Citiem uz visu nedēļu, bet man uz divām diennaktīm savas durvis bija vērusi Vecpiebalga. Centrālais notikums kā mana atbildība, protams, bija saruna Kalna Kaibēnos – ar Ingunu Baueri un interesentiem, kas bija sanākuši kuplā skaitā. Kaudzīšskolas klase izrādījās par šauru, nācās doties ārā dārzā, pret rakstnieku rakstāmpulti atstutēt tāfeli un runāties. Inguna iniciatīvu atdeva man, viņai pašai bija jākreņķējas par vakaru – Alauksta estrādē tak bija jābūt viņas, Jāņa Lūsēna, Vara Braslas, kā arī daudzu populāru aktieru veidots pasākums „Ja tik mīļa ielūgšana”. Kā jau nodomāts, fokusējos uz Oļiņietes sindromu (manis tā nosauktu), laiks paskrēja ātri. Bet tagad, nākamajā rītā, atgriežoties pie notikušā, gribu akcentēt skatījumu, kas, gatavojoties šim pasākumam, iezibsnījās kā aizraujošs un prātu cilājošs, bet ko vakar izteikt neizdevās.
