Vispirms par Edvartu. Cik bieža situācija – vedekla kaut ko nevar sadalīt ar vīramāti. Bet kādēļ? Tādēļ, ka viņas abas uzskata vai izjūt, ka tām ir lielākas tiesības uz vienu vīrieti (viņa lēmumiem), nekā tās dabū realizēt. Abām ir savstarpēji pretrunīgas fantāzijas, kuras tam vīrietim it kā ir jāpiepilda. Bet tas nav iespējams, nu un tad – karš. Ja mēs redzam kāda vīrieša sievu un māti kopā, var saskatīt, kas viņam pie mātes ir pietrūcis un kā bijis par daudz. Ja noticam Blaumaņa tēlotajai psiholoģiskajai versijai, tad Edvarta sieva Ieva ar savu valdonīgumu pretstatā Indrānu mātes labestībai un padevībai varētu rādīt Edvarta vajadzības pēc bērnībā trūkušas stingrības un noteiktības. Ir tādas depresīvas, pusslimas un nelaimīgas mātes. Bet tādām visai bieži ir visos iespējamos veidos dominējoši vīri, kuri spēj dot dēliem nepieciešamo struktūru, reizēm diezgan agresīvā, armijas stilā. Tomēr šī struktūra parasti ir tāda, kuru vīrieši spēj iemācīties atzīt un cienīt, tādēļ viņiem nav jācieš no mātes un jākonfliktē ar tēvu. Viņi varētu ciest vienīgi tad, ja tēva nebūtu, vai tas kaut kādas nelaimes dēļ arī būtu vājš. Indrānu tēvs ir stiprs un pārliecināts dzīves vecumposmu sasniedzis vīrietis un nekas neliecina, ka Indrānu māte jel kad varētu būt bijusi vāja. Tomēr man ir acīmredzami, ka abu šī brīža harmoniskās attiecības ir dzīves vidusposmā, pēc pieaugušo bērnu palaišanas savā dzīvē radušās un radītas. Tā ir manis tā nosauktā otrā laulība, kuras kā derības vai kontrakta pamatā ir laulāto attiecību kvalitāte, atšķirībā no pirmās laulības tipiskā kontrakta, kas pamatojas uz seksuālu degsmi plus konfliktējošu sadarbību Mātes un Tēva lomās. Vai kas, kā bieži pie zemniekiem, bija vienkāršs darījums starp līgavaiņa un līgavas vecākiem sākotnēji. Jaunībā – pirmajā laulībā - Indrānu pāra attiecības nevarēja nebūt citādas. Divu līdzvērtīgi spēcīgu cilvēku savienība? Īsti laikam tā nevarētu teikt, citādi mēs tagad neredzētu tik spēcīgu tēva – dēla un vīramātes – vedeklas naidu. Indrānu jaunībā – dzimstot Edvartam, māte ir pārāk pietuvinājusi dēlu sev un tēvs ir ļāvis to darīt. Tas ir bijis pietiekoši, lai tēva un dēla attiecības nekad neizveidotos. Bet ne arī tik izteikti, ka dēls nespētu apprecēties un mūžam paliktu pie mātes! Edvarts apprecas un tas norāda uz gana lielu pretestību mātes oidipālajai mīlestībai pret sevi un savai oidipālajai mīlestībai pret māti. Šī pretestība izpaužas viņa brīžam izmisīgajās un pašam nesaprotamajās dusmās ne tikai pret tēvu, kas ir pierasti un saprotami jau kopš bērnības, bet arī pret vecākiem kā pret vienu veselu, pāri. Tātad arī pret savu galveno dzīves mīlestību – māti, tik stipru, neapzinātu un aizliegtu no abām pusēm. Edvarta dusmas izpaužas ne tikai lugā izspēlētajos un tādēļ nosacīti „redzamajos” notikumos. Vispirmām kārtām tās redzamas sievas izvēlē. Tā, protams, ir neapzināta, bet kā vienmēr šajos gadījumos, precīza. Tā parāda, ko viņš izspēlē par atbildi uz mātes izspēlēm – atrod sievu, kas ir matriarhāli stiprāka un vairāk par māti cīnīties, nevis samierināties griboša, bet arī primitīvāka. Ieva rādīta kā savtīga, šaursirdīga un varaskāra, kas droši vien ir īpašības, kas komplektētas viņas dzimtaskoka kolīzijās. Bet Edvarts ir arī viņas seksuālās varas sagūstīts un šajā gūstā tas brīvprātīgi devies, jo tam taču jāmūk no cita gūsta – oidipālā. Sanāk tipiska matriarhāla cīņa – „spogulīt, spogulīt...” Saimniecības pāriešanā no tēva pie dēla būtu jābūt racionālam, ekonomiski pamatotam, tipiskā vīriešu attiecību loģikā balstītam solim. Bet mēs redzam, ka tas tā nav – „spogulīt, spogulīt” loģikas šajās kolīzijās ir stipri vairāk. Šķēpi tiek lauzti nevis par to, kas labāk saimniecībai, bet par to, kā kurš uz kuru paskatījies, un kam pirmkārt jāizrāda cieņa. Sistēma dzīvos, ja vispirms tiks cienīts vecākais tajā, bet tas nenotiek. Visu šo procesu rezultātā vislielākais zaudētājs ir patriarhs Indrānu tēvs, luga beidzas ar viņa nāvi. Bet ieguvēja – Ieva, Edvarta sieva, jaunā Lielā Māte. Vecie Indrāni ir pazemoti un jaunais Indrāns to ir pieļāvis. Tādējādi nākamā paaudzē spilgtāk izpaužas tas, kas daudz nemanāmāk bijis jau iepriekšējā – tēva attālinātība no mātes un dēla. Edvarts, atriebjoties mātei par sevis izmantošanu, nevis meklē sabiedroto tēvā, bet gan, juzdamies vainīgs tēva priekšā (es „gulēju” ar tavu sievu!), kā arī dusmīgs uz to (kādēļ tu mani viņai atdevi?), izspēlē savas dusmas pret abiem vecākiem. Pret tēvu – pārņemot saimniecību un demonstratīvi meklējot tādu saimniekošanas stratēģiju, kas krasi disharmonē ar tēva iesākto. Un pret māti – uzrīdot tai par viņu vēl izteiktāku Māti – Ievu. Ir skaidrs, ka nākamais solis būs Edvarta pazemošana un gan jau tajā tiks iesaistīts arī Edžiņš – tas pats, kurš iemeta akmeni vectēva logā. Viņš vēl nesaprot, ka tiek manipulēts, un lai dievs dod viņam to saprast ātrāk, kā viņa tēvam. Lai dievs dod viņam ieraudzīt, kā divu iepriekšējo paaudžu laikā ir tikušas degradētas patriarhālās vērtības. Bet būsim reālisti – Indrāni uz priekšu tiks vadīti emocionāli, nevis racionāli. Ģimene cietīs arī saimnieciski un Edžiņam nebūs resursu, lai spētu pacelt to nastu, kas, viņa tēva nepacelta, ir tikai lielāka izaugusi.
Indrānu konflikts nav ne morāls (labais – sliktais), ne attīstības (atpalikušais – jaunais), ne ekonomisks (saimniecības modernizācija, pāreja no naturālās uz naudas ekonomiku). Tas ir tipisks matriarhāli patriarhāls konflikts, kura rezultātā patriarhālais zaudē, turpinās cirkulāraias laiks. Indikators, kas parāda šādu attīstību, ir tēva – dēla konflikts. Vienmēr, kad to redzam, mums ir darīšana ar matriarhāta uzbrukumu. Bet ja tēvs, dēls vai abi divi iet bojā – ar matriarhāta uzvaru. Tomēr tas viss var izklausīties diezgan nedroši, kamēr neesam aplūkojuši Blaumaņa paša ģimeni un viņa vietu tajā. Ja atceramies Līvijas Volkovas ļoti ticamo hipotēzi par Rūdolfu kā muižnieka dēlu un manis jau aplūkotajām pirmās nakts tiesībām Latvijā, nav grūti stādīties priekšā, cik tuvam viņam būtu bijis jābūt savai mātei, salīdzinot ar jaunāko pusbrāli Arvīdu, sava patēva un „Braku” saimnieka dēlu. Bet Rūdolfs, atšķirībā no Edvarta, apprecēties nespēja un es to tulkoju kā daudz lielāku piesaistītību mātei nekā tas bija Edvartam. Tātad Blaumanis Indrānus varētu būt radījis kā nepazinātu fantāziju – kas varētu būt bijis, ja es apņemtu sievu? Un, dabūjis tikai negatīvas atbildes, varēja uz brīdi nomierināt savu vecpuisīgo sirdsapziņu. Mani „Brakos” visvairāk ir iespaidojušas ne tikai uz steķīšiem uzliktās durvis kā klasiķa rakstāmgalds. Galvenokārt jau mātes gulta tai paša istabā, aiz muguras. No istabas izkļūt, neejot garām mātes gultai nevar. Bet ja sēž un raksta, tad māte vienmēr aiz muguras, bet caur logu redzams skaistais „Braku” dārzs. Tomēr šīs izeju neatrodošās dusmas, kas parādās Edvarta tēlā, gan jau ir mocījušas arī Rūdolfu pašu. Man ir daudz tādu klientu, kas nespēj nesmaidīt, jo ir ļoti dusmīgi. Dusmas spēj izlauzties tikai ļoti drošās attiecībās, piemērām, ar bērniem, ja tādi ir. Oidipālā mīlestība ir kaut kā jāneitralizē, nevar taču publiski aatzīt savu tuvību ar māti, tādēļ arī tādas apmulsušas dusmas uz to. Lai to neitralizētu – vai nu smaidīšana, vai brīnišķīgā, bet vēl līdz galam neapzinātā Blaumaņa literatūra. Tomēr – Blaumanis īsti nerāda Edvarta iekšējo konfliktu – tas parādās lugas notikumos. Laikam jau nebija tik viegli un pašam saprotami – parādīt mīlestību, iepakotu dusmās. Viņš ļoti saudzē gan savējo, gan Indrānu māti, rādot to tikai kā kādu Balto māti, tādu nereālistiski labiņu. Laikam jau Blaumaņa paša bailes no Dievietes un visas „vainas” uzlikšana Edvartam (tātad sev), tādējādi sodot to un sevi par sacelšanos pret Dievieti. Tādējādi it kā netieši piepildās mātes oidipālais lāsts – tu drīkstēji precēt tikai tādu sievu, kas pakļaujas man, nevis kas ar mani karo!
Kā gan ir iespējams neitralizēt mātes oidipālo ietekmi uz dēlu (un otrādi), ja tēvs ir kaut kur pazudis vai miris? Jo, kā redzam no „Indrāniem”, tā var būt tik graujoša un attīstību nogalinoša arī it kā patriarhālās attiecībās – tādās, kurās Indrānu tēvs un māte ir visumā vienlīdzīgi, cik nu tas vispār iespējams. Še, protams, ir jātur aizdomās Blaumanis – ja ar Edvartu viņš kaut kādā ziņā „domājis” sevi, tad tā tomēr ir blēdība. Viņa ģenealoģiskā situācija ir daudzkārt smagāka par Edvarta attiecībām ar saviem vecākiem. Taču – Blaumanis, visticamāk, bija ļoti apjucis jautājumā par viņa tēvu. Un apjucis arī jautājumā, kādēļ tas jautājums izjūtas tik svarīgs. Ja viņš būtu apprecējies, tad gan viņa sieva ļoti ticami varētu būt kā Ieva, varaskāri, atriebīgi konkurējoša ar māti. Bet apjukt tādā pozīcijā kā Edvartam – ar reāli stipru bioloģisko tēvu? Mazticams. „Indrāni” tomēr ir nacionālā ikona, latvieši to ir pieņēmuši kā savējo, tādēļ runāt par Blaumaņa blēdīšanos nepieklājas. Indrānu drāma atklāj kaut ko patiesu arī tad, ja Blaumanis būtu kaut ko sagrēkojis Indrānu ģimenes trīsstūra attēlojumā, iezīmējot tajā savus divus tēvus (muižnieku un „Braku” saimnieku), nevis reālistisko Indrānu tēvu. Man šķiet, tas par kaut ko stāsta, šī pieņemšana. Tā ir kaut kāda neticība tēvam, nespēja uztvert to kā svarīgu. Un latvisku moralizēšanu pretstatā kristīgajai vēstij par tēvu un dēlu. Tas ir ļoti simbolisks stāsts par diviem tēviem – vācieti un latvieti.
Atbildēšu Dabaszinātniekam pa priekšu, jo kad sākšu Bryuveram, tad jau vairs nevienam citam rūmes neatliks : ).
"Es ar došanu biju domājis savas iekšējās drošības sajūtas, dzīīves laimes izjūtas došanu attiecībās.." - Dabaszinātniek, tas vārdu savienojums "iekšējās drošības sajūta" man liekas nepārvērtējami nozīmīgs. Ja kādam piemīt iekšēja drošības sajūta, tas ir ļoti nopietns ieguldījums pat tad, ja viņš ar to apzināti nemaz nedalās. Pietiek jau ar to, ka tāda ir, un apkārtējie - lieli vai bērni - būs ieguvēji. Bet tas ir milzīgs retums, jo cilvēki visbiežāk savu drošību saista ar kaut ko ārēju - māju, statusu, cv, wc,..visādām iestrādēm visādās jomās,,,un galu galā, tām pašām attiecībām. Tas notiek arī cilvēkiem ar iekšēju kontroles lokusu, kas uzskata, ka paši ir savas dzīves veidotāji. "Kam drošs ir prāts un cieta griba, tas daudz pēc ceļa neprasīs": )). Īstie veči. Man jau patīk : ). Lai to drošību un laimi attiecībās varētu atdot, viņa kaut kur ir jāņem. Un šie vīrieši, manuprāt, to ņem no pārvarēšanas un no izdošanās. Ja viņu dzīve iet kalnā, tas izskatās ļoti pārliecinoši, ka ne gailis pakaļ nedziedās. Taču katra cilvēka dzīvē pienāk stūris - lūzums, kritiens, negaidīts pavērsiens..citiem vārdiem...zaudējums - tur tad jau nu vairāk top redzams, cik vērta ir cilvēka iekšējā drošība, un vai tā maz ir bijusi iekšēja. Vai viņam vispār ir pieeja šādam iekšējās laimes avotam? Bet kritiens vienmēr ir arī labs brīdis, lai tāda drošība patiesi izveidotos. Un, lai cik paradoksāli, tā atnāk caur sava krampjainā satvēriena atlaišanu un atskārtu, ka nemaz neesmu noteicējs. Indrānu tēvs savā krīzē šajā ziņā bija nesliktā situācijā - lai nonāktu pie kādām svarīgām atskārtām. Žēl, ka prāta elastība nebija pietiekama un...atvēlētais laiks arī bija iztecējis.
Ar pateicību un piekrītot visam, ko Jūs, Dabaszinātniek, rakstāt, vēl ienāca prātā tāda nianse - vai jūs, vīrieši, maz apjaušat, ko no jums blakus esošajām sievietēm prasa tas, ka jūs paši tiekat galā? ka jūs pielīpat pie sava periskopa un risināt problēmu? Anekdotiskā versijā tas ir tā - dīvāns, laulātie sēž katrs savā galā; vīrietis koncentrējies nopietnās pārdomās; sieviete bikla un bažīga. Sieviete domā: "Ak, kungs, viņš mani laikam vairs nemīl, kā es viena izaudzināšu bērnus!?" Vīrietis domā : "Velns, nevar to moci pielaist!" Varbūt šo jau rakstīju iepriekš, neatceros .. Bet es domāju, daudz kas tiktu aiztaupīts jau ar to, ja mēs vienkārši viens par otru vairāk zinātu. Par to, kā mēs funkcionējam. Pretējā gadījumā tā labā griba jau vien dara briesmu lietas.
Nu man gan ir kaut kāds lielo vinnestu vakars : )). Paldies, kungi! Sirsnīgs paldies!
Nezin gan kā man te patreiz ies ar atbildēšanu..ja nu vienīgi pa sieviešu modei - vairākus darbus reizē darot : )... Just a moment : ) Ak tu piķis, ka šonedēļ tā saruna paliek riktīgi interesanta tieši tagad, kad jau pie pašām beigām!
Citēju Pepiju "Varētu būt interesanti uz vecā Indrāna piemēra apspēlēt to došanas praksi. Man jau nu škiet, ka viņš aizgāja ar pārliecību, ka ir atdevis visu un vēl vairāk."
Tieši tā. Es ar došanu biju domājis savas iekšējās drošības sajūtas, dzīīves laimes izjūtas došanu attiecībās, tanī skaitā māte dēlam. Ne jau saimnieciskos darbus - tos jau Indrānos visi dara vairāk kā vajag.
Es Kenediju citēju kā atbildi uz jautājumu - kādam ir jābūt vīrietim, lai tas būtu labs tēvs - mana atbilde bija - par to jādomā vīrietim pašam nevis sievietei-mātei. Mātei jādomā pašai, kā viņai būt labai mātei - dot drošības un laimes sajūtu bērnam. Proti, katram jādomā par sevi - tā es biju domājis to došanu.
[31.] “Mēs jau intuitīvi katrs to kaut kā spirināmies - ejam ārā, bet nav tā vārda, tas ir nenosaukts.”
Tas vārds ir Pepilota Viktuālija Rullgardina Krusminta Ēfraima meita Garzeķe. Saki, kā ir labāk — priecāties par tik krāšņu titulu vai nolikt to pie malas, pateikt, ka tā ir tik tāda gara identifikācijas simbolu virkne, “ko tad es? es jau tik tā drusku”, “domājiet par to, kurš mani tādu radījis” utt.
Atvaino, skatos, ka man 21. komentārā ir licies, ka Tu 20. lecies, bet tagad pārlasot redzu, ka Tev tiešām ir konsekvents meklējums. Nu, tā man iet ne tikai ar Taviem tekstiem — vēlāk tos ieraugu savādāk. Jā, man arī ir šad tad licies, ka Viesturs tā vienpusēji daudz apskata Dievieti, bet varbūt tā nemaz nav vienpusējība, nu redzēs. Vienā ziņā ir pat tā: Dieviete taču ir zemapziņa, tāpēc zemapziņas (sievišķās daļas) izpētīšana ar apziņu (vīrišķo daļu) ir vīrišķs pasākums. Mēs šeit esam tādi kā laupītāji: neprasījuši atļauju, ar savām sajūtām iefiltrējamies Dievietes valstībā, verbalizējot sajūtas, izpētām šo valstību, pakļaujam (protams, vienmēr tikai kādu daļu no tās), labo izmantojam par būvmateriālu, un slikto nožogojam. Labā un sliktā pazinēji;)
Nu, vai mani par šitādu izrunāšanos nevajadzētu saukt pie atbildības? Varētu, piemēram, teikt, ka es veicinu savtīgus mērķus. Bet es teiktu, ka starp “savu” un “savtīgu” var uzcelt žogu. Tomēr visdziļākais pārmetums varētu būt pārmetums par patvaļīgu rīcību, jo es tak pēc saviem kritērijiem izlemju, kas ir labs un kas nav, un kur celt žogu. Šajā kontekstā es redzu Tavu jautājumu:
“šaurās lomas - kas no viņām ko neiziet? Bet viņas jau ir no Gajas arsenāla, un tur ir milzīgas enerģijas apakšā, kas nemaz tā lēti nelaiž.” Es teiktu, ka jā, nav lēti: cena ir atteikšanās no ārēja atskaites punkta. Vajadzība pēc ārēja atskaites punkta (nebalstīties sevī) ir tas, aiz kā Dieviete mūs var paņemt.
Līdz ar to šahs Tavam pagājušās nedēļas 63. komentāram. Visi Tavi argumenti liecina, ka īstenībā cilvēks apzināti vai neapzināti pats izstrādā sev kritērijus, pēc kā vadīties, un klausīšana kādam vai kaut kam citam spēlē emocionālu, nevis objektīvu lomu. Ja cilvēks sāk pats sevi pieņemt un sev atklāti atzīt par galveno autoritāti, tad mainās tikai tas, ka viņš uzņemas atbildību, nevis pieprasa no ārējās autoritātes.
Piemēram, kāda atšķirība ir starp patīk/nepatīk un vajag/nevajag? Vajag/nevajag ir vienkārši tālredzīgāks, advancētāks patīk/nepatīk. Man patīk pierīties pusnaktī, bet zinu, ka nepatiks no rīta justies pusslimam. Sakarību starp šīm lietām es uzzināju, pētīdams slimo sajūtu cēloņus. Tā kā neesmu mediķis, tad izmantoju arī citu pētījumus, paeksperimentēju, un ieraudzīju, ka jā, tas tā strādā.
“Pat lasot tekstu, mēs neizlasām vairāk par sevi.” Tajā pašā laikā Tu iesaki skolotāju. Varbūt Tev personīgi otrais strādā labāk nekā pirmais, bet es par sevi varu teikt, ka savas galvenās prasmes esmu iemācījies pašmācības ceļā, lasot, un man prevalē tas. Bet principiālas atšķirības šeit nav. Gan grāmata, gan skolotājs nāk caur mūsu uztveres aparātu (gan maņu orgāniem, gan psihisko uztveri), un mēs tos interpretējam gan apzināti, gan neapzināti. Pēc šī paša mūsu personīgā filtra arī izvēlamies, kurus no tiem ņemsim pretī un cik lielā mērā.
“Bet vēl jo labāk tad, ja šis skolotājs pārstāv plašāku un universālāku redzesloku - cik iespējams tuvāk reālajām Dieva pasaules kārtības likumsakarībām.” A kā to var zināt? Tev ir tiešais vads ar Dievu, kāda absolūtās patiesības atskaites sistēma? Ja jau tāda ir, priekš kam vēl skolotāju?
“Bet individualitāte spēj sevi identificēt, tikai attiecoties pret otru. Un vislabāk jau patiešām transcendentālā nozīmē - kā pret Otru.” Šī nav transcendence, bet imanence. Es-Tu attiecības ir imanentas. Imanentas attiecības ar Dievu ir attiecības ar Māti. Transcendentas attiecības ar Dievu grūti nosaukt par attiecībām, bet tas ir tas Tēva virziens, kurā cilvēks iet pats. Iešana ir nevis PIE Tēva, bet pasaulē; bet Tēvs ved kā tāda vīzijas ceļa zvaigzne, kas reizēm pamaina kursu, tomēr ne kā zvaigzne-objekts.
Patiesi būt pašam (tas, protams, ir ideāls, ko neviens nav sasniedzis) nenozīmē ieņemt pārākuma pozīciju, jo “pārāks” prasa salīdzinājumu, tā ir sava lieluma celšana attiecībā pret kādu citu.
Pēc Tevis teiktā sanāk, ka es sevi ceļu par dievu? Nu, un? Jēzus, kad viņam pārmet, ka viņš sevi ceļ par dievu, saka, ka to drīkst darīt jebkurš, tas ir normāli (Jāņa 10:34-36). Nu, tas kā pieredzes precedents, ne kā autoritāte, protams.
Bet “atkust Dieva siltajā azotē” — tā gan ir došanās pie Mātes.
Varētu būt interesanti uz vecā Indrāna piemēra apspēlēt to došanas praksi. Man jau nu škiet, ka viņš aizgāja ar pārliecību, ka ir atdevis visu un vēl vairāk.
Par to došanu ir vēl tāds teiciens, ka nekas nav briesmīgāks par darbīgu muļķi : ). (Tikai neattieciniet to kaut kā uz sevi, Dabaszinātniek! Es tikai par principu)
Dabaszinātniek, vienkāršā patiesība. Nav vairs nekā elementārāka par šo došanas formulu, tikai kā pie tā nonāk? Lai dotu ir jāspēj dot, lai spētu dot ir jāpārvar, lai pārvarētu ir jāiegūst, lai iegūtu ir jāpieņem, lai pieņemtu ir jāuzticas, lai uzticētos ir jānotic. Kas ir pamatā noticēšanai? Vai tēvs var dot, ja viņš nekam netic? Jeb tic tam, ka viņš ir muša zupas katlā? Jeb tic, ka visa dzīve ir viņa paša veidota bailīga sacensība ar sievieti? Vai bērna " uzdevums" nav pāraugt, bet nevis atstumjot, bet ietverot? Un vai tēva uzdevums nav nekavēt pāraugšanu, bet palīdzēt ietveršanas daļā? Es nezinu, man kaut kā tā liekas. Bet es vārdu- pāraugt nedomāju kā sacensību, kā gudrību, kā pārākumu, bet gan kā spēju nest Tēva ietverto vēl augstāk, radot klāt Sevi.
Pepijai, ctēju "Tieši tā. Runa ir par tēva nozīmi. Tikai - kur ir pats šis tēvs? Kā viņš sēž un kā viņš staigā? - kas ir tās kvalitātes, kas tēvu padara par Tēvu? Varbūt, Dabaszinātniek, varat atklāt ko vairāk par to, kā tēvs nodrošina to, lai vaina neveidotos?"
Nu te varētu atbildēt klasiski, Kā Kenedijs - neprasi, ko Amerika Tev dos, prasi sev, ko Tu dosi amerikai. Ja visi pieaugušie cilvēki ieņems šādu nostāju, tad kau lietas rullēs...
