uz tirgu orientētas sabiedrības arguments. Tomēr nevar taču apgalvot, ka cietumā pavadītajā laikā viņš būtu zaudējis intelektu vai dramaturga talantu! (Tieši pretēji – šajā laikā viņš ir rakstījis, rakstījis un rakstījis! Pakļāvis sevi baltās lapas inkvizīcijai, pašattīrījies, cik nu vien var.) Nu kā tad tā – pilsonis likumpaklausīgi atzinis savus pārkāpumus, bet sabiedrībai ar to nepietiek! Tā vēlas pazemot, iznīcināt, pakļaut bada nāvei! Nepērkot Vailda darbu, sabiedrība vai to pārstāvoši indivīdi izraida viņu!
Še sākas tā tiesa, kurā Vailds ar savām jauniegūtajām tiesībām tiesā sabiedrību. Viņš rāda, ka tā pārkāpj personības neaizskaramības un brīvības robežas. Viņa diktē, kādam tev būs būt pašam, nevis – ko tu vari dot mums. Sabiedrība aizsargājas no Vailda, tā negrib viņu redzēt. Un Oskars Vailds to iztur, atšķirībā no Bozija un Robija, kuri tomēr izšķīst, fragmentējas un sevi salaužot, personiski mirstot piemērojas sabiedrībai un ... Mātei. Skaists stāsts, skaisti izstāstīts.
(turpinājums seko)
|
