Izgājšnedēļ pavadīju pārdomās par „valsti kā stāstu” un to, kā stāsts rada valsti. Par stāstiem, kas to darījuši īpaši veiksmīgi. Piemērām, par Tēbu dibinātāja Kadma laulību ar dievu meitu Harmoniju, pirmā Atēnu valdnieka Erihtonija dzimšana no Hēfaista sēklas, kas nopilējusi uz zemes (Gajas), bet radusies no iekāres uz jaunavu Atēnu Pallādu. Par romiešu vajadzību savu valsti balstīt uz grieķu mītiem ar Eneja ceļojuma no degošās Trojas uz Romu palīdzību. Par sarkanajiem strēlniekiem un Cēsu skolnieku rotu. Bez sava jaudīga stāsta valsts nevar ne rasties, ne pastāvēt. Un ka tieši stāsts ir tas, kas pievelk cittautiešus. Jeb arī atgrūž un liek tiem dzīvot no saviem stāstiem. Radīt valsti nozīmē izveidot pievilcīgu stāstu par to.