Šovakar biju ciemā pie kolēģes, gandrīz vai kursabiedrenes un senas draudzenes Daces Matules, ginekoloģes. Parunājām par vis kaut ko, sen nebijām tik tuvu bijuši, ja nu vienīgi uz RMI Sporta katedras Goda plāksnes, pirms gadiem trīsdesmit. Tur mēs blakus tiešām ļoti labi izskatījāmies – es, basketbolists, un viņa – vieglās atlētikas smagāko darbu darītāja. Aizvedu Dacei manuskriptu, par kuru ierunājos jau Sākumlapā. Gribu, lai viņa uzraksta Priekšvārdu. Varbūt uzrakstīs, varbūt teiks, lai eju pupās, arī būs rezultāts. Man patīk balansēt uz robežām, šoreiz uz psihoterapijas un ginekoloģijas robežas.