Vispirms gribu padalīties savās izjūtās. Mani izbrīnīja tas, ko izjutu dažas nākamās dienas pēc pirmizrādes. Tas bija kaut kas paģirām līdzīgs – ar vēlmi turpināt domāt par šo darbu un katru dienu sarakstīties ar īsziņām ar citiem procesa dalībniekiem. Un īsziņas nebija vajadzīgas, lai kaut ko pateiktu vai pajautātu. Tikai lai atjaunotu un uzturētu dīvainu atkarīgu kontaktu. Un tas notika ar mani, kas inscenējuma gatavošanu tomēr vēroja no zināmas distances – man taču nebija ne aktieru, ne režisora emocionālās iesaistītības un atbildības!
Teātris ievelk sevī līdzīgi kā kāda apreibinoša viela, varu to tagad teikt no savas pieredzes. Atminu, ka kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis arī no regulārajiem teātru apmeklētājiem. Bet tad man jādomā par aktieriem, kas taču spiesti būt kontaktā ar šo narkotiku ikdienas. Un kas varbūt neizjūt paģiras tikai tādēļ, ka regulāri saņem kārtējo devu. Kam ar laiku neko citu vairs nevajag kā atkal un atkal tikt uz skatuves dēļiem, pat tad, ja par to nemaksā naudu. Un kam paģiras būs tikai tad, ja pienāks pensijas laiks. Bet daži pamanīsies izmukt arī no tā, nāve apžēlo un atnāk ātrāk.
Otra lieta, ar kuru man nācās saskarties sev netipiski plašā apjomā, ir vērtēšana. Es pieķēru sevi nespējā neiesaistīties „labi – slikti”, „pareizi – nepareizi” un tamlīdzīgās potenciāli ievainojošajās spēlēs. Ievērojis, ka teātra cilvēki ir tik jūtīgi pret negatīvu vērtējumu, sāku īpaši piedomāt, vai manā viedoklī, ko gatavojos izteikt, kāds nesaklausīs ko negatīvu par sevi. Un nejutīsies ievainots.
Bet šāda piedomāšana noveda tikai pie kaut kā samākslota, kas neizbēgami radīja neuzticību sarunu partnerī. Sak, „viņš par mani domā slikti, tikai izlokās, nesaka. Bet viss jau tāpat redzams!”. Es tiku uztverts kā autoritāte (gudrs tak!), bet tas neizrādījās nekas viennozīmīgi tīkams. Drīzāk tas noveda mani tādā kā izolācijā –„ja gudrs, tad īpaši spējīgs visu novērtēt negatīvi. Un ja tas notiks, būs grūti no tā aizsargāties. Ja viņš būtu muļķis, būtu vieglāk”. Kaut kāds apburtais loks.
Un maz ko deva mana taisnošanās, ka es nevērtēju, bet izsaku savu viedokli, savas domas, tādējādi informējot par savu patiesību. Un esmu ļoti ieinteresēts citos viedokļos. Jo patiesības tak ir daudzas un neviena no tām nav patiesāka par citām, pat tad, ja balstoties tieši uz to tiek pieņemts kāds svarīgs un tālejošs lēmums. Šādi argumenti nedarbojās.
Tad es sapratu saikni starp abiem maniem novērojumiem – par teātra narkotisko dabu un bailēm tikt slikti novērtētiem. Ja cilvēki ilgstoši atrodas lomās, kurās izjūt šo patīkamo teātra reibumu, viņiem gribas palikt tajā ilgāk. Bet tas savukārt neļauj atgriezties pie savas personības uz izjust personiskās emocionālās reakcijas uz notikumiem savā dzīvē. Ego neaug, jo visi psihes resursi tiek tērēti lomām.
Un ja vēl tas kombinējas ar motivāciju, kas ļoti bieži sastopama, izvēloties aktiera profesiju – padzīvot citu dzīves, lai labāk varētu iemācīties dzīvot savējo. Bet mēdz notikt tieši otrādi – aktieris pie savas dzīves nekad nenonāk. Jo visu laiku dzīvo citas, tiekot par to apbalvots ar kārtējo narkotiku devu. Bet ja Ego neaug, tad tas paliek viegli ievainojams un tad tam nevar nebūt raksturīgas bailes tikt ievainotam. Šīm bailēm jānāk palīgā izveidot aizsardzību, kas nodrošinātu drošību personībai. Bet tāda aizsardzība ir neapzināta, totāla un neefektīva – tā var censties aizsargāt no visa kā – no kritikas, no režisora, no kolēģiem, no priekšniecības, no lomas, no citu cilvēku patiesībām ...
Šāda aizsardzība ilgtermiņā aktieri var nogalināt. Ja viņš vairs nesajūt starpību starp savu personisko (tas ir ļoti kluss) un savas lomas viedokli par kādu svarīgu jautājumu, tad viņš vairs nespēj lomu interpretēt pats. Viņam ir vajadzīgs režisors, kas pateiks – „labi, slikti, pareizi, nepareizi. Vai – tur tev ir jāizjūt tas un jādara šitais, bet tur – jāizjut šitais un jādara tas.” Režisors izkonkurē aktiera psihē Ego.
Kā šādi procesi atsaucas uz teātra trupu? Tie sāk izjust cits citu kā savas daļas. Robežas starp cilvēkiem dekonstruējas, notiek personību saplūšana. Tātad – process, kas pretējs diferenciācijai jeb – attīstībai. Un šajā sakarā man jādomā par divām lietām.
Pirmkārt, kādu ietekmi uz teātra publisko seju atstāj šādi procesi trupā? Manuprāt, šādam teātrim būs grūtāk ar reālistisko, psiholoģisko dramaturģiju, kurā svarīga ir esības, mirkļa patiesības un nesamākslotības sajūta. Toties simboliskā, hiperreālā vai sirreālā drāma padosies vieglāk. Teātris kā sapnis un kā svētki, nevis teātris kā nomods un ikdiena. Varbūt arī šeit man nepieder patiesības monopols, bet man šķiet, ka tieši šajā virzienā jau kaut kad labi pasen devies Dailes teātris.
Otrkārt, kādu ietekmi aprakstītie procesi atstāj uz aktieriem kā cilvēkiem? Manuprāt, ne sevišķi veselīgu (varbūt tādēļ viņi tik daudz smēķē?). Manuprāt, šeit būtu vajadzīgs ieguldīt pūliņus, lai aktierus labāk aizsargātu pret negatīvajiem profesionālajiem faktoriem. Bet tas nav viegli, jo „teātris kā narkotika” darbojas kā aizsardzība pret šādu, manis ieteiktu aktieru aizsardzību.
Nora Ikstena, pirms izrādes ģenerāļmēģinājuma kopā ar mani un Ingrīdu Vilkārsi uzstājoties tā sauktajā diskusijā, Raiņa „Marijas Stjuartes” tulkojumu diezgan drosmīgi nodēvēja par „senilu”. Un es varu viņai pievienoties, argumentējot ne tikai ar „naftalīna smaku” tekstā. Man svarīgāk šķiet tas, ka Rainis gan savu personisko, gan laikmeta īpatnību dēļ izjuta dramaturģiju nevis kā reālistisku, bet simbolisku. Viņš veidoja sapni, nevis atspoguļoja īstenību. Neaizmirstot, ka arī sapnis, protams, ir īstenības daļa. Bet sapņot uz skatuves bija modē visā teātra pasaulē 19. Un 20. gadsimtu mijā.
Manuprāt, Džilindžera iestudējums nav nosaucams par simbolisku dramaturģiju, bet par „piepaceltu”, teatralizētu un pamākslotu gan. Ko šajā gadījumā nebūtu jāuzlūko kā kļūdu, bet kā izvēli. Kā inscenējuma žanru, kas man noteikti nav tas tuvākais. Bet to laikam nevar teikt par Dailes teātra skatītāju – izskatās, ka tas pieprasa šādu skatuves valodu. Tāpat arī daudzām teātra zvaigznēm šis žanrs ir tuvs. Un ar šo žanru laikam ir saistāmi vairums no lielākajiem Dailes teātra vēsturiskajiem panākumiem. Kas, savukārt, kaut ko liecina arī par latviešiem kā teātra skatītājiem. Varbūt šai tautai laikam vairāk vajag sapni, nevis realitāti.
Kad pēc pirmizrādes piegāju pie Vitas Vārpiņas, viņa izskatījās ... sabijusies, man liekas, ne tikai pārgurusi vien. Apsveicu ar smagā darba noslēgumu un mēģināju viņu kaut kā priecināt, bet laikam ne sevišķi veiksmīgi. Un tā nu mēs tomēr ieslīdējām sarunā, kas varēja izklausīties kā mans vērtējums, bet kuru es biju domājis kā atgriezenisko saiti cilvēkam, kas tikko kaut ko skaistu, bet arī smagu ir radījis un uzdāvinājis man. Es teicu, ka, es Marijas Stjuartes lepno un izaicinošo stāju sapratu kā ietvaru, ar ko sastiprināt kopā tās vainas sajūtu sašķaidīto personību. Un ka pirmajā cēlienā, kur šis ietvars uz laiku izjūk, tā funkciju sāk pildīt Hanna, kas stingri un pacietīgi dabū atkal kopā uz dēļiem kā ūdens lāmu izlijušo karalieni.
Pateicu tā un tūliņ aizdomājos. Bet ko gan lai Vita man atbild? Man laba atbilde būtu, ja viņa teiktu, piemērām, tā: „Es kā Marija Stjuarte nejutu vainas sajūtas. Es tikai izlikos, ka mokos”. Vai: „Jutu. Varbūt man vajadzēja mēģināt nepārprotamāk „izlīt” uz grīdas? Jāpadomā!”. Vai: „Vainas sajūtas jutu. Bet pēc tā, ko darīju, tās pazuda.” Bet tad es sapratu, ka to, kā „jāuzvedas” laikam ir noteicis režisors. Kas laikam nozīmē, ka viņš vai nu izjūt kaut ko, kas jāizjūt Marijai Stjuartei un kam, viņaprāt, jātop redzamam dramatiskā darbībā. Varbūt, ka viņš nezina, ko izjūt, bet zina, kā tam jāizskatās. Bet ko ar to lai iesāk aktieris? Vai aktierim ir arī jājūt, jeb tikai jākopē režisors?
Te mēs, protams, redzam skaidru konsekvenci „teātrim kā narkotikai” un bailēm no vērtējuma. Un tālākās sekas ir, ka neviens nevar pēdējā instancē pateikt, kā tad ir – vada Mariju Stjuarti vainas sajūtas vai nevada. No mana kā skatītāja viedokļa tas ir būtisks jautājums, ja es gribu izprast šīs karalienes personību un ja es gribu izprast, kā šī personība ir veidojusies, reaģējot uz notikumiem tās dzīvē. Ja aktieris vai (un) režisors būtu pētījis uz sevis – ko ar mani dara šī loma?, tad atbilde varētu būt skaidra un viennozīmīga. Bet izvēloties tādu interpretācijas žanru, kā tas, izskatās, ir noticis šajā gadījumā, atbildes nav. Teātrī – sapnī var notikt jebkas! Ja šis būtu bijis reālistisks iestudējums, izmantojot modernu tulkojumu, būtu skaidrs – ir tur vainas sajūtas vai nav. Bet sapņojot tās drīkst brīnumainā kārtā pazust, kas būtu ļoti saprotami no sapņotāja interešu un sapņa kā darba viedokļa. Sapnim nav jābūt saprotamam, piemērojot nomoda psiholoģiskās interpretācijas likumus.
Un tad mēs nonākam pie nākamās konsekvences. Nav nemaz svarīgi, ka aktieris spēlē lomu kā „nomoda” realitāti. Viņš var nenopūlēties, lai to „izkostu”. Viņš mierīgi var nospēlēt to, kas „publikai noteikti patiks”. Un viņš var nospēlēt sevi pašu, sevišķi ja gadu gaitā ir radījis un nostiprinājis savu publisko tēlu un sevišķi, ja šis tēls publikai kaut ko svarīgu atgādina. Bet no tā izriet, ka skatītājs var nākt skatīties, piemērām, Rēziju Kalniņu – nevis ko viņa ir padarījusi, bet cik viņa smuka. Un viņam nemaz nav tik būtiski, kādā lomā viņa šoreiz ir. Un tad iznāk, ka Rēzija Kalniņa varbūt nemaz nav aktrise, bet modele. Varbūt skatītāju nemaz neinteresē Elizabetes kā dižas sievietes noslēpumu atspoguļojums un izpēte uz skatuves, bet gan - kā Rēzija izskatīsies Elizabetes kleitā, piemērām.
Šeit gan man jāsaka, ka tieši Rēzija man uzdeva visvairāk jautājumu gan par Elizabetes laikmeta vēsturisko kontekstu, gan to, kas noticis karaļu ģimenes dzīvēs un psihēs. Viņa lasīja, ko es par visu šito rakstu un kā saprast Karalisko dzimtaskoku. Rēzija smagi strādāja – bet gan jau viņa pati par to pastāstīs un gan jau viņai pajautās.
Domājot par to, ko no teātra gaida tā skatītājs, mani intersesē, kā teātrim izdosies „pārdot mani” ar manām oktobra psihodramatiskajām lekcijām par Mariju Stjuarti. Aktieriem bija šo lekciju stilā ieturēts seminārs, kas daudzus dziļi ietekmēja. Teātra cilvēki bija uz lekcijām Gētes institūtā, viņiem ļoti patika. Tie teicās esam daudz ko uzzinājuši un daudz ko piedzīvojuši, tādēļ ar lielu pārliecību iekļāva mani teātra repertuārā. Arī man pašam lekciju kvalitāte šķiet laba un es uzskatu tās par ļoti vajadzīgām, lai mūsdienu cilvēks tiktu galā ar sevi. Tomēr - varbūt es kļūdos, varbūt man ir bail no jaunās atbildības, - bet man šķiet, ka viegli „mani pārdot” nebūs. Vai „vidējais skatītājs” grib šķirties no savas nezināšanas, sapņošanas un pašapmāna? Vai tam ir spēks šķirties no nosacītības, teatralitātes un pamākslotības?
Pēc izrādes izdevās parunāties arī ar pašu Džilindžeru. Šeit jāsaka, ka man nebija aizliegts skatīties mēģinājumus, bet es šo iespēju neizmantoju. Gāju tikai uz Ģenerālmēģinājumu un Pirmizrādi - lai man nebūtu sevi jāapvalda, ja gadījumā man gribētos kaut kur iejaukties. Mūsu saruna izvērsās par skatītāju. „Es nevaru taisīt izrādes, kuras pats uzskatītu par šedevriem, bet uz kurām nenāktu skatītājs”, viņš teica. Neslēpšu, man tas skanēja pabriesmīgi, bet režisoru noteikti var saprast. Teātrim taču tiek dota valsts dotācija un nodokļu maksātājs jautās – vai mana nauda tiek izmantota tam, ko es pieprasu?
Taču ja tā, tad mēs nemaz neesam tik tālu no riska, ka aktieris var tikt motivēts smagi strādāt, lai meklētu lomu sevī, nevis sevi lomā. Elizabeti Rēzijā Kalniņā, nevis Rēziju Kalniņu Elizabetē. Tādējādi vēl vairāk ierobežojot psihiskās enerģijas pieplūšanu nevis savam Ego, bet Lomām, Lomām, Lomām...
Pirms sēdos rakstīt to, ko še rakstu, palasīju profesionālo kritiķu recenzijas. Uzkrītoši, ka vairumā gadījumu tās var tikt novērtētas kā vērtējumi, nevis viedokļi vai izrādes izraisītas pārdomas vai jūtas. Un tādēļ tās piedalās tādā dīvainā sadomazo saspēlē, kurā baidīties no negatīva vērtējuma un apvainoties uz to pieder pie spēles noteikumiem.
Bet ir arī tādas recenzijas, kurās manāmas bailes vērtēt, tādēļ, ja kādā teikumā gadās kaut ko novērtēt negatīvi, tad tajā pašā teikumā šo negatīvo nepieciešams neitralizēt ar kaut ko līdzvērtīgi pozitīvu. Šādās recenzijās jūtami tādi spriegumi, ka jābrīnās, ka tās nav sasprāgušas gabalos.
Recenzija ir arī žurnālistikas žanrs, kam ir liels risks kļūt par prasībām realizēt recenzenta fantāzijas. No tā var izvairīties tikai NEvērtējot un NEpieprasot. Izsakot savas domas un neaizmirstot piebilst, ka šī nav vienīgā, bet tikai recenzenta patiesība. Viedoklis, pārdomas, asociācijas.
Par to, kā var tikt uztverts tas, ko še rakstu, nevaru nedomāt arī es. Šad tad iesprūk prātā doma – varbūt es kādu aizvainoju? Bet ja es šo domu laistu sev klāt, tad man tūliņ būtu jāsāk atvainoties un es lasītājam sāku atgādināt suni, kas cenšas noķert savu asti. Raksts kļūst par arēnu manām vainas sajūtām un tajā vairs nav nekā uzticama.
Kādai manai lietuviešu kolēģei pieder vārdi – „es ticu, ka cilvēks nav kristāla glāze”. Glāzes, kā zināms, neuzmanīgi ar tām apejoties, viegli var saplīst. Es ticu, ka pat tad, ja es kādam ar mīlestību pasaku kaut ko, ko domāju, bet kas nodara tam sāpes, es izdaru viņam pakalpojumu. Viņš var kļūt stiprāks no tāda pakalpojuma. Var, ja sajutīs manu mīlestību. Un tādēļ tagad viena rindkopa, kurā mēģinu būt „neievainojošs” recenzents.
Tas nelielais, ko šajā rakstā gribu teikt par pašu inscenējumu, attiecas uz trijām lietām. Viena – par Raganas lomu. Šeit man jāsaka, ka režisors nav realizējis manu fantāziju par Mariju Stjuarti kā Raganu. Kas viņam, protams, nebija jādara. Tomēr nevaru nedalīties ar savu vīziju par Mariju kā manipulatīvu un egoistisku vīriešu izmantotāju, kas reizēm iekrīt vainas sajūtas lēkmēs, bet no kurām laimīgā kārtā arī izkļūst. Otra lieta – par Nāvi. Šajā aspektā mana fantāzija ir realizēta spoži, par ko jūtos ļoti apdāvināts un laimīgs. Vitas Vārpiņas Marija iet moceklībā un nāvē kā vislielākajā seksuālajā piepildījumā. Vizuāli skaistāk un pārliecinošāk to parādīt laikam nav iespējams. Un trešā lieta – par Māti. Rēzija Kalniņas Elizabete mani pilnīgi pārliecina, eleganti parādot gan iekšēju cīņu starp karalienes pienākumiem un sievietes kaislībām, gan pienākumu pilnīgu uzvaru - kā karaliskās cilvēcības nāvi, pilnu iekšēja dramatisma, toties tik skaistu!
Kā jau par to rakstīju sākumā, pieminot savas dīvainās paģiras, izrāde mani ir ļoti ietekmējusi un tam taču jābūt mākslas galvenajam uzdevumam. Tā ir godprātīgi un ar visas trupas milzu atdevi veidota, tādēļ nav nekāda pamata to neiemīlēt. Man (gan ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus par iestudējuma žanru) nekur neprasījās iesaukties – nē, tas nav ticami, tas lec ārā! Par visu, kas notika, varu teikt – jā, tā varētu būt. Taču tas jau nebūtu es, ja neteiktu – BET...! Ja es būtu režisors, tad es interpretētu šo darbu bez visa tā rainiskās nosacītības spožuma, kas tā pacilina pat mani. Tomēr – ņemot vērā visu, ko teicu par šo komplicēto sistēmu: aktieris, režisors - trupa – skatītājs – kritiķis, labi, ka es neesmu teātra režisors, labi, ka es negāju uz mēģinājumiem, labi, ka man nav jādomā, ko pieprasa skatītājs un kur rodas nauda, no kuras teātrim jāiztiek...
|
