Ja fokusējam savu uzmanību uz bērna nāvi ugunsgrēkā, ar ko sākas „Mērnieku laiki”, var redzēt ļoti dažādas lietas, atkarībā no kurienes uz to skatās. Pirmais viedoklis ir Oļiņietei – sadegušā bērna mātei. (Vienkāršības labad šeit ignorēsim faktu, ka Oļiņietes bērns – Trīne nemaz nesadega. Annužas krāpšanas dēļ Irbēnu saimniece par to uzzināja tikai tad, kad Liene, kas patiesībā bija Trīne, daudzus gadus vēlāk izdarīja pašnāvību. Galvenais – māte notikušo uztvēra kā sava bērna bojāeju.) Oļiņietes zaudējuma sāpes brāļi Kaudzītes apraksta ar klīnisku precizitāti: Oļiņiete pieskrēja, kliegdama ar briesmu un izsamisēšanās pilnu seju, un gribēja ar vienu lēcienu doties liesmās iekšā; bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja, it kā kad pazudušu mantu būtu atdabūjis, jo viņš, redzēdams to uz ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņa nospertu. Nu izcēlās neganta cīkstēšanās starp abiem; pati kliedza nelabā balsī un raisījās vaļā gandrīz ar ārprātīgiem spēkiem, bet pats turēja viņu cieti un raudzījās mierināt. Ilgu gadu gaitā Oļiņietes zaudējuma trauma nav sadzijusi, bet gan hronizējusies, izraisot rakstura izmaiņas – viņa ir kļuvusi nikna un pat ļauna, tās histērija sajaukusies ar nezūdošu zaudējuma tukšumu. Tomēr sāpes nav mazinājušās, tukšums nav „aizpildījies”, viņa joprojām izmanto Upura lomu, tās varu, un visur, kur dodas, veido drāmas trīsstūrus. Otrs viedoklis par sadegušo meitenīti varētu būt tiem, kurus Oļiņiete iesaistījusi savos pārdzīvojumos kā Glābējus. Pirmkārt jau Oļiņu dēliem – Pēterim, kas māti glābdams, pats jau gājis bojā un Antonam, kurš Oļiņietes baiļu viņu zaudēt nomocīts, vēl ir dzīvs, tomēr gandrīz invalīds: „... patlaban Antoniņš, kā Oļiņiete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un – kā arvienu – sāka visā kaklā bļaut. Oļiņiete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu, tāpat dīcošu, nešus ārā; bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu brīdi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: „Stāvi nu, dēliņ, liels.” Dēli kā Varoņi dodas iekšā mātes zemapziņas zaudējuma tukšumā, mēģinot glābt Apburto princesi... Vēl kā Glābējs tiek iesaistīts Prātnieku Andžs, kuram šī glābšana sokas šķietami viegli. Tik nez kādēļ viņa mērīšanas darbos iegūtās bagātības arī sadeg... Trešais viedoklis varētu būt tiem, kurus Oļiņiete iesaistījusi kā Vajātājus – Oļiņam, Lienai, Kasparam. Tie rūpējas, lai mirušā bērna mātei būtu kur likt savas zaudējuma dusmas, bet kas aktīvi „pretī” nedusmojas: Oļiņiete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grāmatu ir, un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos; bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdurstīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu. Šoreiz Oļiņiete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls dziedāt, lai – tā viņa domāja – var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu. Šis citāts ir ļoti interesants arī no cita viedokļa – dusmas un no tām izaugušais niknums tiek saasociēti kopā ar robežu mērīšanu. Bet tas liek uz „Mērnieku laikiem” palūkoties no pilnīgi cita, netradicionāla viedokļa – lai pārdzīvotu zaudējumu, vajag „labas robežas”, par kurām tā jācīnās visiem spēkiem. Bet robežveidošanas materiāls ir dusmas... Vajātājiem tomēr palīdzēšana Upurim neko labi nevedas. Oļiņa un viņa tik ļoti lūgtā Dieva spēki beidzas: ”Agrāk šādos trakuma un plosīšanās brīžos Oļiņš raudzīja viņu apmierināt gan ar dieva vārdiem, gan citādi, bet tas pēc šām ziņām un izsacītām domām sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret sievas trakošanu.” Kaspars tiek nejauši (?) nogalināts, bet Liena, visur klātesošo mātes acu (vainas sajūtu) vajāta, sajūk prātā: „Liena uz šiem sirsnīgiem vārdiem atbildēja Annužai tik vien ar savādu pasmiešanos, no kuras tai sametās pat vai bail. Viņa bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažādās prāta būšanās, tāpēc tādu smiešanos pazina un neturēja viņas nebūt par labu... ...vajājošās acis pazina un uzlūkoja viņu arī še kā kādu brīnumu; ļaunās, paštaisnās mēles mētāja viņu arī še ar akmeņiem; sodu un pazudināšanu sludinājam dzirdēja viņa arī še no visām pusēm, tāpēc viņas prāts, kas bij pārmākts jau bez tam, pēdīgi pārcēlās pavisam un – Liena iekrita pilnīgā ārprātā." Ceturtais viedoklis par notikušo varētu būt „pietuvinātam novērotājam”, kuram jāaizsargā sevi no iesaistīšanas dzīvību apdraudošajā Oļiņietes drāmas trīsstūrī. Šo viedokli pārstāv tie, kam Oļiņiete ir spilgti negatīvs tēls un kas nevar ar to izveidot nekādu pozitīvi empātisku saikni. Jāsaka, šis viedoklis ir ļoti daudziem, tātad ļoti izplatītas ir bailes tikt ierautiem Oļiņietes mirušās meitas un daudzu citu traģisku nāvju radītajos zemapziņas tukšumos. Dusmas uz Oļiņieti rāda šos cilvēkus kā viņas traumas pazinējus... Bet piektais viedoklis varētu būt „attālinātam novērotājam”. Distance ir pietiekami liela un tādēļ droša. Analītiska ieinteresētība un prāts, kas izskaidro jūtas, nevis palīdz no tām bēgt. Empātija bez bailēm, tikai ar pazemību. Spēja integrēt zināšanas, kas radušās tik smagā veidā... Nobeigumā jāatgriežas pie kvantu fizikas atziņas, ka novērotāja klātbūtne maina novērojamo. Vai gan var būt spilgtāki apliecinājumi par tikko pievestajiem, ka šis likums darbojas arī psiholoģijā? Taču visvairāk man jādomā, kā viens mazs bērns ar savu nāvi ir spējis sadalīt pasauli piecās daļās. Un – kāds nolūks ir bijis Zevam, kura zibens spēriens iesāka šādu, tik dinamisku kustību, kura nerimās gadu gadiem.
Gan romantisms, gan reālisms - arī kartē Latvija taču vienmēr un joprojām atrodas Eiropā Aziātiskajam padomju cilvēka domāšanas veidam nav īpaša sakara ar krieviem, ja nu vien tāds, ka krievu tauta no tā visvairāk cietusi.
Marī- ja es lasu to,kas saskan ar realitāti, tad es neskatos - kas to uzrakstījis un cik par to viņa maciņā ieripojis. Kā saprotu,Jūs piederat pie tiem jūsmīgajiem eiroromantiķiem. Nu ko - esam savas valsts zaudēšanas de jure (jo de facto tas jau ir sen noticis) priekšvakarā. Pateicoties šim romantismam. Ko esam "ieguvuši" ieskrienot ES, lai izvērtē nākamās paaudzes. Baidos, ka pa galvu tā mūs neglaudīs... Arī es varētu gudri pamācīt - kā tad tā, citkārt domājošs cilvēks, neredz, ka sauklim "krievi nāk!" nav seguma? Un tā baidīšana ar un no SC ir smieklīga....vismaz domājošam cilvēkam.
Kihnu jen. es piekrītu pilnībā, ka cilvēks ir augstāk attīstīta būtne un viņam ir ārī svarīgas(Loooti svarīgas) garīgas vajadzības. Bet nevar noliegt kaut to, ka ar pilnu vēderu( lasīt pārticību) ir daudz daudz mierīgāk nodoties tam ko sauc par dvēseli. Kaut, gan ir situācijas, kad bada sajūta rada kaut ko ģeniālu. Un Hemingvejs... nu kā sanāca tā sanāca. Citiem sanāk vēl sūdīgāk.. Man patīki budisma attieksme pret nāvi, bet tas ir ceļš, mācība. Tā nav teorija, ko es varu izlasīt un kling klang pieņemt sava dzīvē. Es tikai saprotu, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa, dabisks notikums, kas notiks ar visiem cilvēkiem. Atrast vidusceļu starp pieķeršanos dzīvei, un krišanu nāves tukšumā, nu tā varētu būt vismaz kaut kāda shēma:)
> Annuška, kuram vēl labāk kā Jums, kas "eļļu jau izlaistījusi", ir zināms, ka mēs esam kalpi? Bet atkarībā no akcentiem var sanākt pretējas lietas. Vai mēs, latvieši, esam kalpi, kamēr citur plūst piena upes ķīseļa krastos, un kungi kakao dzer? Vai arī mēs, cilvēki, šajā dzīvē neesam nekādi kungi?
> Zanei Pasaule, kas griežas tikai ap barību, miegu, seksu un aizsargāšanos, ir dzīvnieku pasaule. Cilvēks, protams, var dzīvot kā dzīvnieks, bet tas nav viss, kā cilvēks var dzīvot. Hemingveja citāts liek domāt par to badu, kas viņu pašu iedzina nāvē. Kamēr zivs nesaprot, ka viņas pretspars āķi nenovērsīs, kamēr viņa iztēlojas, ka viņai kaut kas pienākas un pieder, tikmēr āķis būs ļoti sāpīgs. Dažu cīņa ar Dievu noved pašnāvībā, dažam gadiem traucē pamanīt, ka apraudātais bērns ir dzīvs. Ieskatīšanās nāvē notiek, kad Jūs saprotat, ka Jūsu nāve ir neizbēgama, un dzīves baudīšana nav nekas vairāk kā Titānika valsis. Kad jutīsiet, ka drošinātāji sāk kust, nāksies veikt eksistenciālu apziņas lēcienu. Ne pēc shēmas, bet pēc būtības.
Šoreiz ļoti piekrītu it visam par Oļiņieti rakstītajam. No pašas pieredzes - vislabāk, protams, jūtas tas novētotājs, kurš atrodas vistālāk no Oļiņietes :), tātad iesaistītie un novērotāji var glābties attālinoties Jautājums vien, vai pašu Oļiņieti vispār var dziedēt un kā? ----------------------- Pa blakustēmu - divi viedokļi par vienu un to pašu:
1) lasot SC apmaksātos Lemešonoka kricelējumus un uzskatot sevi par vienīgo un viņam mūžam neapmuļķojamo lasītāju, vienīgās jūtas ir līdzjūtība un novēlējums, lai viņam vismaz par to labi samaksā,
2) lasot, ka citkārt it kā domājoši cilvēki, šajos smērējumos saskata "pilnu rubli", kļūst baisi.
Oi, oi, oi, dāmas, saikne starp Delfu rakstu un Oļiņieti ir lielāka un reālāka kā pirmajā brīdī varētu likties. Eirobarons un Prātnieku Andžs ir vienas sugas personāžs. Izdevīgums, labākas robežas, labāks galds....No kurienes tāds necilvēcīgs pragmatisms? Kas ir jābloķē, kam sevī jākāpj pāri, kāda psihiska anestēzija jālieto, lai piekoptu tikai uz pilnu māgu balstītu filozofiju? Raksturīgi, ka Oļiņiete tā arī nespēj ieskatīties nāvē, tāpat kā to nespēj arī Oļiņš un šī bloga autors. Risinājums ir tāds, kādu mēs to redzam. Nāve ir pielīdzināta negadījumam, vīrietis jūtas truls un vainīgs kā Oļiņš un sieviete nikni un "praktiski" iekārtojas. Tā mēs bieži ar skaļu dziedāšanu noslāpējam sava likteņa pieņemšanu, un ar darbību eksistenciālu atvērtību
Aziātiskajam padomju cilvēka domāšanas veidam nav īpaša sakara ar krieviem, ja nu vien tāds, ka krievu tauta no tā visvairāk cietusi.
