Ak, kāds man prieks par komentāriem ap iepriekšējo blogu! Tie atdzīvina domu ka tas, kas saistās ar dzemdi, nevar tikt ietilpināts monologos, kuros lieliski jūtas vien vagīna un klitors – orgāni, kas pieder tikai sievietei vienai pašai un pār kuriem viņai (saskaņā ar Īvu Ensleri) jāatjauno pilnīga suverenitāte, gadījumā, ja tā zudusi. Bet ar dzemdi, mēģinot paraudzīties objektīvi, tā gluži nav – tai ir jāiznēsā tas, ko radījuši divi. Taču subjektīvi šī patiesība bieži tiek apšaubīta (matriarhālās pieredzes izjūtai ir tik jaudīga inerce) – „es iznēsāju, es dzemdēju, bērns ir mans. Un visas izjūtas apkārt tam ir manas, tādēļ runāt par tām ir aizliegts”.
Bet ja tā, tad indivīdam, kam nav dzemdes, var rasties ne tikai jautājumi un iebildumi. Tāds indivīds var justies ļoti apjucis un bezspēcīgs, sevišķi veidojot attiecības ar pretējo dzimumu. Lai šo potenciālo apjukumu ierobežotu, turpināšu mūsu anatomiski psiholoģisko ekskursiju.
Tukšums un zaudējums
Manuprāt, ļoti nozīmīgs ir ar dzemdi saistītais priekšstats par to kā dobu orgānu ar tukšumu vidū. „Daba tukšumu nemīl”, saka tautas sakāmvārds, tādēļ tauta dažkārt nemīl dzemdi. Daba cenšas tukšumu izlīdzināt – enerģija un viela vienmēr dodas mazākās pretestības virzienā. Var teikt, ka dzemde tādējādi alkst tikt piepildīta un piepildās. Bet „alkst” - tas būs diezgan pārspīlēti. Drīzāk – tikusi pilna, tā nomierinās un izjūt atvieglojumu. Grūtniecību daudzas sievietes izjūt kā atvaļinājumu no trauksmes, nemiera un pat no seksuāliem pienākumiem (pārdotās, bet nevis svētās seksualitātes).
Nēsāt sevī šādu orgānu ir kaut kas ļoti līdzīgs, kā nēsāt sevī zaudējuma traumu, kas sevī ietver trīs pamatsindromus: 1) tukšuma sajūtu; 2) dusmas un 3) bailes. Dzemde tiek izjusta arī līdzīgi kā zaudējums, bet grūtniecības iestāšanās – kā zaudējuma traumas maģiska un brīnumaina izārstēšana caur piepildīšanu. No šejienes arī priekšstats par sievieti kā zaudētāju, vājo dzimumu, „iedzimtā grēka” nesēju un pat kā mūžam neapmierinātu, nepilnvērtīgu un emocionāli sakāpinātu un uzmanību prasošu būtni. Tieši zaudējumos mēs (gan vīrieši, gan sievietes) sastopamies ar savu iekšpasauli un jūtām. Bet sievietes, pateicoties savai tukšajai dzemdei, jušanai jau ir gatavas un pie tās pieradušas. Vīriešus to Lielais Zaudējums ķer kā zibens no skaidrām debesīm, sievietes to pazīst daudz labāk, un ir tam daudz labāk sagatavotas.
Histērija
Histērija ir ne tikai medicīnā, bet arī sadzīvē bieži lietots vārds, piemērām, izpratnē – histēriska sieviete, histēriķe, izņēmuma gadījumā pat – histērisks vīrietis. Grieķiski hystera – dzemde, tātad - senie grieķi, radot šo terminu, redzēja kaut kādu saikni ar dzemdi, iespējams, līdzīgu tai, kādu to redzu es.
Lai labāk saprastu šo fenomenu, būtu nepieciešams redzēt īstu, tā saukto lielo histērijas lēkmi. Tādas bija gana izplatītas vēl simts gadus atpakaļ, Freida un Šarko laikā, tās ir aprakstījis arī Remarks. Diemžēl vai par laimi, bet šodien šādu parādību var pamanīt ļoti reti, arī man nav gadījies ko tādu novērot. Droši vien sieviešu emancipācijas pēc. Sievietēm šodien ir plašas iespējas attīstīt savu vīrišķo daļu, tādēļ dzemdes ietekmes neizpaužas tik spilgti, kā lielajā histērijas lēkmē, tās tiek kompensētas psihes iekšienē. Kas ir vieglāk, no vienas puses, bet no otras – grūtāk, jo dzemdes ciešanas „netiek ārā”.
Kāda tad šī lēkme izskatās? Ķermenis (parasti pilnīgi vai daļēji atkailināts) izliekts „tiltiņā”, kājas paplestas, ārējie dzimumorgāni atklāti, hiperemēti (sārti, mitri un piebrieduši) – uzziedējuši kā sārta roze (ļoti svarīgs simbols!). Psihiski sieviete ir tādā apziņas stāvoklī, kuru nevar nosaukt par skaidru, nereti šādas lēkmes tiek amnezētas (aizmirstas). Runā, ka vislabākais ārstnieciskais efekts tiekot sasniegts ar spaini auksta ūdens – skan diezgan nemedicīniski, vardarbīgi un zināmā mērā pat negaumīgi. Bet kā gan lai citādi par to izsakās? Tradicionāli par histēriskajiem stāvokļiem (lielās histēriskās lēkmes nav vienīgie histēriskie stāvokļi) runā, slēpjoties aiz medicīniskiem vai mākslinieciskiem aizslietņiem, kas ir izskaidrojams ar to, ka autori 99% gadījumu ir vīrieši, gandrīz nekad tik pieauguši (no notiekošā seksuāli distancēti), kā es, šobrīd, kad rakstu. Man tas nozīmē arī atvieglojumu, tiesības neiesaistīties, kā anekdotē par Imanuelu Kantu, kam uzstādīta impotences diagnoze. Ja šādu impotenci kā atteikšanos no pienākumas pieņem, tad nav pienākuma piepildīt histērisko tukšumu. Ja nepieņem, tad rodas daudz pienākumu, daudz vainas sajūtu par tukšo dzemdi un daudz darba, lai to piepildītu. Vīriešu attieksme pret histēriju faktiski ir kļuvusi par histērijas sastāvdaļu.
Histērija, protams, ir par izteiktu „dzemdes tukšumu” vēstošs stāvoklis un lielā histērijas lēkme to tieši nepārprotami un burtiski arī rāda. Sievietei, kuras vīrišķā daļa nav sevišķi attīstīta (viņa nevar veidot dzīvi kā vīrietis, ārpus mājas – izglītība, karjera, medīšana un naudas pelnīšana) reizēm var nebūt citas izejas, kā lauzt sev ceļu dzīvē šādā veidā. Jo – šādi stāvokļi uzrunā (seksuāli, bet arī finansiālas un juridiskas atbildības veidā iesaista) vīriešus (nevis kā cilvēkus, bet kā „atzinējus” un kā „sēklas donorus”). Daži histērijas lēkmes laikā gribēs radīt un radīs sievietei bērnu, uzliekot tam atbildību vecāku vietā saprast, ko tas viss ir nozīmējis. Citi, kam nav tik viegli momentā pieņemt šāda veida izaicinājumus, rakstīs dzejoļus, kuri veltītus eņģeļiem, dažreiz kritušiem. Augsti izglītotie varbūt nepazemosies un neiesaistīs sevi seksuāli tiešā nozīmē, bet viņu attieksme parādīsies teorijās, kuras viņi attīstīs kā objektīvas (it kā), bet tajās tomēr nebūs noslēpjams ļoti subjektīvs un parasti dziļi paslēpts viedoklis, kā dzemde sevi parāda arī vīriešos.
Mans vectēvs (viņš bija zemnieks un zemnieciski tiešs) tomēr gaišredzīgs, teica – „vīrietis ar divām rokām un galvu nekad nevarēs nopelnīt tik, cik sieviete ar pakaļu”. Fui, cik prasti – ar pakaļu. Nesmalkjūtīgi, bet ļoti skaidri kaut kā, zemnieciski. Bet - no kurienes tad mēs, latvieši, nākam?
Skaistums
Dabā, lai kur arī mēs nelūkotos, sievišķie indivīdi cenšas panākt, lai to „dzemdes” (augu valstī tās saucas citādi) nekādā gadījumā nepaliktu tukšas. Tas tiek panākts ar „skaistuma” vai vēl precīzāk izsakoties - „pievilcības” palīdzību. Sievišķais izsenis ir iemācījies panākt, ka vīrišķais nespēj paiet tam garām – tas tiek „pievilkts un ievilkts”. Mehānismi, ar kuru palīdzību tas tiek veikts, darbojas vairākos līmeņos, sākot no uzkrītošām krāsām un seksuālajiem relišeriem, par kuriem savulaik rakstīja „latviešu psihoterapijas tēvs” Jānis Zālītis, līdz pat feromoniem, kurus atklājusi modernā smaržu zinātne, piedēvējot arī tiem „pievilkšanas un ievilkšanas” funkcijas.
Tas viss liek mums uz sievietēm un sievišķo, kā arī tajā ietverto Mātes lomu un dzemdi palūkoties nevis no tik pierastā viedokļa, ka tie ir kaut kas pasīvs, gaidošs un no vīrišķās ievērības atkarīgs. Un ka tas ir kaut kas trausls un nevarīgs – pretēji vīrišķi agresīvajam un aktīvajam. Izrādās, dzemde nav tikai gaidoša, tā ir neredzami aktīva un neredzami stipra.
Skaistumu kā aktīva spēka noslēpumu aprakstīja jau senie grieķi savos mītos. Zeva sieva un Olimpa saimniece Hēra, erīniju (atriebības dieviešu, kas līdzīgi Afrodītei I, radās no kastrētā Ūrana asinīm, spermas un jūras ūdens) pamudināta, izaicināja uz sacensību skaistumā divas sava vīra meitas – racionālo un aseksuālo Atēnu, kā arī seksīgo un dievus un vīriešus pavedinošo Afrodīti II. Neiedziļinoties šajā mītā pārāk dziļi, atgādināšu vienīgi, ka Afrodīte II uzvarēja ar kukuļošanas palīdzību un ka šī uzvara galu galā noveda pie Trojas kara, kuram bija jāizšķir, kāds ģimenes modelis – grieķu monogāmais un monoandriskais (par ko iestājās Hēra un Atēna), vai tomēr trojiešu un Afrodītes II atbalstītais poligāmais un poliandriskais būs pamatā tālākai civilizācijas attīstībai? Tā ir svarīga konsekvence – skaistums un dzemdes pievilcība nestrādā monogāmijas un monoandrijas labā.
Otrs svarīgs ar skaistumu saistīts grieķu mīts ir par Niobi, kura bija tik iedomīga un lepna par savu septiņu meitu un septiņu dēlu skaistumu, ka sāka izaicinoši izturēties pret pašu Lēto, Apollona un Artēmidas māti, paziņojot, ka ir pārāka par to, jo viņas bērni ir skaistāki un to ir vairāk. Rezultāts bija – visu četrpadsmit Niobes bērnu aukstasinīga un baisa noslepkavošana, kuru veica Lēto meita un viskvēlākā aizstāve – Artēmida. Grūti pateikt, kas bija šaušalīgāks – šīs slepkavības vai tomēr Trojas karš. Tomēr abu iemesls – strīds par skaistumu, kas tātad nav tikai dzemdējošs, arī nāvi nesošs.
Paņemt klēpī
Klēpis – vārds, kuram ir daudzas nozīmes. Gan – „no mātes klēpja” dzimušais, gan „zemes klēpī guldītais”, gan „paņemtais klēpī”, lai sasildītu un iedrošinātu. Tik pretrunīgi! Par dzemdēšanu še nav jēgas runāt, tur viss daudz maz skaidrs. Paņemšana klēpī – tur ir gan dzemdes (Mātes) kā atbalstītājas funkcija, gan atkarības – „piedzimšanas atpakaļ” jēga.
„Piedzimšana atpakaļ” ir ļoti jaudīga cilvēku fantāzija, kurā balstās manis jau daudzkārt aprakstītā atkarības (Dēls) un līdzatkarības (Māte) saspēle. Un ar kuras palīdzību mēs sadziedējam savus zaudējumus. Bet dzemde vai klēpis šeit pievieno arī mūžīgo kliedzienu par savu tukšumu, tātad nekad pilnīgi neizārstējamo līdzatkarību. Mātišķās Zemes kliedzienu uz vīrišķajām, sēklas pilnajām Debesīm, kuras tomēr nekad 100%-gi nespēj Zemes klēpi piepildīt.
Māte, protams, vēlas paņemt klēpī savu Dēlu, un klēpja tukšums pieprasa, lai Dēls nekad nepieaugtu un lai tam nekad nebūtu pietiekami daudz Mātes. Bet ja Dēls tādu iespēju nedod, tad nav liela nelaime, jo kritērijs jau ir piepildīties, vienalga ar ko, ka tik pilns. Lai gan – zudušais dēls tomēr ir nodevējs.
No šāda viedokļa paraugoties, ļoti interesanti ir tas, kas notiek starp māti un meitu. Abas cenšas paņemt viena otru klēpī, ne tikai Lēto Artēmidu, bet arī Artēmida Lēto. Turklāt meitas „grūtniecība ar māti” nereti meitas dzemdi pilnībā apmierina – tādā nozīmē, ka meitai māte var būt tuvāka par jebkuru visseksīgāko vīrieti ar viņa sēklas daudzsološajām iespējām. Šādi parasti notiek ar ļoti nelaimīgu un no nāves vai vīriešiem cietušu māšu meitām. Viņas, kas pārāk daudz „ņemtas klēpī”, arī pašas atbild un vienlaikus arī atriebjas ar to pašu. Ja stādāmies šo ainu priekšā vizuāli, tad sanāk, ka divas dzemdes cenšas viena otru samīļot, ieņemt sevī. Ar parūpēšanās nozīmi, protams, bet šāda nozīme šeit ir identiska nosmacēšanai. Parūpēšos, paņemšu sevī, un tu piedzimsi manī atpakaļ, vairs neelposi un būsi mūžīgi mana... Šajās attiecībās mēs jaunā gaismā ieraugām sieviešu konkurenci nevis tikai kā skaistumkonkursu, bet arī parūpēšanos vienai par otru. Tādu parūpēšanos, kuras sekmīguma kvintesence varbūt ne tikai jauna dzīve, arī aprūpējamā nāve.
Interesanti, ka mātes un meitas pārāk ciešu attiecību konsekvence nereti ir meitas neauglība, turklāt ne jau bioloģisku iemeslu dēļ. Rodas iespaids, ka dzemdei pietiek ar paņemšanu klēpī. Vīrišķā sēkla tiek atraidīta, šādās meitenes vai nu neizveido attiecības ar vīriešiem vai izveido ar tādiem, kas kaut kādu savu grūtību dēļ nespēj apaugļot. Tas ir stāsts par Dēmetru un Persefoni, tas ir stāsts par Elfrīdes Jelinekas „Klavierētāju”, bet tas ir stāsts arī par mūsu pašu Aspaziju.
|
