Ak, kāds man prieks par komentāriem ap iepriekšējo blogu! Tie atdzīvina domu ka tas, kas saistās ar dzemdi, nevar tikt ietilpināts monologos, kuros lieliski jūtas vien vagīna un klitors – orgāni, kas pieder tikai sievietei vienai pašai un pār kuriem viņai (saskaņā ar Īvu Ensleri) jāatjauno pilnīga suverenitāte, gadījumā, ja tā zudusi. Bet ar dzemdi, mēģinot paraudzīties objektīvi, tā gluži nav – tai ir jāiznēsā tas, ko radījuši divi. Taču subjektīvi šī patiesība bieži tiek apšaubīta (matriarhālās pieredzes izjūtai ir tik jaudīga inerce) – „es iznēsāju, es dzemdēju, bērns ir mans. Un visas izjūtas apkārt tam ir manas, tādēļ runāt par tām ir aizliegts”.
