Gribu pastāstīt viena stāsta vairākas modifikācijas. Tas attīstās un tikai attīstības gaitā parādās jēga. Savā terapeitiskajā jaunībā es vēl nebiju apjēdzis saikni starp it kā dažādajiem stāsta variantiem un interpretēju tos atšķirīgi, salīdzinot ar to, kā izturos šodien. Ko lai dara - mans skolas sols tomēr nav bijis tāds, kur visas šīs saules zintis iedotas jau gatavas, daudz kas bijis jāapgūst pašam. Arī tādēļ, ka savulaik par agru dotas, bijušas neuztveramas . Kaut kādā ziņā tas nav slikti, pašam apgūt. Kaut kādā citā – neizbēgami. Vēl citā – pagodinoši, atklāt pasauli no jauna, varbūt tieši no tā punkta, kurš uzdāvināts tikai man lai lūkotos uz notikušo - no punkta no kura viss redzams skaidrāk. Un vēl citā ziņā pašam iegūstamā pieredze brīdina – zināšanas ir tik zūdošas! Vēl vairāk kā fotogrāfijas! Viens teikums, kas īstā brīdī izskan no skolotāja mutes, paliek nofiksēts, lai dotu to tālāk cilvēkiem. Bet tikai tajā brīdī, kad skolnieks ir uztveršanas režīmā. Bet vai tas notiek tik bieži?
