Ja cilvēks baidās no bailēm, tad viņš bēg. Ja bailes ir no Dievietes dusmām, tukšuma un histērijas, tad viņš dara visu, lai ar tām nesatiktos. Galvenais, kā tas izpaužas – viņš izvairās teikt „nē” un darīt kaut ko tādu, kas Dievietē varētu provocēt tukšuma sajūtu. Viņš saka „jā”, paklanās, krīt ceļos un skūpsta roku. Šādas cieņu apliecinošas rīcības es saucu par ziedojumiem Dievietei. Bet ja kāds ir izdarījis ko tādu, kas varētu (viņu – Dievieti) sadusmot, aizvainot un likt justies atraidītai, neievērotai vai vienkārši nesmukai, viņš ir notiesāts sajust bailes. Konsekventa bēgšana no šādām bailēm un cita veida šādu baiļu apkalpošana ir rīcība, kas vai nu nomierina vai „dara laimīgas” sievietes. Ja kāds domā, ka donžuāni un kazanovas ir par savu baudu domājoši sieviešu izmantotāji, tad viņi rūgti maldās. Tie ir vīrieši, kas ziedo sevi sieviešu pielūgšanai un baudai, kas ceļas no atvieglojuma par Dievietes baudu (ziedojums pieņemts!) un kas gūst enerģiju no viņu pateicībām.
