Sevišķi modernajā teātrī bieži notiek, ka režisors rakstnieka vai dramaturga materiālu saprot ļoti brīvdomīgi un reizēm tad izveidojas divas dažādas izpratnes. Visdrīzāk, šis nebūs tas gadījums, tomēr pieminēšu, ka šīs manas pārdomas balstās uz režisora rādīto, uz izrādi. Tolstoja romānu lasīju vairāk kā trīsdesmit gadus atpakaļ un patlaban nav vaļas to pārlasīt.
Pārdomājot izrādi, mani nodarbināja jautājums – vai radošajai trupai, iestudējot izrādi, vispār vajag zināt par tās psiholoģiskajām interpretācijām. Jo māksla taču „nāk no iekšas”, no zemapziņas, nevis no galvas. Ja visu laiku jādomā, ko nozīmē tas, kas tikko „ienāca prātā” vai ko nācās izdarīt, tas var arī traucēt. Neskatoties uz acīmredzamo atšķirību, kā režisors un kā es interpretējam Tolstoja personāžu darbības motīvus, man nav nekādu iebildumu pret darba skatuvisko interpretāciju. Tā netraucē, bet dažās vietās pat palīdz man labāk saprast savu interpretāciju.
Bet tad, kad romāns sācis savu dzīvi uz skatuves, tā psiholoģiskā interpretācija ir ļoti vajadzīga. Es neticu, ka es esmu vienīgais, kuru interesē, kā Tolstoja darbā atspoguļojas cilvēcei mūžīgo ģimenes jautājumu atbildēšana un ko līdz ar to Tolstojs & Gruzdovs uzdāvina mūsdienu cilvēkam. Man šī vispār šķiet viena no svarīgākajām mākslas funkcijām – sakrāt piemēru bāzi, svarīgu dzīves likumsakarību postulēšanai. Teātris man kaut ko neaizvietojamu iedod tad, ja es „likumus” vispirms ieraugu uz skatuves un tikai pēc tam saprotu. Tas ir tad, ja patiesība atnāk caur spontānu aktiera ķermeni, vai caur spontānu dramatiskā darba organizāciju uz skatuves, kas ir režisora pienesums.
Tomēr šajās pārdomās gandrīz neko neteikšu par teātri, aktieriem un režisoru konkrēti šajā izrādē. Vien to, ka man viss patika, šķita ticams un pārliecinošs. Nekas „negriezās aknās”, kas tik nereti mēdz būt. To, kas te rakstīts, mēģināšu veidot kā teātra darbam paralēli meklējošu eseju. Tās mērķis ir psiholoģiski interpretēt - bez uzkundzēšanās teātra māksliniekiem, vien izmantojot viņu paveikto tikko formulēto mērķu sasniegšanai. Izņēmums ir mana nespēja neizrādīt speciālu atzinību galveno lomu tēlotājiem Indrai Rogai un Edmundam Freibergam, jo pateicoties tieši viņu individualitātei, talantam un ieguldījumam bija iespējams saprast daudz ko no tā, ko še saku.
Laulāto konflikts?
Laulātā Kareņinu pāra starpā ir jābūt bijušam kaut kādam konfliktam, kaut arī uz skatuves kā izejas punktu to neredz. Inscenējums ir ticis veidots tā, lai radītu iespaidu par Karēņiniem kā paraugģimeni. Uz tāda fona spilgtāk var redzēt, kāds (graujošs) spēks ir tā sauktajai mīlestībai, ja jau tā paradīzē spējīga ienest elli. Varbūt interesantāk ir tā – paspēlēt paslēpes ar skatītāju. Liekot viņam palauzīt galvu. Un neuzņemties atbildību par mākslas interpretēšanu, bet mākslu radot.
Taču tam, kurš atnāk skatīties, ne vienmēr pietiek ar baudījumu, kā tas aktieris pateica to un ko tas izdarīja. Vai- kā režisors izdomāja parādīt vēl kaut ko. Zālē taču noteikti sēž arī kāds, kam gribētos atbildēt uz jautājumu – vai iespējams kaut kā nodrošināties pret ģimeņu izjukšanu? Ko viņš varētu mācīties no Kareņinu piemēra?
Ja uz Kareņiniem palūkojas uzmanīgi, konflikta potenciālu saskatīt tomēr var. Kādas laikam jau ne pārāk ievērojamas kņazienes laulība ar par sevi 20 gadus vecāku, ietekmīgu vīru – ko tas var nozīmēt precoties? Laikam jau vai nu jaunas meitenes tēva meklējumus vīriešos, vai aukstu aprēķinu, vai arī abus kopā. Laulības taču ir bijis Annas apzināts solis, kaut arī to ir spērusi kādreiz jauna un nepieredzējusi meitene, kura droši vien pilnībā nevarēja apzināties visas tā sekas. Viņa droši vien nevarēja iedomāties, kā ar šo vīru jutīsies pēc 10 un pēc 20 laulības gadiem. Un gan jau viņa precējās arī savas ģimenes spiediena dēļ.
Šādas laulības – starp vecāku un ietekmīgu vīru un jaunu, bet ambiciozu un veselīgu sievu - slēpj sevi vairākus riskus. Pirmkārt, - kā pēc gadiem darbosies tā sauktais bioloģisko šķēru likums? Tas taču nosaka, ka vislielākā vīriešu seksuālā aktivitāte ir starp divdesmit un trīsdesmit gadiem, bet sievietēm tā iezīmējas stipri vēlāk – ap četrdesmit. Vai nebūs tā, ka sešdesmitgadīga vīra seksuālās vajadzības būs daudzkārt mazākas par četrdesmitgadīgas sievas vajadzībām?
Un, otrkārt, - ja vīra spožums un ietekme izpaužas ne tikai darbā un sabiedriskajā dzīvē, bet arī mājās, kur viņš nosaka visu – ieskaitot ēst gatavošanu un bērnu audzināšanu, tad sieva jutīsies izstumta un pazemota. Starp laulātajiem veidosies tādas attiecības kā matriarhātā starp māti un meitu – pēdējā ir subordinēta visur. Bet meita arī nemitīgi pārbauda, vai māte joprojām ir pietiekoši stipra, vai nav pienācis laiks pārņemt tās varu un ietekmi.
Karēņins ir pārņēmis Lielās Mātes varu un ietekmi. Tas ir noticis tādu pašu iemeslu dēļ kā mitoloģiskajam Kronam – aiz skaudības uz sievietes spēju būt mātei un dzemdēt. Un aiz bailēm no mātišķās varas. Tādēļ viņš precas vēlu, tādēļ viņš apprec sievieti – sākotnēji kā Meitu un tādēļ viņš tur to zelta būrītī – spožā, bet izturīgi gatavotā.
Patrimatriarhālais
Šķiet, deviņpadsmitā gadsimta beigu Krievijas augstākā sabiedrība atšķirībā no mūsdienu Latvijas sabiedrības, ir bijusi gana patrimatriarhāla - tāda, kura izskatās pēc patriarhālas, bet ir matriarhāla ar vīrieti Lielās Mātes lomā. Vēl precīzāk – kroniska - tāda, kas Krona motīvus akcentē, atzīst par būtiski svarīgiem ģimenes pastāvēšanā un kurā vīrietis – Tēvs tiek gandrīz vai dievišķots. Vai - dievišķotas viņa bailes no „sieviešu burvībām”. Pat tad, ja realitātē viņš tāds nemaz nav, ja tēvs ir tikai vēlamība, viņš tiek respektēts un atzīts – ja cienīt un godāt nav par ko. Iespējams, ka kaut kādā mērā to var attiecināt uz krievu ģimeniskuma tradīciju vispār.
Kaut arī rezultāts par būt tāds, kādu to prasa Vecā Derība stāstā par Noasu (viņš sodīja dēlus par to, ka tie smējās par piedzērušo, kailumu aizsegt piemirsušo un aizmigušo tēvu), tomēr krieviskajā variantā šis rezultāts veidojas citādi. Nevis no cieņas pret Tēvu, bet no bailēm no Tēva bailēm.
Ļevs Tolstojs savā dzīvē ir bijis ļoti patriarhāls, viņa dzīve Jasnaja Poļanā ir vai vesela leģenda. Tomēr izrādes programmiņā šis tas ir pateikts par romāna prototipiem. Izrādās, Tolstojs attiecības ar savu sievu varētu būt iezīmējis kā notiekošo starp Konstantīnu Levinu (Uldis Anže) un Kitiju, kuru spēlē par savu partneri galvastiesu garākā Rūta Dišlere. Tomēr Konstantīns ir skaidri iezīmēts Tēvs, atšķirībā no brāļa Nikolaja (Ivars Puga), komunista un Dēla, kas dzīvo kopā ar Mašu – Māti (Līga Vītiņa), paņemtu no publiskā nama.
Tātad – Tēvs kā iekšēja būtība, atbildība un paļaušanās uz savu pienākumu. Nevis kā citi Tēvi – jau pieminētais Kareņins, bet sevišķi jau iznesīgais, bet bērnišķīgais brunču mednieks Stiva (Normunds Laizāns). Man Uldis Anže parādīja daudz ko no tāda tēvišķā, kas man nebija ienācis prātā. Arī režisors – ar to, ka iedeva Uldim šo lomu.
Tādas niansītes rakstnieka un režisora saspēlē, tomēr ir ļoti simptomātiskas. Tās neļauj aizmirst par to, ka konkurence starp sievišķo un vīrišķo pasauli netiek atcelta pat tad, ja abas ir ieceltas augstākās sabiedrības spožuma pielietā salonā. Tēva ideja ir bijusi jāaizsargā, taču tas tiek pasniegts jau kā izdarīta lieta.
Taču romāns ir ne par Tēvu, bet par Annu Kareņinu – sievieti, kas pret Tēvu sacēlusies, izmantojot mūžsenos matriarhālos ieročus. Ģeniāli ir tas, ka Ļevs Tolstojs par matriarhālo raksta nevis kā par ienaidnieku, kas jāuzvar, bet ko pilnīgi uzvarēt nevarēs nekad. Kā par pūķi ar ataugošām galvām. Viņš prot un grib būt empātisks pret Annu un mēģina pasauli ieraudzīt viņas acīm un sajust ar viņas sirdi. Tas rada svarīgo iespaidu, ka „neviens nav vainīgs”, jo vaina, morāle un patiesība vienmēr ir saistīta ar vietu, kurā atrodas vērotājs. Ja tas spēj būt gan Alekseja Kareņina, gan viņa sievas, gan vēl daudzās citās vietās, tad mūs nevarēs nomierināt vainīgā atrašana, bet mēs ieraudzīsim dzīvi, kāda tā ir – daudzpusīgu.
Mīlestība un atbildības problēma
Mēs redzam, ka pēc diezgan neilga aplidošanas perioda Anna kļūst par jaunā virsnieka grāfa Vronska mīļāko, kas parasti liek bezspēcīgā izbrīnā noplātīt rokas – ko padarīsi, mīlestība! Man nepatīk visu attaisnot un (ne)izskaidrot ar šo nesaprotamo spēku, mīlestību. Kaut vai tādēļ, ka šāds izskaidrojums noņem laulāto atbildību par ģimeni. No tās tad vienmēr varēs atkratīties, attaisnojoties ar mīlestību.
Bet tas apdraud ģimeni – veidojumu, kura galvenā jēga ir atvieglot bērnu audzināšanu saskaņā ar bērnu veselīgas augšanas interesēm. Es gribu apšaubīt šīs te noslēpumainās mīlestības tiesības būt svarīgākai par ģimenes kā vietas, kur izaugt bērnam, interesēm. Uz jebkurām ģimenes kolīzijām būtu jāpalūkojas no Kareņinu 8-gadīgā dēla vajadzībām – tas būtu vienīgais jēdzīgais Mātes un Tēva cīņas rezultāts. Uz jebkurām iespējām un izaicinājumiem vecāku dzīvē vispirms būtu jāpalūkojas no viņu nepilngadīgo bērnu interešu viedokļa. Jeb – bez žēlojamās Annas un žēlojamā Alekseja Aleksandroviča mums ir arī vēl žēlojamāki un neaizsargātāki indivīdi...
Inscenējuma režisoram Mihailam Gruzdovam tomēr ir cits, no manējā atšķirīgs viedoklis. Viņš saka - „... Tolstoja „Anna Kareņina” ir par to, kas ir noziegums pret mīlestību.” Tātad – mīlestība stāv pāri visam. Būtībā viņš ir tajās pašās pozīcijās, kurā Annai empātiskā autora balss. Kas nenozīmē to, ka tā ir tā pati puse, kurā ir Ļevs Tolstojs pats. Iespējams, ka attiecības starp Empātisko Autoru un Konstantīnu Levinu ir tādas pašas, kā starp Gruzdovu un mani.
Matriarhālā poliandrija
Ja mēs kaut ko zinām par matriarhāli arhetipisko pamatu mūsu psihē, tad mēs nevaram nepajautāt, vai Annas attiecības ar vīru un mīļāko nav tipiska matriarhālā poliandrija? Vairāki vīrieši ne dēļ tā, ka mīlestība, bet dēļ tā, ka ar diviem ir drošāk. Nostādot tos vienu pret otru, iespējams likt tiem cīnīties. Viņi jau var būt tik gudri, ka no atklātas cīņas izvairās, kā tas notiek šajā gadījumā. Varbūt aiz cieņas vienam pret otru, varbūt apzinoties šāda dueļa patriarhālo bezjēdzīgumu. Bet pat šādā gadījumā matriarhālā vara neizmērojami pieaug. No Annas tālākajā gaitā ir atkarīga viss, kas notiks ar diviem vīriešiem un dēlu. Tie kļūst viņas lēmuma, mīlestības vai tomēr – matriarhālās poliandrijas ķīlniekiem. Un vīriešu varā nav šo situāciju ignorēt.
Šādi rīkoties Anna bija ieinteresēta, jo ilgāku laiku bija dzīvojusi sava vīra varas ēnā. Vairums viņas rīcības motīvu izrietēja nevis no Kareņinu ģimenes problēmām, bet no cilvēces kolektīvās matriarhālās zemapziņas. Vīrs ilgu laiku bija dominējis ģimenē un tas seno sievieti pārstāvošajai psihei - viennozīmīgai valdniecei visā mājas saimniecībā, ir tāds aizvainojums, kas prasa atriebību un kas prasa vecās varas atjaunošanu.
Anna neiemīlējās Vronskī – viņa atrada tajā instrumentu, ar kura palīdzību sašūpot vīra varu. Tas ir – viņas zemapziņa atrada, apzināti viņa, vismaz sākotnēji, tiešām ticēja, ka ir iemīlējusies.
Vēl mēs nedrīkstētu aizmirst, ka neviens no Tolstoja varoņiem nedzīvo ar izjūtu, ka to seksualitāte joprojām ir „svēta”, respektīvi, ka tā kalpo tikai pati sev un cilvēka psihiskajai un fiziskajai labsajūtai. Visi apzinās, kāda kolosāla ietekme ir to seksuālajām izvēlēm un ar to rēķinās. Ne Anna, ne kāds cits neseko visiem saviem seksuāļajiem impulsiem, vairums no tiem tiek aizliegti un apturēti. Bet viens, kā mēs redzam, netiek apturēts, tam tiek ļauts attīstīties tālāk. Kādēļ tā, kādēļ tas viens tāds izredzētais? Šādas izvēles notiek neapzināti, tādēļ cilvēks, kas īsti nesaprot savas zemapziņas „nodomus”, var justies kā kādas augstākas varas ietekmēts, proti, iemīlējies.
Ar zemapziņu nav viegli - tieši ar to kontaktēt mēs nevaram – visdrošākais veids, kā to saprast, ir brīnīties un analizēt, ko tā ir likusi mums izdarīt. Mūsu uzvedībā un tās tālejošajā jēgā slēpjas zemapziņas nodoms, jeb ieinteresētība. Ko izdara Annas darbības? Tās liek vīram novērsties no savām personiskajām un valsts rūpēm un iesaistīties varas un ietekmes cīņā ar sievu. Un tās liek Vronskim nevis meklēt sev atbilstošu un „iespējamu” sievu, bet gan veltīt savu dzīvi Annai. Un tās liek dēlam augt nevis ar personiski tuvu, tomēr spilgtu, stipru un dēla intereses neievērojušu māti.
Vistipiskāk un vienlaikus visnepamanāmāk matriarhālā poliandrija izpaužas, ja sieviete attālina no sevis vīru un pietuvina dēlu, tādējādi iesējot tēva – dēla konfliktu, kurš abiem kaut kad būs jāatrisina. Tas notiek visās bez izņēmuma ģimenēs, kurās ir dēli – kaut vai tikai dēla pirmajos dzīves gados, parasti gan krietni ilgāk un to nevar nosaukt par kaut ko nenormālu. Normalitātes līnija iet kaut kur citur – ja pieaugusi sieviete tā uzvedas ar pieaugušiem vīriešiem.
Kaut kādā ziņā Kareņins un Vronskis arī ir Tēvs un Dēls, vismaz Annai un šeit ir divi svarīgi aspekti. Pirmais – Kareņinu ģimenes modelī Annai bija samazinātas iespējas izpausties kā Mātei – gan kā pieauguša vīrieša – Dēla (ne tikai dēla Serjožas) aprūpētājai, gan kā varas un ietekmes realizētājai pār šādu vīrieti. Kareņinu grūti stādīties priekšā kā Dēlu, kas ir ierobežojums sievietei ar lielu Mātes potenciālu. Tādēļ viņai vajadzēja atrast kādu par sevi jaunāku un atkarīgāku indivīdu, pār kuru šī ietekme bija realizējama.
Otrais – Anna varēja Kareņinu izjust kā Reja izjuta Kronu – viņš ir norijis manus bērnus un līdz ar to – manu Lielās Mātes lomu! Tādēļ man vajag Dēlu, kas ir ārpus Krona kontroles. Rejai tāds dēls, kā zināms, bija Zevs un tam bija arī svarīgi attīstības aspekti. Taču Zevs bija Rejas bioloģiskais dēls, Vronskis Annai tāds nebija, viņš bija tikai Dēla lomā.
Vronska motīvi
Var jau teikt – bet jauniņais Vronskis (Ģirts Liuziniks) taču bija Annā iemīlējies!!! Vai tiešām arī šeit šis vārds ir par skaļu? Jo - varbūt vēlējās, lai vecākā un pieredzējusi Anna to apmāca mīlas lietās? Varbūt viņam bija bailes neiemīlēties šajā grūtībās nonākušajā Mātē? Varbūt viņš juta pienākumu būt nabaga meiteni no veča glābjošais varonis? Vai kaut ko nenozīmē arī viņa uzvārda etimoloģija? Neesmu filologs, bet, šķiet, tā ceļas no saknes – врать – melot. Vai mums nebūtu jāsaprot, ka viņš melo pats sev par savām īstajām, izteikti atkarīgajām jūtām pret Annu, nemitīgi kā mantras sev skaitīdams pretējo – iemīlējies, iemīlējies, iemīlējies...
Vronskim ir diezgan arī atkarīgas attiecības ar savu māti (cik pazīstama melodija!) – Anna no viena viedokļa ir šai mātei līdzīga, liekot mīļākajam darboties savās interesēs. No otras – pretēja – jo konkurē ar māti un samazina tās ietekmes spēku. Šķiet, ka Vronskis kā Dēls ir vairāk atkarīgs no Annas, kā Anna no Vronska kā Māte. Finālā viņa iekšēji jau ir aizgājusi no šīs afēras. Taču atgriezties pie vīra nozīmētu nokļūt vēl lielākā matriarhālā pazemojumā, kā līdz romānam ar Vronski. Viņa savu cīņu par varu bija zaudējusi, Aleksejs Kareņins bija izrādījies stiprāks un Vronskis līdz ar to – vairs nevajadzīgs. Mīlestība pret bērniem nepietiekoši stipra un bez Mātes lomai tik raksturīgās sevis noliegšanas un altruisma. Kāda no tā visa izeja?
Pašnāvība
Pēc visa šī fiasko viena iespēja Annai tomēr palika viņas varas cīņā. Viņas pašnāvība nebija motivēta tā, kā neglābjami slimiem cilvēkiem, kas vēlas neciest nevis nedzīvot. Anna būtu gribējusi dzīvot un būtu arī dzīvojusi, ja spētu samierināties ar zaudējumu vīram cīņā par varu. Tas viņai būtu bijis arī svētīgi, tā vārdā šai sievietei būtu jāpiedzīvo svarīgas transformācijas. Un tas viss būtu iespējams, atliktu tikai, piemērām, doties klosterī, kas Krievijas apstākļos bija izplatīts un cienīts risinājums.
Lai saprastu Annas pašnāvību, mums vajadzētu neaizmirst, ka traģiskai, priekšlaicīgai, mokošai un neparastai nāvei piemīt īpašība palicējiem sajust sevi kā īpaši tuviem ar mirušo, arī izmantojot vainas sajūtas mehānismu. Šis ir tas gadījums, par kuru var teikt – cilvēks, kurš ievērojams nevis ar savu dzīvi, bet gan ar nāvi. Viņa kļuva neaizmirstama vīram, mīļākajam, bērniem, visai sabiedrībai ar jautājumu – ar ko es esmu vainīgs Annas nāvē? Anna tādējādi kļūst par vistuvāko un visietekmīgāko cilvēku daudziem. Tas arī bija viņas neapzinātais mērķis.
Ne velti pašnāvības ir morāli aizliegtas un ne velti pašnāvniekus kādreiz glabāja ārpus kapsētas žoga. Pašnāvnieki kļūst par tādiem kā „melnajiem caurumiem”, kuros dzīvie ir spiesti ielūkoties un kam ir magnētisks spēks. Tie darbojas otrādi kā mātes dzemde, kas dzīvību rada. Nāve no pašnāvības „iesūc sevi atpakaļ” – darbojas kā Melnā Māte. Ja kāds cilvēks grib ļoti nodarīt pāri visiem saviem tuviniekiem, tad lielisks veids kā to izdarīt, ir nogalināt sevi.
Šeit ir vēl viena atbilde uz jautājumu par mīlestību. Ja arī ar šo vārdu apzīmējam spēku, kas savienoja Annu ar Vronski, tad tomēr esam spiesti redzēt, ka neko stipra tā nav bijusi, ja jau nāve to uzvarējusi. Jo Annas nāve taču bija vērsta arī pret Vronski – tātad naids pret viņu ir bijis stiprāks kā „mīlestība”!
Svarīga fantāzija cilvēkiem, kas apsver pašnāvības iespēju ir – kādu mani atradīs, kad būšu miris. Izejot no šīs fantāzijas, tie izvēlas, kādā veidā aiziet no dzīves. Pakaroties parasti notiek spontāna defekācija un izveidojas nesmuka strangulācijas rēta ap kaklu. Inscenējot savu nāvi, šādi un līdzīgi faktori cilvēkam gluži kā teātra režisoram kļūst par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Un viņš lemj – izvēlēties šādu radošo risinājumu, vai tomēr citādu.
Anna Kareņina izvēlas iet bojā zem vilciena – tātad viņai ir bijusi svarīga fantāzija par sevi kā sadalītu vairākās daļās, saplosītu līdz nepazīšanai (depersonalizētu), asiņainu un briesmīgu. Pat neredzot notikuma vietu, tikai noklausoties stāstus par notikušo, cilvēki no tiem tiek ļoti stipri iespaidoti. Tā kā vilciens ir kaut kas jauns, jauns ir arī pašnāvības veids, metoties zem tā – Anna kļūst ļoti oriģināla, izvēloties mirt šādi. Un visbeidzot vilciens ir kaut kas tehnisks, nedabisks un tādēļ vīrišķīgs – tieši kam tādam ir jāsaplosa Annas sievišķās miesas...
Alekseja Kareņina uzvara
Aleksejam Aleksandrovičam bija daudzas iespējas rīkoties nepareizi. Viņš varēja justies un uzvesties kā „ragnesis”, samazinot sabiedrības cieņu pret sevi un tiekot degradēts formāli vai neformāli. Viņš varēja uzbrukt Vronskim - līdz pat tam, ka izaicināt to uz divkauju, kā rezultātā viens no abiem ietu bojā, visticamāk, ka vecākais. Viņš varēja sākt ienīst sievu un sākt to publiski pazemot, cenšoties izslēgt no savas dzīves. Viņš varēja pieprasīt šķiršanos vai piekrist tai, gadījumā, ja sieva to pieprasītu. Viņš varēja netraucēt dēla kontaktiem ar māti.
Arī pēc tam, kad Annai no Vronska piedzima meita, viņš paziņoja, ka gaida sievu atpakaļ un ka ir pārliecināts, ka pastāv iespējas visu izlabot. Kas ir laulības pārkāpums? Kareņina atbilde varētu būt – šķiršanās, nevis ārlaulības seksuālās attiecības, kas tādēļ, protams, nebūtu jāuzskata par laulību veicinošu pasākumu. Man tā šķiet gudra atbilde, kādu var dot dzīvē daudz ko pieredzējis cilvēks.
Visas tikko minētās Kareņina darbības izrādījās gan par samierināšanās priekšlikumiem, gan par instrumentiem pret Annas matriarhālo varas gribēšanu. Tā kā Anna nespēja piekāpties, tie izrādījās par ieročiem pret viņu un viņas dzīvību. Bet ne jau Kareņins tos pavērsa pret Annu un viņas dzīvību – to izdarīja Anna pati, vai precīzāk – viņas varaskārā matriarhālā būtība.
Ir viegli Annas nāvē vainot viņas vīru un gan jau vispirms viņš pats nevarēja to nedarīt. Mēs nezinām, varbūt tēvu vainos arī dēls. Bet neviens cits bez Annas pašas viņas nāvē nav vainojams. Un netieši viņa to pati arī atzina, nokārtojot, ka viņas un Vronska meitiņas audzināšana tiek uzticēta Aleksejam Aleksandrovičam, ko pēdējais arī uzņēmās. Nevis meitas tēvs vai tēva māte, bet tieši vīrs, Annasprāt, bija vispiemērotākais. Cita starpā tas nozīmēja arī vīra atzīšanu par uzvarētāju matriarhālajā sacensībā – viņš paliek par Lielo Māti, kam par zīmi ir Annas bērna pievienošana tā saimei. Un kas piešķir jaunu lomu arī Vronskim – viņš tagad ir sēklas donors Kareņina matriarhālajai ģimenei. Nav svarīgi, kas ir Lielās Mātes meitu sēklas donori, svarīgi ir lai meita no tiem dzimušos bērnus dāvinātu savai mātei.
Bet vai Kareņins bija gana labs Tēvs + Māte? Jautājums ļoti interesants, kaut vai no tā viedokļa, ka - vai dēla interešu vārdā viņam nebūtu vajadzējis nelikt šķēršļus, lai Serjoža tiktos ar māti un lai māte varētu piedalīties viņa audzināšanā? Šīs tikšanās aizliegums ir kā mātes sodīšanas solis, no kura cieš dēls. Varētu būt arī daudzi jautājumi par Annas meitiņas audzināšanu – vai tā Aleksejam Aleksandrovičam bija vajadzīga kā Annas bērns un kā bērns pats par sevi, vai tomēr kā vīra uzvaras zīme un kā matriarhāls apliecinājums principam – taisnība ir tam, kam vairāk bērnu.
Poligāmija psihē, monogāmija - kultūrā
Lielākais, ko, manuprāt, var teikt par Annas un Vronska mīlestību – tā ir stimulēta kaislība. Cilvēks psiholoģiski, protams, ir poligāms – tā vēsturiski ir attīstījusies mūsu psihe. Mums – vīriešiem un sievietēm – rodas pietiekoši daudz seksuālu impulsu un fantāziju ārpus laulības attiecībām. Tur nav nekādu sensāciju, tas ir dabiski. Bet ja mēs kļūstam ieinteresēti darboties pret savu laulāto, kā Anna, tad mums nav grūti kādu no savām ārpuslaulības seksuālajām fantāzijām paaugstināt rangā un ieraudzīt tajā kaut ko īpašu. Nosaukt par iemīlēšanos un pašiem tai noticēt! Attālināties no laulātā un pietuvoties mīļākajam.
Tas viss jau vēsturē ir bijis un tas noved pie tā, ka vairs nav iespējams noteikt, kas ir ģimene, tai zūd robežas. Bet ja ģimenei nav robežu, tad nav iespējams pateikt, kas kuram pieder un nav iespējams privātīpašums. Un nepastāv jēdziens – zagšana. Un ja ģimenei nav robežu, tad bērni nezina, kas ir viņu mamma un kas tētis ne tikai bioloģiskā, bet galvenokārt – emocionālā un piesaistīšanās nozīmē. Nevar pateikt, kas ir „mūsējie” un kas – „svešie” – arī no pārstāvēto vērtību viedokļa. Ja ģimenei nav robežu, tad izaug neatbalstīti un vāji bērni, bez stingras identitātes. Viņi mēdz būt vāji saimnieki sev uzticēto vērtību apsaimniekošanā. Viņi veido vāju nāciju un vāju valsti.
Robeža starp poligāmiju / poliandriju un monogāmiju / monoandriju izveidojās kā ļoti būtiska. Šī robeža neeksistē psihē, tādēļ mūsu dvēseles kustībām gribas velties tai pāri. Bet ir vitāli svarīgi, lai tas nenotiktu, jo citādi nevar notikt diferenciācijas un attīstības procesi. Tādēļ vajag, lai šī robeža tiktu iedzīvināta kultūrā – tik stipri, ka kultūra spētu līdzsvarot trūkstošo psihē. Šeit jāsaka – stop Anna un stop Vronski! Tu nespēlējies tikai ar savām jūtām un savu likteni! Tu spēlējies ar monoteiskās un monogāmās kultūras pienesumu, kuru sevī reprezentē kristietība.
Šeit svarīgi atcerēties, ko Annai teica, šķiet, kņaziene Mjagkaja (Lolita Cauka) – „es tavā vietā būtu gibējusi darīt tāpat kā tu, bet es nekad to skaļi neatzīšu, jo man aug meitas!”. Ļoti vienkāršs un ļoti saprotams atzinums – ja es esmu izvēlējusies būt ģimenē, tad man jādara tas, kas ir manu nepilngadīgo bērnu interesēs!
Tolstojs šodien
Modernais cilvēks ir aizmirsis monoteiskās idejas pamatmotivāciju – radīt strukturētu un attīstītiesspējīgu sabiedrību, balstoties uz monogāmu ģimeni. Šis cilvēks aiz baznīcas rituāliem neredz to, kādēļ šie rituāli radīti. Man šķiet ļoti dīvaini, ka to vienkāršos vārdos nespēj paskaidrot arī kristiešu teologi, un vispār – ka monogāmijas MĀCĪŠANAS process joprojām tiek virzīts tā, it kā apmācāmais joprojām būtu cilvēks mūsu ēras sākumā – bez kādas izglītības, māņticīgs, dabas spēku iebaidīts, ar poligāmu kultu ietekmes pieredzi, nespējīgs verbalizēt norises ap sevi un sevī. Bet laiks ir gājis uz priekšu – šodienas cilvēks nav vairs tik primitīvs, lai tikai izpildītu rituālus un klausītu dogmām. Viņš ir spējīgs arī saprast, tikai ar viņu ir jārunā tā, lai viņš saprastu Dieva vēsti un lai aiz rituāliem redzētu jēgu.
Arī Mihails Gruzdovs izklausās kā modernais cilvēks – „kaut arī augsta ranga ierēdnis Aleksejs Kareņins ir gudrs un izglītots cilvēks, tad, kad viņš klāsta, ka saikne starp viņu un sievu ir Dieva svētīta – tas izklausās pēc atrunas”. Man tā neizklausās pēc atrunas. Ja šajos vārdos kaut kas pārsteidz, tad tas, cik maz šodienas cilvēks tajos saklausa savu kultūras nesēja atbildību. Ļevs Tolstojs šeit ir svarīgas zāles. Ar savu krievisko specifiku. Bet tā nevar traucēt latviskās kultūras kā sabiedrības attīstības stimulēšanas procesam. Drīzāk gan otrādi.
|
