Katoļu un protestantu konflikti nav tikai 16. gadsimta realitāte britu salās, vēl šodien Ziemeļīrijā ticības vārdā liesmo aizdedzinātās automašīnas un šad tad iet bojā arī kāds cilvēks. Tomēr Anglijā un Skotijā taču visi ir anglikāņi, tā vismaz man bija šķitis. Tomēr, izrādās - Tonijs Blērs ir katolis, pie kam aktīvs, tāds, kam privāti ticība ir ļoti svarīga, bet kas ir par ticības jautājumu neiejaukšanu valsts dzīvē.

Tomēr 16. gadsimtā viss bija sarežģītāk – šķiet, ticības jautājumi bija valsts galvenie jautājumi un raugoties uz kādu jaunu politisku parādību, pirmais jautājums bija – kurā pusē tā ir – katoļu vai protestantu. Anglikāņu baznīcas radītājs skaitās Henrijs VIII un viņa nopelnus tajā nedrīkst nenovērtēt, tāpat kā šī karaļa dižās meitas Elizabetes I nopelnus. Bet – Henrijs VIII pavisam noteikti nebija intelektuālis un tie smalkumi, kurus ticības reformācijas jautājumos ienesa Mārtiņš Luters vai Roterdamas Erasms, viņam, visticamāk, palika nesaprasti un neizgaršoti. Un viņš nebija konsekvents, to esmu jau pieminējis – kārtējās nedienas ar sievietēm varēja viegli padarīt valdnieku tikpat labi protestantiskāku kā katoliskāku.

Angļi jau visam pieiet vispirms no praktiskās puses, teorijas nāk pēc tam. Un viņiem šķita tieši praktiski svarīgi, ka nav jādalās varā ar pāvestu. Kaut arī šis princips izvirzījās kā Henrija VIII pirmās laulības šķiršanas jautājums, mēs nedrīkstam uz protestantu sākumiem britu salās skatīties tik šauri. Galu galā, visticamāk, ka arī pāvesti nebija nekādi intelektuāļi, drīzāk politiķi. Pastāv viedoklis, ka grūtības šķirt Henrija laulību ar Aragonas Katrīnu bija ne tik daudz teoloģiskas, cik ģimeniskas. Svētās Romas imperators Kārlis V, kuram bija milzu ietekme uz pāvestu, taču kļūs Marijas I Asiņainās vīratēvs, kurš tādā veidā ieinteresēts, lai Marija paliktu vienīgā Anglijas troņa mantiniece. Viņš bija arī Aragonas Katrīnas māsas Huanas Trakās dēls – tātad Henrijs VIII bija saņemts tādās kā ģenealoģiskās spīlēs.

Bet baznīcas neatkarības jautājums no matriarhālā Vatikāna kaut kādā visiem saprotamā un izjūtamā veidā bija saistīts arī ar personiskās neatkarības un iekšējās brīvības iegūšanas jautājumu un, šķiet, ka tas ļaudis patriarhāli iedvesmoja, sevišķi jau aristokrātus. Un kaut kādā veidā tas bija saistīts arī ar godīguma jautājumu, kas ziemeļeiropiešiem nez kādēļ bija aktualizējies vairāk nekā dienvidniekiem. Varbūt tas saistīts ar tirgošanās ētiku un partneru cienīšanas izdevīgumu? Varbūt dienvidvalstu tirgotāji vairāk balstījās uz militāru atbalstu savos tirdzniecības braucienos, atšķirībā no holandiešiem, skandināviem un ģermāņiem (angļi un sakši taču arī ir ģermāņi). Ja luterānisma centrālā praktiskā tēze bija vēršanās pret indulgenču pārdošanu, tad britu salās šī ideja varbūt vairāk saistījās tieši ar skaidrības un godīguma jautājumu attiecībās -atšķirībā no katoliski jezuītiskās aizmuguriskās darbošanās.

Ne mazsvarīgu lomu reformācijā spēlēja – angļu – spāņu attiecības. Pašās piecpadsmitā gadsimta beigās (1492) spāņu ķēniņpāra Izabellas I un Ferdinanda V apgādāts,  Kolumbs atklāja Ameriku, kādēļ nākamais gadsimts būs spāņu laupīšanas karu Amerikā laikmets un Spānijas nenovēršama uzplaukuma laikmets. Viņi bija kļuvuši arī tik pašpārliecināti, ka tajā pašā 1492. gadā izdzina no Pireneju pussalas jūdus. Henrijs VII mēģināja attiecības stabilizēt, apprecinot savu vecāko dēlu ar Izabellas un Ferdinanda meitu, bet tam nevarēja būt ilgstošu mieru saglabājošs efekts. Kā mēs zinām, Elizabetei I nāksies izcīnīt galvenās kaujas ar spāņiem uz jūras, kas beigsies ar Lielās Armādas sakāvi un angļu dominēšanas uz jūras sākumu. Laikam tas viss nevarētu būt noticis, ja Anglijas karalis turpinātu būt atkarīgs no pāvesta.

Bet vēl interesantāks reformācijas sakarā ir angļu un ne mazāk katolisko franču attiecību aspekts, šoreiz ne tik daudz politiskā vai militārā, cik kultūras jomā. 16. gadsimtā tieši franču galms skaitījās visizsmalcinātākais Eiropā un gan jau tas lika tiem no augšas skatīties uz saviem neaptēstajiem ziemeļu kaimiņiem. Tomēr šķiet, ka visi šie kultūras jaukumi nākuši arī kopā ar seksuālu emancipāciju. Un kā jau attiecībā uz seksualitāti tas mēdz būt, vieniem tas nozīmē atbrīvošanos un sevis paša atgūšanu, kurpretim citiem – izlaidību.

Man šķiet, ka anglikāņu baznīcas uzvaras gājienā liela nozīme ir bijusi puritānisma idejai. Vienkāršoti –„ mēs jau neesam kā tie izlaidīgie katoļi, kas neko citu nezina kā tikai ...” Ar to es nedomāju, ka angļu un skotu katoļi sākotnēji ir bijuši tik pat seksuāli emancipēti kā franči. Izskatās, ka šeit ir notikuši triju ideju – franciskais, katoliskais un seksuālais – pārklāšanās. Pie kam seksuālais droši vien nenozīmēja tikai attiecības starp vīrieti un sievieti. Manuprāt, zīmīgi, ka arī mūsdienās katoļu baznīca daudziem asociējas ar pedofiliju un divkosību – oficiālu bērnu seksuālas izmantošanas nosodījumu un vienlaicīgu priesteru noziegumu slēpšanu.

Un visbeidzot – par Anglijas attiecībām ar skotiem, kas skaitījās vistuvākie Francijas sabiedrotie. Diez vai skotus varēja identificēt ar frančiem kulturāli, kā arī attieksmes pret savu seksualitāti ziņā. Kaut arī šajā ziņā ir daudz interesantu jautājumu tieši attiecībā uz Mariju Stjuarti, kura no piecu līdz astoņpadsmit gadu vecumam bija augusi un izglītojusies Francijā. Taču vērojot viņas turpmāko likteni, nerodas iespaids, ka viņa šajā laikā būtu attīstījusi sevi tajā virzienā, kā iepriekšminētā Marija Boleina. Tomēr tik seksuāli aizslēgta un pašaizliedzoša kā Elizabete viņa arī nevarētu būt bijusi. Elizabetei šķita, ka seksuālās attiecības neizbēgami nozīmē sievietes cilvēciskās autonomijas zaudēšanu un vīrieša dominēšanu. Tādēļ jau tikai seksuāla rakstura domas vien varēja likt viņai izjust paniku, kas varēja nākt no seksualitātes saistīšanas ar kādām klaustrofobiskām fantāzijām.

Jautājums par Marijas Stjuartes un Elizabetes atšķirīgumu seksuālajā ziņā, manuprāt, ir ļoti saistīts ar jautājumu par to, ko angļu protestantisms atnesa sievietei. Man ir aizdomas, ka neko sevišķi veselīgu. Arī palūkojoties uz angļu sabiedrības attīstību vēlākajos gadsimtos, kaut vai slavenajā Viktorijas laikmetā, šīs aizdomas nostiprinās. Tomēr puritānisms izrādījās efektīga sabiedriski ekonomiska ideja. Iespējams, ka tam bija milzu nozīme angļu izceļotāju dominēšanai Jaunajā Pasaulē. Starp citu, pirmo britu koloniju Amerikā sauca par Virdžīniju (virgo – jaunava).

Ja mēs palūkojamies no šāda viedokļa, varbūt Marijas Stjuartes un Elizabetes duelī bija arī šāds reliģiski – seksuāls konteksts. Un varbūt Elizabetes uzvara nozīmēja arī aizliegumu sievietei just savu ķermeni, savu seksualitāti un izmantot tos? Vai tas nenozīmēja Mātes/Meitas lomas uzvaru par seksuālo Raganu, kura ved sievieti ceļā uz Sievieti?

Vai kļūdas, kuras bija izdarījusi Marija Stjuarte, netika saistītas ar viņas ļaušanos jūtām, kas palaida tālāk tajos laikos ļoti iespējamo asociāciju ķēdīti – jūtīga un nespējīga kontrolēt vīriešus – pusfrancūziete – katoliete, pie kam ne vienkārša katoliete, bet no de Gīziem – katoliskākiem par pašu pāvestu.