Tagad jāpiemin arī kāds mans iekšējais ceļojums, kurš notika jau pēc izrādes, kad ieskatījos Valmieras teātra mājaslapā. Tur stāv rakstīts, ka jaunais režisors Viesturs Meikšāns „izaudzis ārstu ģimenē”.
Atcerējos psiholoģijas doktori, profesori Meikšāni, kurai gadus divdesmit atpakaļ nejaušā sarunā jautāju, vai viens no Ārstu biedrības dibinātājiem Jānis Meikšāns nav viņas dēls. „Pagājuši tie laiki, kad Jānim jautāja, vai es neesmu viņa māte”, viņa atbildēja, kā man izklausījās, ne bez lepnuma. „Tagad vaicā man, vai viņš nav mans dēls.” Tikpat nejaušā sarunā es Jānim jautāju, ko viņš sev grib no šīs Atmodas un kādēļ tā pūlas. Tā saruna notika Mārupes ielā netālu no „kojām”, ar ko visi Rīgas Medicīnas institūta absolventi saprot namus Mārupes ielā 17 un 17A. Īstā padomju otrās šķiras krogā, kur pasniedz vistiņas ar šņabi, un kur medicīnas studenti bija gaidīti viesi, sevišķi jau stipendiju dienās.
„Gribu savu bērnu ķirurģijas klīniku. Un tu?”
„Es gribu savu klīniku jauniešiem narkomāniem,” atbildēju es, tolaik Straupes slimnīcas galvenais ārsts.
Šodien Jānis Meikšāns ir ilggadējs Šveices zāļu giganta „Mepha” pārstāvniecības direktors Latvijā, bet es – psihoterapeits savā praksē. Kopš tās sarunas neesmu viņu saticis. Neviens no mums nav dabūjis to, par ko gribējām toreiz un varbūt neviens no mums nevar atbildēt uz jautājumu, vai būtu labāk, ja mēs visu būtu dabūjuši.
Iespēja, ka Viesturs ir Jāņa dēls, man šķiet ticama. Bet man nemaz negribas piepūlēties, lai par to pārliecinātos, varbūt bailes sabojāt šo fantāziju. Var jau būt, ka viņam ir cits tēvs un cita tēva māte, vai gan mazums medicīnā Meikšānu. Bet ja viņš tomēr būtu bērnu ķirurga dēls un psiholoģijas profesores mazdēls, tad man daudz skaidrāk izgaismotos tie ģenealoģiskās pieredzes pamati, kas viņam liek skatīties uz dramaturģiju un dzīvi tā, kā viņš skatās. Šādi režisora senči mums sola dziļumu, darbaspējas, intelektuālu jaudu. Bet arī bailes nenovaldīt vaļā palaisto emociju kumeļus.
Skatoties „Zelta zirgu”, man bija jādomā, no kāda skatupunkta Viesturs Meikšāns redz? Viņam ir divas augstākās izglītības. Pirmā – biznesa studijas Konkordijas universitātē Igaunijā. (Kā tēvs – bērnu ķirurgs tās varētu apmaksāt?) Bet otrā – Kultūras akadēmija.
Kad vēl braukāju pa starptautiskajām konferencēm, sastapu daudzus kolēģus ar divām atšķirīgām izglītībām. Viena – naudas pelnīšanai un dzīves pamatu nodrošināšanai. Otra – dzīvei pašai. Atceros ukraiņu izcelsmes bulgāru ārstu, kas virtuozi spēlēja klavieres restorānā kalnos, no kura bija redzama visa naksnīgā Bergena. Nākamajā dienā, kad ciemojāmies Edvarda Grīga muzejā, viņš lūdza atļauju uzspēlēt uz norvēģu milža klavierēm. „Viņam tas ir tikpat svarīgi kā man – izšaut no Džeržinska pistoles”, diskrēti un čukstus paskaidroja ārsta – pianista vecākais draugs un kolēģis - psihiatrs, vienlaicīgi kaislīgs politiķis. Profesors, kurš vakarā kalnos dziedāja romances sava Konservatoriju beigušā jaunākā kolēģa pavadībā.
Man liekas, Viesturā Meikšānā jābūt kaut kam, ap ko šeit lidinās manas fantāzijas. Es dzīvi stādos priekšā, kā, saticis viņa vecmāmiņu šodien, jautāju – „vai tas ir Jūsu mazdēls?” Uz ko viņa varētu atbildēt –„ir pagājis laiks, kad man vaicāja, vai tas ir mans dēls. Bet pienācis cits laiks un tagad man jautā, vai tas ir mans mazdēls.”
Vēl man liekas, ka režisors Meikšāns ir lasījis to, ko es esmu rakstījis par Raini un „Zelta zirgu”. Ja tomēr viņš nav lasījis, tad ir vēl interesantāk – ja divi dažādu gadagājumu Viesturi viens no otra neatkarīgi nonāk pie līdzīgiem secinājumiem, tad taču tas liecina, ka secinājumiem var uzticēties!
„Zelta zirgs” ir simbolisks darbs, jā – pat mitoloģisks. Kas nozīmē, ka aktieriem nekādi kalni nav jāgāž. Netiek prasīts, lai skatītājam tiktu radīta sajūta, ka viņš pa lielāku vai mazāku caurumiņu ielūkojas kāda reāla cilvēka dzīvē. Šeit spēles noteikumi ir, stādīties priekšā objektīvi nereālu telpu, kurā katrs var izpausties, kā gribas. Protams, režisoram šī spēles telpas jāsadala, bet nevienai no tām nav jāatbilst augstajām prasībām „būt kā dzīvē”. Samākslotība drīkstēs tikt uztverta kā simboliskumu pasvītrojošs mākslinieciskās izteiksmes veids. Bet, nebūt kā dzīvē, varēs nozīmēt arī būt vairāk nekā dzīvē. Sirreālais nereti ir reālistiskāks kā reālais un psihodramatiskais „Surplus Reality” arī nereti tāds ir.
Man liekas, ka valmieriešu „Zelta zirgs” ir izcils tieši ar režisorisko veikumu un materiāla interpretāciju. Taču - pirms uzskaitu veiksmes, atzīmēšu kaut ko, kas, manuprāt, tāda varbūt nav. Šeit gan man jāsaka, ka es neprasu no 30-gadīga režisora, lai viņš būtu labāk sapratis to, ko ne ļoti skaidri savulaik ir redzējis 44-gadīgais smalki jūtošais dramaturgs. Katrs mēs šeit varam iet soļīti tālāk – nevar vienatnē saprast Nāvi. Kaut ko var Rainis, kaut ko Meikšāns, kaut ko es. Bet par Meikšāna ne īpašu veiksmi es uzskatu nobeiguma – Kāzu skatu, kurā uzmodinātā Princese precas ar Antiņu. Tāpat izskatās, ka Karalis precas ar Ministri – grūtnieci, tātad Māti, kas Meikšāna inscenējumā ir nākusi Raiņa Vēja Mātes vietā. Mūsu tautas sabiedriskā apziņa vēl nav apzinājusi to, ko Rainis kā mākslinieks 100 gadus atpakaļ mums ir sācis vēstīt. Ka Nāve maina tās ģimenes struktūru, kuru tā ir piemeklējusi. Ka individuālās un atšķirīgās Nāves izraisītās ciešanas parasti sašķeļ šo ģimeni. Un ka ģimenes Varoņa darbs ir ģimeni atbrīvot no Nāves izraisītajiem izkropļojumiem. Un ka Varoņa labi padarīta darba kritērijs varētu būt ģimenes atgriešana atpakaļ tajā stāvoklī, kurā tā ir bijusi pirms Nāves.
Ja mēs paraugāmies uz lietām šādi, tad Karalim būtu jāprec Antiņa pamodinātā Saulcerīte. Jo viņa taču ir savu bērnu nāvju dēļ sasalusī māte, kura tagad Antiņa pamodināta un izārstēta, var atkal būt normāla sava vīra sieva. Bet Antiņam kā labam abu savu vecāku dēlam, būtu jālīksmo savu atkalapvienoto vecāku kāzās, vienlaikus triumfējot par savu ieguldījumu visā tajā. Viņam droši vien būtu jāsadodas rokās ar Ministri – Vēju Māti, kas taču ir Raiņa vecākās māsas Līzes reprezentācija „Zelta zirgā”. Tas būtu brīnišķīgs bērnu triumfs – mēs esam panākuši, ka mūsu vecāki ir beiguši sērot, tie atkal ir laimīgi un atviegloti. Mēs redzam, ka viņi ir viens otram un tas nozīmē, ka mirušie brāļi ir kapsētā, ka mūsu pienākumi ir beigušies un mēs varam būt katrs sev.
Meikšāna nobeigums tomēr ir matriarhāli incestuāls, un no šī viedokļa arī latviski loģisks. Mūsu sabiedrība taču dzīvo šajā mitoloģiskajā laikā! Dēls (Antiņš) precas ar dzīvei atmodināto Māti (Saulcerīti), bet Tēvs (Karalis) – ar Meitu (Ministri, Vēju māti). Kas tādā veidā ir panākts? Antiņš vairs necentīsies izdarīt pašnāvību (ļoti veiksmīgi akcenti Meikšāna inscenējumā) - šī tendence ir pārvarēta. Māte, gluži kā Zeme, atkal ir dzemdējoša, nevis sevī atpakaļ (Nāvē) aicinoša. Bet kas nav panākts? Vecāki nav apvienoti, tie neskatās viens uz otru un nejūtas kā vistuvākie viens otram visā šajā Dieva pasaulītē. Un līdz ar to bērni (Antiņš – Jānis un Ministre - Vēju māte – Līze) nevar būt atbrīvoti savai dzīvei. Tiem abiem jākalpo dzimtaskokam. Tāda bija arī vēsturiskā realitāte.
Mēs varam gribēt, bet nevaram prasīt, lai Rainis būtu pārlēcis to latiņu, kuru viņš pārlekt nespēja. Kas varbūt nemaz neliecina par Raini, bet par latiņu. Un varbūt tas liecina par to, ko ar kādu tautu var paspēt izdarīt simts gados. Un varbūt 115 gadus par Raini jaunākajam režisoram nemaz nevajadzētu pašapliecināties ar to, ko viņš un šī tauta nav izdarījusi visos tajos gados, kopš Rainis ir miris. Varbūt arī tas ir vēstījums?
Man patīk lūkoties uz Valmieras drāmas teātra mājaslapā www.vdt.lv uzrādītajiem aktieru dzimšanas gadiem. Es gavilēju, ka Saulcerītes lomai ir izvēlēta 1954. gadā dzimusī Dace Everse, kam jāsaspēlējas ar 1981. gada bērnu Ivo Martinsonu Antiņa lomā. Vienlaikus gan gribētos, lai Karalis būtu nevis 1980. gadā dzimis jauneklis, bet Saulcerītei gados daudzmaz vienlīdzīgs partneris. Tomēr arī tas kā ir, rosina fantāzijas. Jo ir taču arī 1943. gadā dzimušais Rihards Rudāks Baltā Tēva lomā, kā kāda cita no Raiņa tēva Krista Pliekšāna lomām. Arī tāds ir bijis Krists Pliekšāns – baltais un garīgais Tēvs. Un arī ar šādu savu vīru Saulcerītei būtu jāapvienojas.
Bet viņš ir bijis arī labāko zirgu izaudzinātājs un zirgu skriešanas sacīkšu uzvarētājs. Un viņš ir bijis arī profesionālo Māšu – Daugavpils prostitūtu apmeklētājs, Dēls, Bagātais Princis. Kuru Meikšāna režisētais Karalis drosmīgi nošauj, atšķirībā no Raiņa Karaļa, kam tas neienāk prātā. Bagātā Prinča nāvei būtu jānozīmē pieaugšanu un atbildības uzņemšanos, ko man, lielos vilcienos skatoties, gribas atbalstīt. Tikai kāpēc tieši pēc tam ir jāseko šim apkaunojošajam incestam – kāzām ar savu meitu-Meitu? Mēs taču zinām, ka incestuālo attiecību rezultāts bija Raiņa vecākās māsas vecmeitība un priekšlaicīga nāve it kā no artrīta. Arī Raiņa nespēja veltīt visu savu enerģiju bērnu dzemdināšanai un audzināšanai savā ģimenē.
Savā ziņā Viestura Meikšāna apzinātā vai neapzinātā izvēle – neparādīt pilnīgu Nāves pārdzīvošanu, bet parādīt tās simptomus, ir loģiska, jo tauta jau visā tajā arī nav līdz galam tikusi. Bet inscenējums jautā skatītājam. Kādēļ Antiņš lien ledusskapī? Un kādēļ brāļi ir tik primitīvi, egoistiski un dumji – dzīvē taču tik vienkrāsaini tipāži nav sastopami! Kādēļ režisors, salīdzinot ar dramaturgu, tik ļoti ir paaugstinājis jaunās Melnās Mātes (1975. gadā dzimušās Ievas Puķes) un nobriedušā Baltā tēva (Rihards Rudāka) pretstāves rangu? Kādēļ ir tik ļoti akcentēts arī no Raiņa jūtamais Baltā Tēva atbalsts Antiņam – līdz pat tam, ka liek mums iedomāt, ka varbūt tieši Baltais Tēvs pamodināja Saulcerīti un ka Antiņš bija tikai viņa instruments. Režisors ir arī individualizējis (ļoti veiksmīgi kostīmi!) kraukļus. Tie ir izjūtami kā līdz galam nekad nesaprotami (sengrieķu Keras), bet būtiski spēlētāji visā šajā Nāves lugā.
Kādēļ vajadzēja tā pūlēties? Jo Nāves darbs vēl nevar tikt ieraudzīts visā pilnībā. Tas vēl nav neitralizēts, bet cerību ir kļuvis vairāk. Man gan grūti teikt, vai tas būtu apstiprināms arī socioloģiskos pētījumos. Visdrīzāk tomēr nē, tas uzdzen grūtsirdību.
Vēl gribēju pateikt, ka man patika it kā krīzes diktētā vienkāršā scenogrāfija -bleķiska un lēta, tomēr ledaini dziļa. Precīza, līdz pat metāliski aukstajai gultai – zārkam, kas izbīdoties nošņirkst tā, ka šermuļi pār kauliem pārskrien. Un līdz pat zārka dubultniekam – ledusskapim, kurā arī pie griestiem pakārtās puscūkas neizskatās pārāk nepiedienīgas.
|
