Tomēr vienā ziņā vēl nākamajā dienā pēc izrādes gribēju būt līdzīgs kritiķiem un kritizēt. Savādā kārtā šī vēlēšanās samazinājās pati no sevis un es sāku kaut kā plašāk un apmierinātāk raudzīties uz vecmeistara Oļģerta Krodera un viņa komandas veikumu. Diezgan dīvaina parādība, ar mani parasti tā nenotiek, būs jāpadomā, kā tad tā un ko tas teātris ar mani dara.
Kritizēt gribējās režisora atteikšanos no iedziļināšanās personāžos kā vēsturiskās personās, kas tik svarīgi šķiet man un, pagaidām izskatās, arī Dailes teātra iestudējuma režisoram Džilindžeram. Sevišķi izaicinoša un pat piedauzīga šķita Elīnas Vānes Elizabete, kuru kā vēsturisku personu es pazīstu kā ļoti kompleksainu, kaunīgu un nedrošu. Bet te – meiča kā biete, ar basketbolistes augumu un manierēm, turklāt nemitīgi savu kleitaspriekšu vaļā veroša, lai visi redzētu un neviens neaizmirstu, ka viņai zem brunčiem ir arī bikses.
Ivo Martinsona grāfā Lesterā jūtama kaut kāda vājinoša perversitāte, kura viņa Elizabetei tuvā stāvokļa dēļ sāk attiekties arī uz Anglijas karalieni. Viņš ar kaut ko atgādina blondos un zilacainos austrumvācu teroristus amerikāņu filmās – ļaunus, nejūtīgus, bet ļoti gudrus un vienmēr sveikā izsprūkošus. Martinsona Lesters gan ir arī gļēvs, kas varētu saskanēt ar vēsturisko patiesību. Un nezin kāpēc viņā jūtams arī kaut kas biseksuāls, kam nav vēsturisku apliecinājumu, bet šīs iezīmes nozīme šajā inscenējumā parādās viņa saspēlē ar Elizabeti. Karaliene jaunava un neiespējams vīrietis kā pats tuvākais, varbūt tieši savas neiespējamības dēļ pietuvināts.
Vēlēšanās kritizēt pārgāja, kad sapratu, ka mūsdienu skatītājam jau Elizabete ir svarīgāka kā arhetipiska Lielā Māte un no šāda viedokļa raugoties, bikses zem kleitas ir ļoti precīzs akcents, Lielā Māte taču ir Māte + Tēvs. Viņai nevajag vīrieti, jo viņa pati ir vīrietis. Vēsturiskajai Elizabetei šī loma šķita iekārojama varas aspekta dēļ, ko izrādes programmiņā akcentē arī režisors. Tikai viņš neredz, ka vara cilvēkam ir vajadzīga nevis kā narkotika (pēc principa – vairāk vienmēr ir labāk nekā mazāk), bet gan lai kompensētu iekšējo nedrošību. Un to nu Elīnas Vānes Elizabetē nejūt nemaz. Nekādu vēsturiskajai Elizabetei tik raksturīgo šaubu un neizlēmības, nekādu klaustrofobisku baiļu nonākt atkarībā no vīrieša. No šejienes arī attieksme pret mūžīgās jaunavības principu – kā pret ierastu sporta veidu, piemērām basketbolu, nevis baiļu diktētu neizbēgamību.
Dīvaini, ka Kroders nekādi nereaģē uz vēsturiski svarīgo abu karalieņu reliģisko konfliktu – valmieriešu inscenējumā tā nav. Jeb ir tikai tik daudz, cik tekstā. No tā visvairāk zaudē Marijas Stjuartes lomas interpretācija, ar kuru galā centusies tikt Ieva Puķe. Režisors maz viņai varējis palīdzēt, taisni jābrīnās. Runā, ka Kroders sava solīdā vecuma dēļ mēģinājumos šad tad iesnaužoties. Ar to viņš man atgādina leģendāro psihoterapeitu Jāni Zālīti, kas pēdējos dzīves gados arī mēdza iesnausties paša vadītajos hipnozes seansos, ko ne vienmēr varēja teikt par hipnotizējamajiem. Vai nav mulsinošs piedzīvojums šādas terapijas klientam – ko lai viņš iesāk, kad dakteris guļ? Atstāt uz galda honorāru un iet prom? Varbūt tomēr dakteri pamodināt? Bet ja nu pamodināts viņš jutīsies pazemots, kaunēsies un no ārstēšanās vienalga nekas nesanāks? Varbūt labāk tomēr iet prom, atnākt nākamreiz un izlikties, ka „nekas jau nav bijis”?
Varbūt līdzīgā situācijā nokļuvusi arī Ieva Puķe- ja ne fiziski, tad emocionāli. Aktrise, kurai ar savu lomu jātiek galā vienai pašai. Nu kas gan viņai varētu pateikt, ka savu vainas sajūtu ir ne tikai jānorunā kā Šillera teksts, tā sajūta ir arī jānospēlē. Vai kā še noderētu katoliskā atribūtika, vismaz krusts ar Pestītāju, kas pieminēts pat tekstā! Bet vēl labāk arī kāds ērkšķu kronis, matu plēšana, vārtīšanās pa zemi, skrāpēšanās ar nagiem vai citāda sevis fiziska ievainošana!
Un kas Ievai varētu pateikt, ka arī par nāvi ir ne tikai jārunā, radot aizmidzinošu iespaidu, ka Marijai Stjuartei piespriesta pārvietošana uz kaut kādu klosteri, piemērām, nevis viņpasauli. Ir jānospēlē nāves bailes, vispirmkārt. Un cīņa, kā tās kā karalieni ierobežo. Nu kā še bez lūgšanām???
Ieva Puķe nerāda arī punktu, kurā skotu karaliene saprot, ka cīņa par dzīvību ir zaudēta. Un kurā tā sāk gatavoties moceklībai kā seksualitāti sublimējošai akcijai un dzīves galvenajam notikumam, pilnam kaisles. Nu kā še bez katoliskām regālijām un simboliem???
Dīvaini, bet Elizabete valmieriešu izpildījumā ir katoliskāka par Mariju Stjuarti. Viņa nemaz nav protestantiski ieturēta, vēsa, amīmiska un kompleksaina. No šāda viedokļa uz Elīnas Vānes sejas jocīgs izskatās baltais grims, kuru, kā rāda vēsturiskās Elizabetes attēli, karaliene ir lietojusi. Manuprāt, viņa to ir darījusi ne tikai tādēļ, lai mazāk būtu manāmas vecuma pazīmes (vēsturiski - 54 gadi pret Marijas Stjuartes 45 viņas sodīšanas gadā...). Domāju, tas palīdzēja slēpt Elizabetes mīmiku, rādīja to kā aukstu un distancētu pret pavalstniekiem. Kādēļ baltais grims bija vajadzīgs jaunajai un mīmiski krāšņajai Elizabetes lomas atveidotājai, kas atbalsta kaut kādus tur divdesmit gadus kaut kur pazaudējušo Šilleru?
Un te nu mēs nonākam pie, manuprāt, visinteresantākā. Ja Šillers ir zīmējis konfliktu starp Māti un Raganu, tad Kroders to ir interpretējis kā konfliktu starp Veiksmīgo, Stipro, Lielo, Vitālo un Neveiksmīgo, Vājo, Mazo, Aizlauzto. Māsām. Bet ja tā, tad pazūd galvenais, kas teātrī ievilina skatītāju – erotika un tās nebeidzamās enerģētiskās paslēpes.
Bet varbūt tas tomēr ir skaists, patiess un ļoti erotisks stāsts par Sirmo Režisoru? Es fantazēju arī par Ligitu Dēvicu, kas eleganti un karaliski nospēlēja Marijas Stjuartes aukli un atbalstītāju - visur un līdz galam. Tomēr nez vai viņa pastāsta jaunajām meitenēm, ko nozīmē būt Režisora Mūzai un Iedvesmotājai – patiesībā jau maza puikas Mātei. Tāda puikkas, kurš spēlējas ar dzīviem cilvēkiem, visā nopietnībā domājot, ka tie ir tikai spēļu klucīši vai alvas zaldātiņi, kam taču nekas nevar sāpēt. Neticu, ka nopelniem bagātā māksliniece pastāsta. Tās ir sieviešu aizliegtās un grūtās sarunas.
Bet rezultātā sanāk ļoti personiski. Jo jautājumā par to – kura no meitenēm ir šodienas Krodera Aktrise, atbilde sliecas uz Elīnas Vānes, nevis Ievas Puķes pusi. Lai gan sākotnēji esot bijis otrādi, tā stāsta un tā rāda arī Marijas Stjuartes loma kā enerģētisks iekritiens Ievas - aktrises liktenī... Bet varbūt un visticamāk - runa šeit nav par iemigušo Vecmeistaru. Meitenes pašas uzņēmušās atrisināt visus jautājumus. Nu gluži kā Elizabete ar Mariju Stjuarti...
Šis konflikts ieved mūs tagadnē un attaisno režisora apzināto, bet visticamāk - neapzināto ieceri – nesaistīties ar vēsturi burtiski, bet pastarpināti un arhetipiski. Divu Māsu cīņa ar vēsturisko uzdevumu – spogulīt, spogulīt ... Tas ir audzinoši un skaisti, ja uz skatuves. Tikai mani kā psihoterapeitu nodarbina jautājums – vai no tā necieš Elīnas un Ievas attiecības? Vai viņas spēj atdalīt darbu no dzīves un neturpina strādāt (konfliktēt) arī no darba brīvajā laikā... Tā, lūk – aktieris un loma.
| 
