Man likās, ka šis blogs būs par to. Taču sanāca citādi, sākotnējie plāni tika izkonkurēti, kas cits uzrunāja dzīvelīgāk. Tas nenotika uzreiz, sākumā bija jāturpina domāt par mūsu Upura – Vajātāja stāstu spēku, par kuriem atgādināja Marī - tas, ka atkal tiek meklēts "varonis (šoreiz varone) savai tautai" ir tik... žēlīgi. Tomēr jau šeit nesējfrekvencē ieskanējās ne tikai opozicionāri ironiskas (šoreiz varone) un Marī starp daudzām citām atšķirošas, bet arī jaunas, sievišķi skaudīgas notis. Varbūt pat indīgas un aizvainotas, par pienākumu kaut ko darīt naivisma patinas deldēšanai atgādinošas, formāli norādot uz (daža laba) politisku naivumu. Šo Marī noskaņu tūliņ pat pastiprināja Inese - smieklīgi kultivēt šo mītu "uz Ingūnu Sudrabu liktās tautas cerības". Un bezgaumīgi.
Nav nemaz tik viegli tikt galā ar jautājumu, par kādu naivumu še runa. Vai tikai šādi naiva nav arī Zane, rakstot: Būtu daudz vērtīgāk uzzināt Sudrabas kundzes filozofiju, kas viņai ļāvis būt tik ētiski, morāli un cilvēcīgi tīrai. Bet par to viņa piemin it kā kautrējoties, bet vairāk runāt negrib [...] Būtne, kas slēpjas aiz noslēpumainā vārda Unicorn, gan laikam nav naiva - viņa ir jauka, tā Sudraba, kad runā aci pret aci - izbrīnīts bērna skatiens, ņezemnaja, ideāliste, protams, apburoša, harizmātiska un tik sievišķīgi maiga savā "ko man darīt?" un, jā viena nevar, bet cik tādu vēl ir? es neesmu. nespēju redzēt tālāk par savu degunu, esmu par dumju, lai pietiktu laika cēlām lietām, ne tikai izdzīvošanai, visu laiku galva kūp, vāros savā egocentrismā, neuzlecošā zvaigzne, ha [...] Kas ir šī es - egocentrisā, neuzlecošā zvaigzne, Sudraba vai Unicorn, varbūt kaut nedaudz, bet abas?
Neviļus jāsāk domāt, vai tik šeit nav runa par mēs – sievietes un visu to (pārsvarā vīrišķo) Sudrabas vērotāju jūsmīgā un balsotgatavā naivuma ievērošanu, kas neievēro šo, sievietēm tik skaidri redzamo un varbūt vissvarīgāko un visam cauri durošos šķautni?
Tālāk seko pirmais Gladiolas uznāciens, subfrekvences izlaužas kā galveno tēmu piesakošas: ... kāpēc tādai brīnišķīgai, gudrai un iedvesmojošai sievietei nav vīra. To taču mēs visi te gribam izlasīt! Politiskās idejas lai nu mums analizē Aivars Ozoliņš un "Ir" kompānija. Es neesmu ne tik gudra, ne tik talantīga, toties man vīrs ir bijis, tagad man ir jauns štuceris un viss ir urrā, bet viņai nav. Esmu jau sailgojusies pēc stāstiem par dzemdes spēku.
Tālākā saspēle jau rit sievišķo „skaistuma” konkurenci neslēpjoši (nekad neesmu īsti sapratis, kādēļ kaut kas tik foršs būtu jāslēpj?) - kā dramatisks dialogs, kurā spilgti uzzied arī tas, ko Homērs sauca par „Zelta Kiprietes spēku”:
Zane: Gladiola, nu Tu varētu sākt ar to, ka padalītos kas Tev ar vīru tur īsti nesanāca, un kā tad ar jauno boyfriendu iet, vai sekss ir labs? Varbūt mēs varētu saprast, kas tas ir, kad viena sieviete otrai sievietei grib vienmēr nostāties rindā priekšā:)
Gladiola: Zane, par Tavu komentāru es ilgi smējos! Ļoti asprātīgi Bet man tiešām liekas, ka mums nav otras tik pareizas un morāli skaidras amatpersonas, kurai, ak, kāda sagadīšanās, nav ne vīra, ne bērnu. Varbūt problēma nav goda prātā vai morālē, bet dzemdē?
„Vecās demokrātijas” valstīs uz politiskiem amatiem konkurējošiem cilvēkiem neizbēgami jāatbild arī uz jautājumiem ar viņu ģimenes dzīvi. Mums tas vēl nav iegājies, nu un tad var nākt tāds Parādnieks un Krauklis un dies vien zina, kas viņus visus var saskaitīt un saprast, kas to galvās un kājstarpēs darās. Un Šķēle, galu galā, - viņš nemācījās no Hitlera, kurš vienīgoreiz apprecējās tikai pirms pašas nāves, tādējādi izrādot smalkjūtību pret pārējām nācijas sievietēm, kas taču arī bija pelnījušas harizmātiskā vadoņa ievērību. Toties Šlesera asaras, tik siltas, izsauc vien ņirgas, bet par viņa vienīgo sievu un nu jau laikam pieciem bērniem, nav neviena uzslavējoša un piemēru ņemt aicinoša komentāra.
Tas taču ir ļoti vienkāršs un katram saprotams politiķu pārbaudes tests – pastāsti, kāds tu esi ģimenē un es pateikšu, kāds tu būsi valstij. Kā tavs stāsts harmonēs ar šīs valsts stāstu. Šādu vai tamlīdzīgu testu pielietot ierosina arī Gladiola, attiecībā uz iepriekšējā blogā aplūkojamo personu: man gribējās ierosināt tematu par Sudrabas dzemdi VR skatījumā. Ko par to domā pati Sudraba, man īsti nav svarīgi. Es laikam esmu primitīvāka Kādreiz es baigi smadzeņoju, ka vīru vajag un kādu vīru... Tagad man viss pie kājas. Smadzenes izkusušas pilnībā. Palikusi vienīgi dzemde un bioloģiskais pulkstenis, kas nu jau ne tikai tikšķ, bet runā uz mani vienkāršos paplašinātos teikumos bezmiega naktīs ar tekstiem - man bērnu vajag, Sudrabai bērnu vajag, Zanei bērnu vajag un Dacei arī. (Še man ienāca prātā, vai Marī, Inesi un Unicorn viņa nejauši aizmirsa?)
Šeit, komentāros, nu laikam ir radusies tāda kultūras situācija, kad par dzemdes vai Zelta Kiprietes spēku var runāt. Un var par to nevis kautrēties, bet lepoties. Un secināt, ka tiklīdz tas notiek, tā mēs spējam spert krietnu soli uz priekšu arī tādu savu attiecību dziļumu izprašanā, par kuriem vēl nav runāts šajā mājas lapā, bet kurus tagad spēj pieteikt Gladiola: VR mīl uzsvērt, ka, kopš vīrietis ir sapratis, kāda ir viņa loma bērna radīšanā, viņam ir arī teikšana pie audzināšanas. Man lieka,s te ir viena liela nelaime - kopš vīrietis ir uzzinājis, kāda viņa loma pie bērna radīšanas, nedrīkst radīt bērnus, viņam nepaprasot piekrišanu Bet ne jau par to stāsts. Kamēr es te ar savu dzemdi cīnos, man nenāk ne prātā kalpot tautai vai valstij.
Izskatās, Zane tagad beidzot ir pavisam tieši pieslēgusies sev: Dace, man Gladiola rada nemieru sirdī, nē nevis nemieru, bet pulss paātrinās:) Zane ar savām sargājošajām un atklājošajām reakcijām nav vientuļa. Pulss paātrinās, jo mēs tuvojamies kādai lielai patiesībai un skaistumam. Tīri, uz nervu stīgām, nospēlēts Gladiolas skaņdarbs, no kura arī man ir ko smelties, tādēļ atļauju tam še atkārtoties neīsinātam:
Ak, Zane! Tu un Tavi jautājumi! Atbildēt jau nu man gribas ļoti, bet es sev jautāju, vai šī komentāru vietne tad nepārvērtīsies par Calis.lv attiecību sadaļai līdzīgu forumu. Tomēr tur tik inteliģenti cilvēki neapgrozās kā te. Glāzi konjaka Tev gribētu uzsaukt, ja būtu tāda iespēja. Nevis man bērnu gribas, bet mums, Zane! Tev arī! No otras puses, tagad man jau viss ir līdz brošai. Pastāstīšu ar, kas ir ar to bērnu būšanu, lai gan tas tad vairs nav saistīts ar blogu un Sudrabu, tas vairāk personisks stāsts, bet nu VR tur arī ir sava loma, tad varbūt nekas, ka te to ierakstu. Galu galā varu jau nosūtīt pudeli konjaka arī viņam, ja atļaus mums te patusēt un stāstos padalīties.
Kad man bija 26 gadi, es domāju apmēram tāpat kā Tu 14. komentārā raksti. Visu tā prātīgi un ar apdomu. 27 gados apprecējos (piekritīsi, ka ne jaunības dullumā), ar vīrieti, kas man riebās, bet nu tā kā man vīrieši pa lielam visi riebās agri vai vēlu, tad nolēmu - precēs to, kas ir, cik tad ilgi var no vienām attiecībām uz citām svaidīties, vai nav vienalga, kurš riebjas. Pēc trim laulības gadiem sapratu, ka tas ir ceļš uz nekurieni. Man aizgāja šreijā viss sievietes cikls (par bērnu gribēšanu taču runājam), menstruāciju nebija, bērnu nebija (bez kontracepcijas palīdzības), ginekologs glāba, zāļoja, dakterēja - viss velti. Man gribējās vienīgi šķirties, domāju – nu i nafig man tāda dzīve. Un tad pēkšņi 31 gada vecumā paliku stāvoklī! Nu pulkstenis ieslēdzās! Sak, labāk no tā paša pretīgā, nekā vispār palikt ālavās, tomēr tas jau nemainīja vēlēšanos vīru pamest. Vot tad man riktīgi sāka strādāt vainas apziņa – kā tad nu iešu no vīra prom, ko tad bērns. Lasīju tik, ko VR raksta par laulības nešķiramību un problēmām, kas rodas pēc šķiršanās, un vilku, glabāju laulību, strādāju pie attiecībām, tā teikt. Līdz sapratu, ka vai nu es šķiros, vai lecu akā. Izvēlējos pirmo. Vari paskatīties augusta beigās pie VR bloga ieraksta „Pamest vīru” ir viens mans ieraksts, kas lieliski ataino, kādā dvēseles stāvoklī biju. Jutos nenormāli vainīga attiecībā pret dēlu, totāla neveiksminiece, prasīju sev, kas es vispār par sievieti, bāru sevi, raudāju caurām naktīm... Tie tik bija laiki... kas, par laimi, ir beigušies.
Pagāja 3 mēneši, man palika 34 gadi un satiku Vīrieti (sauksim viņu tā). Pirmo reizi viņu ieraugot, godīgi sakot, saviebos – kas tas tāds?! Būtu gari stāstīt, kā viss mainījās, bet viņš mani sašņorēja tā, ka tagad pavadā varētu sev līdzi vest. Es vispār brīnos, ko viņš manī atrada, jo būsim godīgi – dzīves apvazāta, reiz koša bijusi šķirtene ar mazu bērnu diez vai ir kāda vīrieša sapnis. Bet nu kaut kā tā savstarpēji pievilkāmies, tiesa, ļoti lēnītēm, tas nebija ar lielu blīkšķi. Man liekas tie septiņi elles loki, ko izstaigāju savā tizlajā un no pirmās dienas nelaimīgajā laulībā bija vajadzīgi tam, lai es vispār kādreiz dzīvē spētu kādam vīrietim atvērties un kādā iemīlēties. Es nevaru to izskaidrot, bet jūtu, ka saite tur ir. Ja es nebūtu tos 7 laulības gadus noturējusies, vīrieši man riebtos visu mūžu. Bet tagad – tas ir pagājis. Neriebjas. Es vienmēr esmu bijusi tāda baigi racionālā, bet te – man smadzenes vispār pazuda. Tagad esmu iegājusi fāzē, ko citādi kā par dzemdes trakumu nenosauksi. Nav tā, ka man vienkārši gribas dzemdēt, nē, man gribas tieši sava Vīrieša bērnu, pat ne vienu bērnu, es desmit būtu ar mieru viņam piedzemdēt, un tagad tas man tiešām griežas pa galvu dienu un nakti. Un ja ar vīru bērnu man nebija pat kontracepciju nelietojot, tad tagad man bail, ka dzemde apies visas kontracepcijas un to bērnu no viņa dabūs, bet smadzenes vēl kaut kur no kosmosa man sūta vājus signālus, ka tas būtu ļoti nejauki attiecībā pret vīrieti, ka tā nedrīkst, jo viņš nekādiem bērniem pagaidām nav piekritis (tiesa neesam šo jautājumu pat cilājuši) Un ko gan es viņam teikšu – dzemde vainīga? Es ne?
A no kā Tev paātrinājās pulss? Un kāpēc aizsardzība ieslēdzās? Forši būtu, ja Tu pateiktu, cik Tev gadu un vai ir/bija/būs vīrs un bērni. Tas man palīdzētu saprast, ar ko man darīšana.
Šeit gribētu padalīties ar kādu sevī jau ilgstoši klaiņojošu, metaforiski jautājošu un piedzimt gribošu priekšstatu. Kā tas ir – būt sievietei un nēsāt sevī tik autonomu, egoistisku un aprūpi paģērošu orgānu kā dzemdi? Un vienlaikus nedrīkstot par šo nēsāšanu īpaši izrunāties, - tik vien kā anštendīgas, kādā augstākā instancē apstiprinātas un jau krietni apdeldētas runas? Tas varētu būt līdzīgi, kā pagrabā slēpt partizānus... Baidīties, justies vainīgai, pārskaisties uz tiem partizāniem un viņu medniekiem vienlīdz, kliegt uz debesīm – kāpēc tieši man tas pagrabs un tie partizāni? Un ļaut savus partizānus atrast, nodot tos un justies laimīgai un atvieglotai, lai atkal sāktu to slēpšanu no jauna. Varbūt tā, bet gan jau daudz sarežģītāk.
Tomēr ja spējam iedomāties dzemdi kā autonomu, tad mums sāk kļūt iespējama arī robežu izjušana un pieņemšana - starp Sievieti, Māti un Dzemdi. Bet robežas ir attīstības priekšnosacījums, lai būtu iespējama tālāka Ego un šo lomu dinamika. Iekšēji dialogi, nevis diktāti un savstarpēja sapratne caur konfliktiem. Te nu atkal varētu sekot stāsti un stāsti...
Pēc šīs pārdomu pauzes, kas bija vajadzīga, lai integrētu sevī jaudīgo Gladiolas stāstu, uzmācas divu veidu bažas. Pirmās par riebumu – ko tad, ja tas atgriežas? Diemžēl tā mēdz būt – beidzoties naktij, kurā ieņemts bērns un pamostoties blakus vīrietim, kurš šīs nakts laikā no sapņu Vīrieša ir pārvērties par kvaizmodoveidīgu Briesmoni - tas krāc, tam svīst rokas un smird kājas, tas šņaukājas, elš un ēdot čāpstina un tam katastrofāli pietrūkst gan asprātības, gan intelekta. Turklāt izrādās, ka viņam ir māte, īsta ragana, kas nevar samierināties ar dēla izvēli, utt. Tā mēdz notikt, ka nākas radīt desmit bērnus, katru no sava vīrieša un dzīves nogalē pamest viņus visus, lai atgultos savā aukstajā gultā, pagrieztos ar seju pret sienu un aiz dusmām nomirtu.
Otrās bažas ir par to pašu, šeit jau pieminēto naivumu. Dzemdei piemīt arī spēja būt ārkārtīgi plastiskai un ne tikai veikli ieņemt tādas stāsta formas, kādas par to ir izveidojis vīrišķais intelekts, bet arī spēja pašai noticēt tam, ka šīs formas ir, un ka tās ir objektīvas un nemainīgas. Tā prot radīt sevis izskaidrotājam – Vīrietim – tādu sevis lieliskuma sajūtu, kas būtībā maz atšķiras no maza puikas triumfa, kas pirmoreiz „pats” ir pakakājis un nes mammai podu, lai iepriecinātu viņu ar savu veikumu.
Še man nāk prātā stāsts par vēl jauno Vīnes dakteri Freidu, kas, atbraucis uz Parīzi stažēties pie tolaik pasaulslavenā ārsta un salonu lauvas Šarko, apmeklē mentora klīnikas sieviešu – histēriķu nodaļu. „Redziet, kolēģi, šeit ir paciente ar histēriskajiem tikiem. Bet šeit jūs variet redzēt ļoti savdabīgus histēriskos krampjus – izpētiet šo pacienti pamatīgi, šāda simptomu buķete negadās tik bieži! Nu, bet šeit ir diezgan klasisks gadījums - slimniece, kas lielu daļu dienas pavada, nostājusies histēriskajā tiltiņā, taisni brīnums, kā viņas ķermenis to var izturēt”, tā Šarko būtu varējis Freidu iepazīstināt ar savām pacientēm. Un Freids būtu varējis ievērot, ka, tiklīdz dižais klīnikas vadītājs pievērš sava ciemiņa uzmanību kārtējai pacientei, tā viņa nekavējoties ķeras pie Šarko aprakstīto simptomu demonstrēšanas...
Ir pagājuši tikai nedaudz vairāk par simts gadiem, bet šodien mēs šādu histēriju tikpat kā vairs neredzam. Pajautāju profesoram Viktoram Kaganam – psihiatram, psihoterapeitam un arī dzejniekam, kurš patlaban dzīvo Teksasā, cik reizes viņš savā piecdesmit gadus ilgajā praksē ir novērojis histērisko tiltiņu. „Laikam vienu”, viņš atbildēja. Šodien dzemdes radītā histērija ir mainījusies, jo ir mainījies tas objekts, no kura var dabūt sēklu. Šodien tas vairs nav ne Breiera, ne Freida, ne Šarko lielais, autoritatīvais, pelnošais un uzmanīgais Tēvs. Šodien tas ir gan Lieliskais Vīrietis, gan Uzmanāmais Dēliņš, gan daudzi un neskaitāmi citi tipiņi, dažreiz arī vēl Bendes meitiņas tēvs. Man liekas, sievietes ar kaut kādu savas apziņas daļu zina par šo dzemdes pārveidošanās spēju. Man liekas, viņas nedaudz ņirgājas par vīriešiem, kas par to zināt nevar. Man liekas, viņas uzskata tos par neglābjami naiviem. Un labi, ka tā – jo ja nebūtu, tad sabruktu vesela manipulāciju sistēma, uz kuras balstās biezs kultūrslānis, bet ko gan lai liek tās vietā?
Redz kā notika, sākām ar stāstiem par valsti un Sudrabas kundzes neviennozīmīgi uztveramo tēlu, bet beidzam ar to, no kurienes visi esam nākuši. Pie dzemdes plastiskuma un vīrišķā naivuma. Te man jānopūšas un jāuzsāk fantāzija par tēmu – „kad sievietes vēl bija puķes...”. Sanāk vesela komentāru pļava, kurā ne tikai varens ziedu zobens zied, bet arī visam citam ir sava vieta, nozīme un pievilcīgums. Ganās mītiskais vienradzis un aita, kāda francūziete plucina pīpeni, bet divas latvju zeltenes „vij savus vainadziņus” un dzied - „caur sidraba birzi gāju”.
Es atkal riskēju kļūt naivs. Varbūt nobijies un no visa šī dzemdes trakuma bēgošs, to idealizējot un izpušķojot? Nezinu, patiešam nezinu. Es drīkstu nezināt, jo neesmu dievišķs vērotājs no malas, „ne slaisti vien, es ar te slaistos, jo skaistas viņas ir paties”, kā trioletā it kā par sēnēm („tās indīgās, tās ir tik skaistas”) ierakstījis Jānis Baltvilks. Fantāzija par puķu pļavas pievilcību ir mans stāsts, mans rāmis tam, kas likās dzīvelīgāks un izkonkurēja stāstus par valsti.
Tomēr vai šis stāsts un iespējamie stāsti par valsti ir ļoti tālu viens no otra? Puķu pļavas ievelkošā un identificēties liekošā jauda kā mātišķā zeme, bet stāstošā apjausma par šo jaudu - kā tēvišķas, zemi apskaujošas, bet mūžam mainīgas robežas. Rezultātā varētu iegūst to, kas tik daudz gribēts – tēvzemi.
|
