Ja cilvēks baidās no bailēm, tad viņš bēg. Ja bailes ir no Dievietes dusmām, tukšuma un histērijas, tad viņš dara visu, lai ar tām nesatiktos. Galvenais, kā tas izpaužas – viņš izvairās teikt „nē” un darīt kaut ko tādu, kas Dievietē varētu provocēt tukšuma sajūtu. Viņš saka „jā”, paklanās, krīt ceļos un skūpsta roku. Šādas cieņu apliecinošas rīcības es saucu par ziedojumiem Dievietei. Bet ja kāds ir izdarījis ko tādu, kas varētu (viņu – Dievieti) sadusmot, aizvainot un likt justies atraidītai, neievērotai vai vienkārši nesmukai, viņš ir notiesāts sajust bailes. Konsekventa bēgšana no šādām bailēm un cita veida šādu baiļu apkalpošana ir rīcība, kas vai nu nomierina vai „dara laimīgas” sievietes. Ja kāds domā, ka donžuāni un kazanovas ir par savu baudu domājoši sieviešu izmantotāji, tad viņi rūgti maldās. Tie ir vīrieši, kas ziedo sevi sieviešu pielūgšanai un baudai, kas ceļas no atvieglojuma par Dievietes baudu (ziedojums pieņemts!) un kas gūst enerģiju no viņu pateicībām.
Dievietes kults vēsturiski ir bijis izplatīts visā matriarhāta pasaulē. Bailes no histēriskās mātišķības varēja ārstēt, nesot ziedojumus uz Dievietes templi, kas sākotnēji nemaz nebija arhitektoniski veidojumi, bet svētbirzis, atsevišķi dižkoki, alas, kalnu virsotnes utt. Ziedojumus turp nesa gan vīrieši (Dēli), gan sievietes (Meitas) – visiem periodiski radās iemesli to darīt, jo dzemdes tukšuma spēks nevarēja nebūt izjūtams ik uz soļa.
Šajos Dievietes tempļos bija tempļu priesterienes – sievietes, kas Dievietei ziedoja sevi, vai kas (iespējams, savas histēŗijas vai citu problēmu dēļ) identificējās ar Dievieti. Ar laiku no šīm priesterienēm izveidojās Tuvajos Austrumos plaši izplatītā tempļa prostitūcija. Kā tas varēja notikt? Laikam jau tikai caur priekšstatu, ka vīrietim var būt jāziedo Dievietei arī sava sēkla. Un ka šī tempļa priesteriene ir tā, kas Dievietes vārdā šo ziedojumu pieņem. Varbūt, ka ir eksistējusi arī ticība, ka priesterienei ir „jāpārbauda ziedotāja sirds” – ja tas prot radīt priesterienei seksuālu apmierinājumu un orgasmu, spējot savas seksuālās intereses subordinēt ziedošanas pienākumam, tad tas nozīmē, ka ziedojumu var „ieskaitīt”. Par šādiem pārbaudījumiem kā vēsturisku realitāti varētu liecināt arī plaši izplatītās vīriešu mazvērtības izjūtas, ja attiecībās ar viņiem partnerei nav orgasma. Arī pienākuma sajūtu, šo orgasmu radīt. Un arī dusmas un agresija uz šo pienākumu, kas nereti parādās kā vīriešu agresija pret sievietēm.
Bailes no Dievietes dusmām ir psiholoģiska realitāte arī šodien. Dievietei joprojām tiek ziedots – sievietes, uzdāvinot sev jaunu frizūru, rokassprādzi vai SPA procedūras, izjūt enerģijas pieplūdumu un „spēju dzīvot tālāk”, vai pat „mainīt dzīvi”. Vīrieši – dāvinot ziedus, vērtslietas un vēl daudz ko citu, saskaņā ar principu – „dārgi un no praktiskā viedokļa bezjēdzīgi”, sajūt atvieglojumu un drošību – „tagad es esmu labiņais, Dievietes dusmas nedraud”. Arī uzlūgšana uz deju, arī 8. Marts ir ziedojumi Dievietei šodienas modernajā pasaulē.
Bailes no Dievietes dusmām modernajā vīrietī izpaužas arī kā bailes teikt „nē”, atraidīt sievieti kā Dievieti, turklāt ne tikai seksuāli (bet vai starp vīrieti un sievieti ir daudz kā tāda, kas nav seksuāls?). Ar sievietēm (Dievietēm) jāuzvedas galanti un uzmanīgi – profilakse, lai pilnīgi izslēgtu Dievietes sadusmošanās iespēju. Bet tad, ja vīrieši „iet pretim” šādām bailēm un saka „nē”, atraida, tie ļoti bieži cieš no soda gaidām. Bet gaidīt ir visgrūtākais darbs (atcerēsimies Beketa „Gaidot Godo”), tādēļ gaidītājs nereti „pats uzprasās”, izprovocē sodu, lai nebūtu vairs jāgaida. Dievietei nemaz nav jāpiepūlas - vīrietis, kas pret to sacēlies, savu soda gaidu dēļ pats ar motociklu ietriecas stabā. Dažreiz gan viņš pirms tam piedzeras, vai jau ir galīgi nodzēries. Nāve kā sods un nāve kā atpestīšana un nāve kā piedzimšana atpakaļ un nāve kā Melnās Mātes triumfs.
Matriarhālā poliandrija
Poliandrija vai daudzvīrība šodien skaitās tāda kā eksotiska parādība, ko cilvēki uztver vairāk ar smaidu un pat neticību – vai tiešām tāda kaut kad ir eksistējusi? Un vai tiešām ar mūsdienās? Mēs šeit runājam par dzemdi, kas primāri ir tīri bioloģisks fenomens un tikai sekundāri rada tālākas, tajā skaitā psiholoģiskas konsekvences. Bioloģiskus fenomenus nav jēgas iekļaut morālu vai ētisku vērtējumu kategorijās, tie vienmēr pārkāps šāda veida robežas. Bet runājot par dzemdi, mēs runājam par tukšumu, kuru daba nemīl un kas tiecās tikt piepildīts. Tur nav nekā cilvēciska un nekā emocionāla. Tāpat kā ūdens tek lejup, tāpat kā vējš pūš, izlīdzinot augsta un zema (tukša) spiediena apgabalus, tā dzemde tiecas tikt pilna un tiecas pildīt to funkciju, kam paredzēta.
Grieķu mitoloģijas pirmsieviete un pirmmmāte Gaja tiek asociēta ar Zemi – tātad pat ne ar bioloģisku, bet vēl agrīnāku matērijas (ne)diferenciēšanās periodu. Viņa tiek „taisīta par sievieti un Sievieti”, bet tāda nav. Tas ir pirmatnējam cilvēkam tik raksturīgi – baidoties no viņam neizprotamām un (vai) nepārvarāmām dabas parādībām, pielūgt tās, iztēlojoties par tādām, kam piemīt cilvēka daba un līdz ar to arī rīcības motivācija. Tādā veidā Gajā mēs redzam pirmatnējā cilvēka priekšstatus „par to, no kā rodas viss dzīvais”.
Neviens nav greizsirdīgs uz zemi, ja tajā tiek sētas visādu veidu un no nez kādiem tēviem radušās sēklas. Bet ja tas pats notiek ar jau daudz diferencētāko matēriju - dzemdi, tad šeit sāk darboties psiholoģiski faktori, tajā skaitā greizsirdība. Tomēr dzemdei ir arī zemes īpašības un to ir daudz vairāk kā Sievietes un Cilvēka īpašību.
Zemei un dzemdei ļoti nepatīk, ja tām tiek diktēts – tev būs iznēsāt tikai šo, bet nekādā gadījumā ne citu sēklu. Tādas prasības katastrofāli ierobežo dzemdes brīvību, tās pieņemot, viņai ir jājūtas kā verdzenei, kas pati nevar noteikt savu likteni. Monoandrija dzemdei ir kā cietums – vislielākais pazemojums, kāds vien var būt. Poliandrijai ir arī bioloģiski pamatojumi – tādā veidā tiek panākta ātrāka ģenētiskā materiāla mainība. Bet monoandrija nedod iespēju pamest kārtējo sēklas donoru, radot viņā tukšumu un tādējādi programmējot tā tālāko uzvedību.
Kā uzvedīsies pamestais sēklas donors? Protams, centīsies atgūt savu stāvokli, piepildīt tukšumu un dažreiz darīs to ļoti agresīvi. Šādos gadījumos (aizsardzībai) lieti noder kāds cits, kurš ilgi gaidījis rindā. Pēc tam būs vēl un vēl – tā izveidojas poliandriska sistēma ar vienu ļoti izcilu dzemdi centrā un daudziem sēklas donoriem perifērijā.
Poliandriju mēs varam novērot arī mūsdienās – tur, kur ir liels dzemdes spēks kombinācijā ar primitīvu un nesocializētu personību. Zemākajos sociālajos slāņos varam sastapt mātes, kam ir pat seši bērni, katrs no sava vīra. Bet arī augstākajos slāņos tā gadās. Visādā ziņā – situācijas, kur ir divi bērni no dažādiem vīriem, ir novērojamas ik uz soļa. No bērnu interešu viedokļa tas ir ļoti negatīvi, tomēr šāds apsvērums neizrādās pietiekoši jaudīgs. Poliandrija turpinās.
Fon Trīrs. Arhaiskā sieviete
Uzmanīgam vērotājam nevarētu būt paslīdējusi garām mana cieņa pret man līdzīgu stalkeru – dāņu kinorežisoru Larsu fon Trīru. Viņa „Antikrists” (arī „Šķeļot viļņus”) man ir daudz devis, lai saprastu savus klientus un pašam sevi.
Manuprāt, viņš stāsta par sievišķā pirmsākuma spēju un nepieciešamību pastāvēt pašam par sevi, izdzīvot. Nepakļauties vīrišķās kontroles diktātam, norobežoties no tā. Jo – no arhaiskās sievietes viedokļa paraugoties, nekas nevar būt pazemojošāks un klaustrofobiskāks par prasību iesprostot sevi monoandrijā, atdodot sevi vienam vīrietim un paliekot bez iespējas vismaz atpūsties no viņa klātbūtnes.
Ja ir ilgstoši dzīvots apstākļos, kad vīrieši nāk un iet, un kad katram vienas mātes bērnam ir savs tēvs, tad prasība palikt kopā ar vienu vīrieti izsauc iekšēju protestu. To mēs jūtam arī modernajā sievietē, tikai ļoti bieži viņa pati nezina, kāda ir šī protesta izcelsme. Vairums cenšas to sevī apklusināt, neļaujot izlauzties jūtām, kuras fon Trīrs rāda kā vīrieti nogalinošas. Bet ne vienmēr tas izdodas un tad mēs varam novērot nesaprotamas depresīvas reakcijas, garastāvokļa svārstības vai pašdestruktīvas tendences.
Sievietes, kas, savas arhaiskās daļas piespiestas, nenoturas monoandrijas rāmjos, manevrējot starp vairākiem vīriešiem un tos periodiski pametot, var dabūt brīvības sajūtu. Bet nav tik viegli to izbaudīt, parasti jau nāk arī vainas sajūta līdzi un gan jau kas cits vēl. Taču tieši personiskās izvēles brīvība, kuras viena no izpausmēm var būt arī apzināta monoandrijas uzņemšanās, ir ārkārtīgi nepieciešama veselīgai psiholoģiskajai eksistencei.
Mana psihoterapeita prakse dod pārliecību, ka šai arhaiskajai sievietei parasti tomēr ir pietiekoši, ja to ievēro un ciena, atzīstot tās intereses un vēlmes. Ja modernā sieviete iepazīst savu arhaisko daļu, tad viņas viena ar otru var arī lepoties – nav obligāti jāslepkavo un nav jāsarežģī sev dzīve ar poliandriju. Ne tik reti esmu bijis liecinieks milzu atvieglojumam, kurš pavada šo iepazīšanos. Ir gadījies redzēt, kā sieviete, kas pieredzējuši šādu iepazīšanos sevī, pašai sev par milzu pārsteigumu pēkšņi pavisam citā gaismā ierauga savu vīru. Tas vairs nav neatlaidīgs varmāka un vajātājs, bet pacietīgs un nobriedis vīrietis, kurš ilgstoši ir gaidījis, kad viņa sieva beidzot viņu pamanīs.
Poliandrija un atkarība
Lielais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis ir bijis kaislīgs azartspēlmanis. Ja viņš rakstītu mūsdienās, kad par literāriem sasniegumiem tiek piešķirtas visādas prēmijas, viņa apbalvošanas motivācija varētu skanēt apmārām tā – „par dvēseles tukšuma attēlošanu valodā, spilgti parādot šī tukšuma daudzdabīgumu un aktivitāti”. „Spēlmaņa” galvenajā varonī sastopam to vīrišķo tukšumu, kas primāri radies no nesasildītības – mīlošas mātes trūkuma, kuru vēl spilgtāk var just „Idiota” galvenajā varonī kņazā Miškinā. Šis tukšums meklē mātišķo klēpi, „piedzimšanu atpakaļ” visur – vai nu sievietēs, vai azartspēlēs. Zīmīgi, ka šie meklējumi ir arī pilni ar gatavību mirt – piedzīvot kādu fantāzijā mītošu, bet dzīvē vēl nenotikušu saplūšanu un gatavību par tās sasniegšanu samaksāt jebkuru cenu.
Šāda tipa vīrišķā atkarība par katru mātišķa maiguma drusku gatava atdot visu. Sieviete, ka apzinās sev piemītošās, dažreiz iedzimtās, nevis iegūtās spējas šādu maigumu sniegt, iegūst milzu varu, nereti pati sev par lielu pārsteigumu. Ja viņa ir arī pietiekoši gudra un ciniska, tad ar šādu tukšuma varu var sasniegt daudz, viņa var sasniegt visu. Dostojevskis „Spēlmaņa” finālā uzglezno, kā mademouselle Blanche no sava bērnišķi paļāvīgā ouchitel paņem (!, nevis nozog, matriarhātā nav robežu, nevienam nekas nevar piederēt, tādēļ arī nav zagšanas) visu viņa iespēlēto naudu, apprecas ar pienācīgu sabiedrisko stāvokli baudošo paveco ģenerāli, bet seksuālu apmierinājumu atrod attiecībās ar kādu franču virsnieku. Spilgti izteikta poliandrija – tā nāk nevis no „slikta rakstura”, bet no dzemdes tukšuma radītā solījuma realizēt vīrišķo fantāziju par saplūšanu un piedzimšanu atpakaļ.
„Idiotā” ar Rogožina tēlu ienāk arī otra vīrišķa reakcija – bezspēcīgs, slepkavniecisks niknums uz dzemdi un savu nespēju iztikt bez fantāzijas par tās apsolījumu. Niknums, kas liek nogalināt un iet bojā pašam – kaut kādā ziņā šīs fantāzijas ir rada gan Raskoļņikova („Noziegums un sods”) uzvedībā redzētajām, gan saplūst ar Perseja varoņdarbu. Nocirst galvu gorgoniski nogalinošajai mātišķībai – mitoloģijā tas ir iespējams, psiholoģijā (iekšpasaulē) arī. Bet ja šī fantāzija tiek realizēta ārpasaulē, attiecībās, tad ir jāmirst kādai sievietei, dažreiz daudzām. Viņas, protams, nesaprot sava slepkavas motīvus. Tos nesaprot arī citas, kurām arī ir dzemde – orgāns, ap kuru ir izveidojusies visa sievietes psihe. Un līdz ar to – arī viņas dēla psihe. Un šādus motīvus nesaprot un nedrīkst saprast sabiedrība, kura grib arī attīstīties, nevis tikai izpētīt savas izcelšanās sastāvdaļas.
Seksuāla vardarbība
Ja jau esam pievērsušies Dostojevskim, tad nevaram nepainteresēties, kas tad veido Nastasjas Fiļipovnas pievilcību? Viņa ir bārene, kuru kā pusaudzi seksuāli izmantojis tās aizbildnis – cilvēks ar lielisku reputāciju sabiedrībā. Pēc šī notikuma viņa kļūst daudz „skaistāka un pievilcīgāka” – kur tik vien parādās šī sieviete, vīrieši pilnīgi pamet novārtā savas sievas un līgavas, lai spietotu ap Nastasju Fiļipovnu. Arī citos seksuālas vardarbības pret meitenēm gadījumos seksualizēta un izaicinoša uzvedība, reizēm ar histēriskām iezīmēm, parādās kā traumas simptoms.
Ja seksuālas vardarbības mehānisma izpratnei pielietojam metaforu par dzemdi un tās tukšumu, tad varam skaidrāk ieraudzīt, kā šāda vardarbība ievērojami pastiprina dzemdes iekšāraujošā tukšuma spēku. Vai tādēļ, ka jebkurš seksuāls kontakts, pat vardarbīgs, tomēr tiek uztverts arī kā atzīšana un dod dzemdei spēku, jeb arī tādēļ, ka šādas attiecības nogalina sievieti kā Sievieti un Cilvēku? Droši vien abi mehānismi šajā gadījumā strādā vienlīdz jaudīgi.
Gan Nastasjas Fiļipovnas gadījums, gan daudzi citi bērnu seksuālās izmantošanas fakti uzmanīgam vērotājam tomēr uzdod jautājumu – kurš šeit ir upuris? Atbilde – nepilngadīgais – ir juridiska, nevis psiholoģiska. Tā pamatojas uz sociāli loģisku prasību pieaugušajiem atbildēt par bērniem. Tašu psiholoģiskā patiesība var būt pilnīgi cita. Ja meitene ir zaudējusi māti, tad tas nozīmē, ka viņai jāstājas mātes vietā – jāattīsta Mātes loma sevī. Tātad jāveido ap sevi subordinēto un atkarīgo personu (Bērnu) loks, lai nodrošinātu izdzīvošanu un radītu pasauli (vispirms kā matriarhālu ģimeni) no jauna. Nastasja Fiļipovna mums spilgti demonstrē šo spēju kā magnētam pievilkt sev klāt atkarīgos.
Bet meitenei, kura zaudējusi tēvu, parasti ir arī vainas un mazvērtības sajūtas par to, ka viņa nav bijusi pietiekoši skaista un pievilcīga, lai tēvs negribētu viņu pamest. Tādēļ incestuāli Tēva atpakaļdabūšanas pūliņi, izmantojot tam savas dzemdes spēku, ir psiholoģiski loģiski. Katrs izmanto to ietekmi, kas tam ir, lai izdzīvotu – un šeit nedarbojas nekāda morāle un arī patriarhālajam incestu aizliedzošajam likumam ir nepietiekošs spēks kā profilaksei. Tomēr šim likumam ir liels spēks kā atriebībai Tēvam, ka tas uzdrošinājies meitu pamest. Pat tad, ja tas noticis viņa nāves dēļ. Tādējādi patriarhālas domāšanas vārdā radīts likums nereti darbojas matriarhāli.
Mana psihoterapeita pieredze rāda, ka meitenes, kas agri zaudējušas tēvu, neatkarīgi no tā, vai tas noticis šķiršanās, tēva psihiskas saslimšanas vai nāves rezultātā, pirmkārt, agrāk nekā citas uzsāk dzimumdzīvi, otrkārt, cenšas izveidot attiecības ar (daudziem) par sevi vecākiem vīriešiem, un treškārt, pamet šos vīriešus – objektīvi (no prāta viedokļa) grūti saprotamu iemeslu dēļ, lai atriebtos.. Bet ja tā, tad Nastasjas Fiļipovnas rīcība ir izskaidrojama nevis kā Upura, bet gan kā Vajātāja, kaut arī neapzināta Vajātāja rīcība. Viņa ar savu milzīgo dzemdes tukšuma spēku soda visus vīriešus par to, ka viens no viņiem – meitenes tēvs – atļāvās Nastasju pamest.
Šāda dzemdes rīcība izsauc ļoti krievisku un pareizticīgi divējādu vīrišķi atkarīgās publikas reakciju. Pirmkārt, kā kņazam Miškinam – „idiotam” – žēlot un just līdzi, glābt. Un otrkārt, kā Rogožinam – mīlēt, bet nespējot izmainīt - nīst un nogalināt to, kura tik nekrietni izmanto Rogožina, bārenīgo atkarību, lai „piepildītu” savu dzemdi. Svarīga ir arī Dostojevska patriarhālā attieksme pret brālības ideāliem – Miškina un Rogožina cēlā draudzība, kas iztur visus pārbaudījumus. Un svarīgi, ka Nastasja Fiļipovna mirst. Un līdz ar viņu - dzemdes agresīvais, nāves, zaudējumu un vardarbības pastiprinātais tukšums, matriarhāts, bērnu seksuālās izmantošanas divdomīgā daba, cirkulārais laiks. Izdzīvo kņazs Miškins, dziļi ievainots, bet dzīvs, līdz ar to – pareizticīgi patriarhāla līdzjūtības un visu sāpju izturētspējas ideja. Tā noturas pret dzemdes tukšumu, apbrīnojami.
|
