Pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem pārlasīju Blaumaņa „Indrānus”. Bija vērts, turklāt lugas taču lasās tik ātri! Ar vieglu sentimentu atcerējos, kuras vietas skolā bija jāmācās no galvas, un - kā tolaik skolotāja skaidroja lugas konfliktus. Cik tas bija naivi, no vienas puses. Bet no otras – tas tika darīts aizrautīgi un ar tādu kā nacionālu lepnumu! Bet tagad jau vieglāk par „Indrāniem” runāt - nākušas klāt ne tikai zināšanas par ģimenes sistēmām, arī par pašu Blaumani ir uzzināts un saprasts vairāk.
