Taču ķersimies beidzot pie pirmā stāsta! Tas ir par nelaimīgu sievieti, kura apprecējusi „nekam nederīgu” vīru, kurš viņu iekausta, nepelna naudu, ir greizsirdīgs un turklāt vēl dzer, plostiem. Ar vārdu sakot, pilnīga traģēdija – tā es uz to skatījos savā jaunībā. Un teicu – prom no tāda vīra, vai tad tu neesi pelnījusi ko labāku? Kaut vai tādēļ, ka spēja izšķirties varbūt motivēs viņu pārskatīt, ko viņš var zaudēt. Šantažēt ar šķiršanos, tik līdzatkarīgi, kādas tik muļķības nav darītas! Un pat ja ne līdzatkarīgi, pat ja vīrs tiek pamests sievas neatkarības un pašattīstības vārdā, pat tad tās ir ... nu labi, ne jau muļķības. Tā ir arhetipiskās pagātnes izniršana sievietes apziņā, kā tūliņ to redzēsim. Ja nākamajā stāstā ir viss tas pats, tikai bez vīra vardarbības, bet ar dzeršanu, un atkal uzrodas šķiršanās vēlme, tad starp daudziem citiem jautājumiem, kurus vērts apdomāt, sevišķi asi izvirzās divi. Pirmais – ja vīrs ciestu no kādas citas slimības (insulinējamā cukura diabēta, epilepsijas, izkaisītās sklerozes...), nevis alkoholisma, vai arī tad viņu vajadzētu pamest? Vai tomēr būtu jāmēģina izdomāt, kā dzīvot tālāk, atrodot kaut kādas iespējas norobežoties no slimības radītajiem iespaidiem? Otrais – kā tas nāk, ka tieši šo vīrieti es pati izvēlējos lai radītu bērnus? Vai – kādēļ dievs man viņu atsūtīja? Ļausim stāstiem attīstīties tālāk. Esmu jau rakstījis par parādību, kas dažām sievietēm izpaužas ļoti spilgti, bet dažām tikpat kā nemaz – riebumu uz vīru (seksu) grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā. Ir gadījumi, ka tas noved pie šķiršanās, kura šad tad ir sievai kā atvieglojums, sevišķi, ja labi atrisinās „uzturlīdzekļu bērnam” un citi „īpašuma uz bērnu” jautājumi. Ja šis stāsts uz āru stāstās kā vīra „dauzīšanās apkārt” un neuzticība, kas mēdz būt – ne jau visi vīrieši apzinās, kas stāv aiz šiem stāstiem un ne jau visi ir spējīgi uz celibātu. Turklāt – vēl taču ir tik daudz sieviešu, kam dzīvē vēl trūkst kaut kā, ko var iedot atraidītais vīrietis un kas taču aicina un valdzina! Esmu daudz dzirdējis stāstus, kuros „bērni gadījās”. Vai – „man nemaz prātā nenāca dzīvot kopā ar bērna tēvu”. Ir nācies dzirdēt, ka sievietei ir četri bērni, katrs no sava vīra. Bet viņa dzīvo kopā ar piekto un guļ ar sesto. Protams, vairāk šādu stāstu nāk priekšā bērnu un jauniešu institūcijās, kurās taisu „ģimeņu izstādīšanas” vai „dzimtaskoku seminārus”, tātad tur, kur vairāk sociālā riska. Taču arī bagātnieku vidē tādas lietas ir gana izplatītas, relatīvi viegli nopelnīta nauda liek iedomāties, ka ar to tagad var atpirkties no jebkuras sociālas atbildības un ka tas ir iespējams. Manā praksē tomēr ir arī gana daudz tādu sieviešu stāstu, kuros riebums pret vīru iestājies salīdzinoši vēlīni – kad bērni jau paaugušies un sasnieguši pusaudža gadus vai – kad pieauguši. Ja tas kombinējas ar „viņš atrada jaunāku”, tad formālais vainīgais atkal ir rokā, turklāt par notikušo var ciest un vaimanāt, sevišķi, ja šķiršanās rezultātā dzīve materiālajā plāksnē pasliktinās. Taču dažreiz mēdz būt arī tādi vīri, kuriem nu neko nevar pārmest – nedzer, nesmēķē, apkārt neblandās, pelna naudu, bauda sabiedrības cieņu, lieliski izskatās, mīl bērnus utt. Bet riebums ir iestājies, turklāt arī savāda pašsuģestija – es esmu tik nelaimīga, tādēļ esmu pelnījusi vēl vienu iespēju! Upura loma, no kuras ideālais vīrs pārvēršas par Vajātāju - emocionālu briesmoni. Tomēr šajos gadījumos ir ļoti grūti padzīt vīru tā, lai sabiedrība būtu „nabaga sievas” pusē. Tā, lai bērni savā lojalitātes konfliktā „paliktu pie mātes” un tā, lai uzturlīdzekļu jautājums arī tiktu labi atrisināts. Dažreiz šādas sievietes rīkojas pašiznīcinoši – sabiedrības acu priekšā atrod mīļākos, kam kļūst par „pasažierēm” uz „citu dzīvi”, lai kaut kad atkal no viņiem šķirtos, bet zaudē bērnus. Līdz ar to arī sabiedrisko stāvokli un savu pašapziņu – bet tad mums ir darīšana ar sirdi plosošām raudām, sieviešu alkoholismu, neirotiskām problēmām, bet dažreiz arī psihotiskām...
Ka noprotat, visi šie stāsti savā pamatkoncepcijā ir līdzīgi. Tie var rasties tādēļ, ka sieviete salīdzinot ar vīrieti parasti ir daudz dziļāk saistīta ar savu zemapziņu, vēsturi, mitoloģiju. Nereti tik cieši, ka tās apziņa nespēj būt gana stabilizējoša kā orientieris un balsts savas zemapziņas jūrā. Citiem vārdiem sakot, sievietei vienai pašai var būt grūti saprast, ar kuru no savas apziņas un zemapziņas slāni tā identificējas. Piemērām, vai tā saka – „es sajūtu riebumu pret vīru”, vai arī – „dieviete Gaja lika man (sodīja) sajust (uzsūtīja) šo riebumu”. Ja „es sajutu”, tad šī sieviete ir Gajas personifikācija, kura ir pārliecināta, ka viņai ir tiesības vīriešus savā dzīvē satikt un pamest, kad vien viņai tas ienāk prātā, un nešķirojot, ir ar tiem laulībā, kuru radījuši kopēji bērni, vai nav. Šāda Gaja, visticamāk, mani nosauks par seksistu vai sieviešnīdēju, vardarbības pret sievietēm atbalstītāju. Bet ja „Gaja man uzsūtīja ...”, tad pastāv cerības – var šai Gajai ziedot, upurēt, var izlūgties, bet pats galvenais – ticēt, ka riebums pret vīru un daudzi citi simptomi, kas liek to pamest un atraidīt, nenāk no viņas attīstītākās, apzinātākās daļas un ir pārvarāmi. Svarīga ir motivācija – vai sieviete cenšas to darīt, nevis projicē problēmu uz vīru. Ja cenšas darīt, tad taupa spēkus, neizšķērdē tos cīņā pret vīru. Šāda sieviete var iet vēl tālāk – to ceļu, kuru piedāvā arī Bībele. Pieņem, ka vīrs ir tavs kungs un pavēlnieks! Kaut ko tādu padzirdot, Gaja, protams, nepalaidīs garām lielisko izdevību atgādināt par dzimumlīdztiesības ignorēšanu un sieviešu pazemošanu. Un vairums ļaužu nespēs viņai iebilst – tie dosies sievietes aizstāvēt no viņu pašu vīriem. Taču padomāsim – ja drīkst vīram pagriezt muguru, tad kā to var saukt par laulības attīstīšanas darbu? Kā var iedomāties, ka vīrs varētu izmainīties un pēkšņi izskatītos pieņemams, ja viņš vispār palicis ārpus redzesloka? Vai šī nav visīstākā ļaundarība ne tikai pret ģimeni, bet arī pret sievieti pašu, izplatīt šādu ideoloģiju? Mans vectēvs teica – „dažreiz sievietei ir vajadzīga pipka”. Un es piekrītu – dažreiz tikai tā var izrādīt savu mīlestību un atbildību par savu sievu – atjēdzies, kurp tu ved sevi un mūs visus! Protams, arī šis līdzeklis var izrādīties neefektīvs un tad tā ir bezpalīdzības izpausme un arī vardarbība nevis tikai objektīvi (vardarbība nekad nav objektīvi interpretējama), bet tieši subjektīvi – es vairs neceru viņu „vest pie prāta” (burtiski), spēju vairs tikai sodīt, atriebties vai nogalināt, tādējādi nogalinot arī sevi. Šajā brīdī Gaja, protams, iebļausies – „vai tiešām kāds še ir tādās domā, ka vīrieši ne pie kā nav vainīgi un ka tie ir tādi kā eņģelīši ar baltiem spārniņiem?” Gajai ir izdevīgi uzturēt Vainu – kuram taisnība un kuram nē? Kurš vainīgs un kurš nevainīgs? Manuprāt, vīrieši ir ne mazāk briesmīgi radījumi kā sievietes un ne mazāk skaisti arī. Bet ne jau tas še ir noteicošais. Vīrietis ir galvenokārt apziņā dzīvojoša (arī prāta tuksnešos iedzīta un no zemapziņas jūras aizdzīta) cilvēciska būtne, kas ar savām jūtām un zemapziņu tipiskā gadījumā iepazīstas tikai ieejot dzīves vidusposmā vai (un) sastopoties ar būtisku zaudējumu savā dzīvē. Šī iemesla dēļ vīrietis sievietei var būt kā pludiņš zemapziņas jūrā, pa kuru tā peld, vai atskaites punkts, meklējot sevis pašas apzināšanos. Ja šāda atskaites punkta nav, tad par tādu kļūst Gaja ar sevis pieprasīto virzienu – atpakaļ vēsturē, Tēva nogalināšanā, vīrieša padarīšanā par bērnu ... Mēs jau varam šeit atkārtot arī to, ko es pats neskaitāmas reizes esmu atgādinājis – katrā sievietē taču ir arī vīrišķā daļa, kādēļ gan vienmēr ir vajadzīgs vīrietis? Taču piekritīsiet, šī patiesība šeit apskatāmajā kontekstā ļoti izklausīsies pēc tās pašas Gajas mums ausī iečukstētas ideoloģijas. Kam gan vīrietis? – tā jautā. Lai gan atbilde ir tās sievietes meklējumos, par kuru ir šeit stāstītie stāsti, un grūtībās atrast savu apzināto, vīrišķo, stabilizējošo daļu. To, kura teiktu – „padomā, kā šķiršanās ietekmēs bērnus! Padomā, kā bērnus ietekmēs seksuālais konflikts tava riebuma uz vīru dēļ! Padomā, vai nevajag būt un meklēt izejas kopā ar vīru pret Gaju, lai cik grūti tas arī nebūtu? Pie kam „pret” nozīmē nevis Gajas nogalināšanu (kas nav iespējams), bet gan tās ietekmes samazināšanu, kas panākama tikai Gaju atzīstot, lūdzot un ziedojot tai. Nobeigumā es gribu atzīties, ka ne visur, kur piesaucu Gaju, tas bija korekti. Gan jau dažviet būtu bijis precīzāk atsaukties uz kādu no diferencētajām dievietēm – sevišķi Artēmidu, vai Hekati, piemērām. Galu galā būtu varējis visur teikt – Dieviete. Atzīstos, par šo ne tik ļoti piedomāju, varbūt tādēļ, lai sanāktu vairāk akcentēt galveno – par ko būtu nopietni jāpadomā sievietei, kas gatavojas šķirties.
Dace, kāda tur sadošana? : ))) Man galīgi ne tas ir prātā. Pret "ausaiņiem" tieši vislabākās jūtas.. Klāva Elsberga "Pagaidīsim ausaino" vien ir ko vērts. Tur jau visa tā lieta, ka ar stibu to "lidošanas ļaušanu" nesaveikt : ) That's the point, tā teikt.
Un tagad ir interesanti - vai vīrieša lidojums ir atkarīgs no sievietes ļaušanas vai arī vīrietis spēj lemt par savu lidošanu pats un sieviete var uz to pa-ļauties? Vīrietim ir mērķis, sieviete seko un iedvesmo - vai arī - mērķis pieder sievietei un vīrietis ir tikai līdzeklis, kuram var liegt vai ļaut lidot? Uz otro variantu kaut kā sirds nesilst, vai ne? : ) Tas it tāpat kā teikumā "sodīt nedrīkst apžēlot" visa jēga ir atkarīga no viena komata. Vārdi jau tie paši, bet sanāk pretējas lietas. Tā arī Viestura blogā - tieši tas komats ir svarīgākais, jo pašus vārdus jau no dziesmas neizmetīsi. Un tieši tā komata ļoti trūkst.
Man ļoti patīk un ir simpātiskas dažas kundzes, vecumā tā ap 75–80, un tas, ko viņas saka par veidu un gudrību, “kā laimīgi nodzīvot tik garu mūžu”... zelta kāzu reizē žurnālisti vienmēr (nez kāpēc) jautā apmēram tā.
Dažas saspringumā kaut ko bilst par savstarpēju cieņu utml.; es īsti nezinu, kas tas ir, man šķiet, ka tāda jauna frāze, ko tagad lieto, jo nopietni skan, bet nekā nepaska, gan nezinu, no kurienes tā nākusi – vairāk izklausās pēc nesišanas ar pavārnīcu, kad to ļoti gribas; no psiholoģēm sieviešu glancētajos žurnālos ir ielauzies tāds žargons par sevis pieņemšanu un būšanu pārliecinātai par sevi, arī tāda lidojoša frāze, ko atkārto dažāda vecuma sievietes, bet nekad nevar saprast, ko tas kurai nozīmē; man vairāk saprotama ir doma, ko pauž tās kundzes, kuras pārliecināti un reizēm pat ar sajūsmu saka, ka vīru vajagot laist kādu solīti pa priekšu – tas ir krietni taustāmāk.
Un tad jau viss pārējais nāk līdzi vai, aizņemoties un mazliet parediģējot Bībeles valodu Kalna sprediķī, ir t.s. “piemetamās lietas”, jo pats pirmais ir “dzīšanās pēc debesu valstības”, kur laikam taču ietilpst arī spēja ļaut viņam būt solīti neteiksim, ka burtiski vienmēr priekšā, bet zināmā lidojumā, nevis pie sievietes siltajām krūtīm, nu un tad jau viss pārējais tiks piemests.
Bet, protams! - ja nevar paļauties, tad nav jau kam pakļauties. Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu, kam nav.. tā ar..eh...savu "attīstīto vīrišķo daļu"...
Tagad prasās raksts pirmdienai - "Pamest sievu". Tad varētu apkopot viedokļus un visticamāk nonākt pie secinājuma,ka tikai cienot vienam otru var uzsākt dialogu un meklēt izdeju no tās bedres,kurā sievietes un vīriešus ir apzināti "iemānījuši" jau senie Ēģiptes priesteri un to viltību mantinieki - t.s.,"izredzētie"...Jo tikai sanaidojot ir iespējams manipulēt:-)
Paldies par "žēlastības zīmi". Tomēr svarīgi atzīmēt, ka es tāds nepiedzimu. Esmu bijis pielūdzējs, kā Pušķina dzejolī par br''inisķo mirkli, kad j;us ieraudzīju, esmu kritis izmisumā, kad pēc bērna piedzimšanas, likās esmu nevajadzīgs sievai, esmu bijis greizsirdīgs utt. Un mana veiksme ir bijusi tā, ka līdztekus tam, ka sieva nesaprot, kas notiek ar viņu, viņa nav pagriezusi muguru, lai arī klusēja. Iespējams tieši tas, ka viņa mani neglāba, nežēloja, bet ļāva pašam meklēt glāba mani no apļiem. Tagad šķiet viss ir labi, lai ko arī tas nozīmētu un lai cik nosacīti tas būtu. Tomēr ir iegūts, kas tāds, kas iegūstams tikai caur ģimeni un bērniem, kaut kas tāds, kas ļauj tuvoties Dievam. To var redzēt bērnos, pirmie vienmēr ir mazliet bailīgāki un satrauktāki, jo tas bija pirmdzimtā upuris, bet jaunākais - pastāvīgs, pašpārliecināts, ka var visu pamest un iet pasaulē laimi meklēt, un kas svarīgi arī atrast. Ko es gribēju pateikt - viss mainās un mēs ietekmējam to, kas notiek. Čempions netop jo tāds piedzima, bet tāpēc, ka sakrita ļoti daudzi apstākļi. Atcerieties - tie pirmie būs tie pēdējie, un pēdējie pirmie. Nav mūsu spēkos notiesāt. Un tā ir visrinķi, ļoti daudz talantīgu, centīgu un potenciāli dižu cilvēku, bet to vēl nevar redzēt un dažreiz nekad arī nevarēs. Tāpēc uzmanīgi, uzmanāmies no pašapmierinātības un slinkuma, vismaz man tā liekas. Un ja godīgi ir diezgan grūti.
