Par jauno grāmatu jau atklājos Ziemassvētku Sākumlapā. Bet tagad, kad tie spami lido iekšā pa logiem, durvīm un balkoniem, ir nācies aizvērt Sākumlapas komentāru lodziņu. Un tādēļ nav arī īstas poņas, kā tad cilvēki reaģē – ok, būs grāmata uz papīra, kurā tiks ienests kaut kas no šī bloga gaisotnes, bet komentāru un komentētāju niku daudz nebūs, toties tiem, kas lasīs grāmatu, būs iespēja ieskatīties, kas tad tur sakomentēts īsti, kamēr es še nebiju ielūkojies. Nu, un kā es par to jūtos un iekšēji atsaucos?

Ja godīgi, es pats esmu kaut kādā puspakārtā stāvoklī, varbūt tādēļ, ka šī grāmata man savā ziņā būs tādi kā kultūras konservi – kulminācijas jau ir bijušas, tādēļ tās grūti gan atkārtot, gan izsaukt sevī no jauna. Tomēr nespēju arī virzīties tālāk, liekas, ka darbs jāpadara – grāmatu lasīs vairāk cilvēku, kā šo blogu. Un lai katrs pats izveidotu bloga ierakstu virteni no 30 ierakstiem, ne katram pietiks pacietības. Turklāt papīrs ir papīrs, tas tāpat kā granīts kapsētā. Jo manuskripti nedeg, Bulgakovs.

Lasot cauri visu šo paša un citu sarakstīto lērumu, manī modās lepnums – tie ir „mani” komentētāji! Tie ir mani viesi! Tie ir mani draugi un atbalstītāji – pat tad, ja palasīja, aizcirta durvis un aizgāja. Nav bijis maz jādzird par tēmu – mājaslapa? Ļoti labi, tikai komentēšanas iespēju gan nevajag atļaut... Kāpēc nē, es vienmēr esmu jautājis? Baidieties no kaut kā?

Komentārus pārlasot, nācās galvā aktivizēt milzu informāciju – kas ar kuru kad ir noticis, kā viņš uz to ir reaģējis un ko citi par to ir teikuši, ar sapratni vai noliegumu. Protams, cilvēki jau grib nedaudz (vai daudz) paslēpties, tas nav noteikumu pārkāpums. Vienubrīd man gribējās izveidot atsevišķu failu vai folderi katram komentētājam, kur hronoloģiski vai pa tēmām tiktu grupēti viņu ieraksti. Varētu sanākt interesanta literatūra... Tomēr ar manām iemaņām IT kaut ko tādu uzņemties, nozīmētu ilgu laiku dzīvē neko citu nedarīt! Turklāt – vai es kāds lūriķis, vai man klientu trūkst? Un – vai tas nav ētisks pārkāpums, mēģināt darīt to, ko cilvēks, kas še ienācis, nav domājis, ka ar viņu darīs.

Visa tā rezultātā nonācu pie priekšlikuma, manuprāt, ļoti atbilstoša Vecā gada pēdējām dienām. Katrs no tiem, kas sevi saista ar šo blogu, varētu apkopot savu pieredzi šeit, mājaslapas vairāk kā piecu gadu pastāvēšanas laikā, un par to pa-, iz- un norakstīties. Varētu pieturēties pie šādiem jautājumiem, bet nav jau obligāti un galīgi (tāpat kā apjoms), var izvēlēties savus:

• kā es šeit ieklīdu?

• ko man šeit vajadzēja – apzināti/(toreiz) neapzināti?

• svarīgākie piedzīvojumi – informācijas/komunikācijas?

• manas būšanas šeit dažādie etapi/klikšķi/mazās lietas?

Atvēru pirmo komentāru šajā mājaslapā –

1 INITA   (2008-08-24 11:11 PM)

Apsveicu ar personīgās mājaslapas rašanos! Gaidīšu grāmatu! Inita no Jēkabpils

Daudz man atmiņu par Jēkabpili – tur norisinājās arī apmācību grupa, kas aprakstīta „Bendes meitiņa un viņas tēvs” - ceru, ka to minot, tagad nepārkāpju neviena konfidencialitāti.

Šeit arī Kaspars, kas regulāri kaut kad šeit parādās, lai ienirtu atkal kādās citās cīņās –

7 kaspars   (2008-08-25 10:15 PM)

Paldies par lapu, 1) forši, ka tā ir 2) tā ir saprotami organizēta 3) un tai ir labs dizains. 4) ir sanācis tā, ka esmu it speciālists, un Viestura eksperimenti ar internetu ir man ir interesanti no profesionālā viedokļa. Internets ir kļuvis par jaunu vidi, kas reizēm palīdz komunicēt, reizēm - traucē, un domāju, ka būtu labi tikt skaidrībā par tiem faktoriem, kas palīdz :)

Ceru, ka lapai būs labi panākumi :0

Un tad mājas lapā ienāk Dace. Kā ir lasīt viņas pirmo ierakstu tagad, pēc pieciem gadiem, kad viņa tik daudz pa šo laiku ir pateikusi?  

0  

2 Dace   (2008-12-03 3:06 PM)

Man kā cilvēkam, kuram psihoterapija ir palīdzējusi attīrīt kādu aizsvīdušu spoguli un palīdz joprojām, vienmēr ir bijis šausminoši lasīt kādas zināmas universitātes "Psihoterapijas varoņu" rakstus vai intervijas ar viņiem. Lai kā esmu centusies, bet neesmu varējusi pamanīt atšķirību starp psrs laiku psihiatrijas varas pozīcijām un šiem te. Es tad arvien esmu jutusies tā, it kā mani kāds gribētu iebāzt atpakaļ kastītē. Tajā kastītē, no kuras es tik ļoti cenšos izrausties laukā un ievilkt gaisu krūtīs. Tas man atgādina par laikiem, kad mani mēģināja "ārstēt" psihiatri un centās iestāstīt, ka tikai viņi, uz visu mūžu viņi... Tas ir vairāk nekā skarbi.

Tajā pašā laikā es visu laiku priecājos, ka Latvijā ir arī citāda psihoterapija. Ar cieņu pret cilvēku un viņa sāpi. Un, jā. Ar baigo pacietību pret viņa nevarēšanu. Bāc. Es tā nevarētu.

Varbūt pārāk patētiski, bet nudien šeit gribas izdvest to, ko savulaik teica Gunārs Astra par ticību, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Nu, bet negaist taču. De iure brīvību vienmēr ir vieglāk izcīnīt, nekā pēc tam brīvi sākt elpot un citiem to pašu ļaut darīt, Labāk tomēr sēdēt kastītē, ar varu turpināt tur turēt citus, bet teikt, ka viņi tiek ārstēti. Pārāk daudz piesvīdušas miesas.

Ja man būtu kādas iespējas lemt, tad es nedotu šo par psihoterapiju vienu grāmatiņu izlasījušo psihiatru rokās nevienu cilvēku... Nīgri uzrakstīju, bet tā es šobrīd visu notiekošo redzu. Ceru, ka tie, kam šajā situācijā nepieciešams veselais saprāts, tas tomēr pieteiksies.

Ne tikai pirmie ieraksti, arī pēdējie. Kā šis -

12 dabaszinatnieks   (2013-04-04 0:17 AM)

Ir krieviem tāds supertruperspēcīgs kino no 1978. gada "Мой ласковый и нежный зверь" pēc Čehova stāsta "Drāma medībās". Youtubā var sameklēt. Smeldze 100% un šķiet pieskaras tam, par ko VR šīs nedēļas tēmā raksta. Un pieskaras arī tam, par ko "Rolands Vārpnesis, Latvijā" raksta

Dabaszinātnieks ir miris. Pie manis atnāca viņa meita un izstāstīja – aizmidzis un nepamodies. Mans vienaudzis. Tikko citētais ieraksts ir tapis dažas stundas pirms viņš mira. Pirms kāda mēneša viņa meita atnāca, vēl joprojām nevaru samierināties ar šo nāvi. Man jau vajadzēja to nojaust – Atkarības aiteriskajā izpratnē es viņu uzaicināju izteikties, bet viņš klusēja...  Priekšpēdējais –

7 dabaszinatnieks   (2013-04-02 11:33 PM)

Manuprāt, ir viens labums, ja laulātajiem tā vecuma starpība nav pārāk liela - proti - tad var sanākt ABI vecāki jauni. Un ar tiem saprātīgi jaunajiem vecākiem (tipa 25 - 30 gadi) ir tā - nu ir tās naudas rūpes, ir bērni jānodrošina materiāli, bērni ir jāuzmana. Bet, cik atceros pats, bērni tiek tad uztverti, kā tādi - nu - līdzvērtīgi - tikai nezinošāki. Es nekad neesmu sajuties kā kaut kāda mistiska autoritāte savu bērnu priekšā - vienkārši es biju zinošāks, tāpēc devu norādījumus, lai nekas slikts nenotiek, pārvaldīju naudas lietas, BET kopumā es gribēju ar bērniem dauzīties, rotaļāties, kaut ko jaunu piedzīvot, kaut ko jaunu parādīt, iemācīt - un dauzoties es jutos samērā līdzvērtīgs viņiem - tikai stiprāks un smagāks :).

Domāju, ka nākot vecumam gribas mazāk dauzīties, bet vairāk prātot, vispārināt, analizēt, varētu gadīties, ka mazam bērnam tas nav tik interesanti.

Un vēl – pirmais Dabaszinātnieka ieraksts savā pēdējā sērijā par „Vienīgo meitu”:

1 dabaszinatnieks   (2013-03-31 11:33 PM)

Kad man meitas bija maziņas un kaut ko man lūdza, tas es vienmēr teicu, ka man par lūguma izpildīšanu pienākas bučiņa. Manuprāt, bučiņa ir tāds tuvuma, mīļuma, uzticēšanās, otra atzīšanas pasākums, jo tad tuvumā nonāk acis, deguns, lūpas pieskārās vaigam, var just otra elpas siltumu, ieskatīties acīs- labs pasākums pret vientulību. Prieks par otru cilvēku, arī par viņa ķermeni - BET ne vairošanās nozīmē - vairāk te ir prieks jau par vairošanās rezultātu.

Otra lieta ir, apskaut, uzsist pa plecu muguru, apkampt un drusku uzraut gaisā – manuprāt, tas arī ir prieks par dzīvi - par to ka mums ir ķermeņi un mēs varam saskarties.

Principā prieks par savu un tuvinieku ķermeni, nu par to, ka mēs esam dzīvi un priecājamies par saviem locekļiem. Tai skaita prieks, kad bērns pirmo reizi sāk staigāt, vai pēc pirmās pareizās izdarīšanās ar podiņu.

Lai to ķermenisko prieku attīstību, tēvs var ar meitām iet uz baseinu, peldēt, slēpot, braukt ar divriteni, ceļot. Atceros, ka tad, kad vienai meitai bija 4 gadi un viņa peldēt neprata, viņa izdomāja, ka gulēs man uz muguras, kamēr es peldot virs ūdens turēšu mūs abus. Man tas bija grūti, bet es centos.

Es jau neesmu drošs par gala rezultātu, bet process bija patīkams - bez bailēm no incesta un arī bez riebuma (man jau nu noteikti riebums nebija, un ja skuķis grib vizināties baseinā, tēvu izmantojot par tādu kā laivu, tad jau arī tur daudz riebuma nevarēja būt). Nu tādi tie miesiskie prieki... Ja kas, kopīga iziešana paēst pusdienas kādā jaukā eksotiskā (tipa ķīniešu) restorānā, parunāšanās, kā kas garšo, arī ir netiešs, bet kaut kādā ziņā materiāls kontakts - un ja garšo, tad jau riebumam arī tā kā nevajadzētu būt.

Nu labi, man tas viss process patika, BET, kā dzīvē ies meitām, tad jau nu redzēs, var jau būt, ka esmu arī kļūdas pieļāvis un tagad te lieki priecājos...:(

BET, es tiešām pazīstu, nu vismaz kādas 4 vienaudzes, kam tēvs vai nu bija dzērājs, vai aizgāja no ģimenes. UN, nevienai no viņām nav ģimenes, nav bērnu, lai arī attiecības ir bijušas - bet tad arī tādas - tipa ar precētiem vīriešiem.

Es tās VR gudrības cenšos saprast, un neesmu drošs, ka vienmēr saprotu. Bet ja tā vienkārši - tēvam parotaļāties ar meitu, bez riebuma un bez bailēm no incesta - tas tak nav nekas sarežģīts. Man (un daudziem) ir patīkama pieredze par kaķa glāstīšanu, kad tas labsajūtā murrā, tā glāstīšana man sagādā patiku, un šķiet, kaķim arī, jo viņš jau var neļauties - ko te arī šausmināsimies par zoofīliju vai riebumu.

Bet citādi jau, jāpriecājas par katru jaunu dvēselīti, kas ierodas pasaulē, vienalga, cik vecs ir tētis, var tak dauzīties arī ar kaimiņu puikām.

Tā lūk.

Dzimšana un miršana kopā.

Mirst Vecais gads un Dabaszinātnieks ir miris. Dzimst Jaunais un būs arī Grāmata.

Tas ir – grāmatas, daudz pa šiem pieciem gadiem sarakstījies mums visiem kopā.

Laimīgu Jauno gadu! Un uzrakstiet kaut ko, uzrakstiet kaut ko Vecajam gadam, šai mājaslapai un paši sev - Komentētāji, Draugi un Līdzgaitnieki! Man...

Un Jaunajā Gadā ja ne daudzas, tad būs vismaz viena brīnišķīga Dzimšana - Gladiolai! Apsveicu jau tagad! Daudz laimes! Dzīvelīgumu, kā līdz šim! Vienkārši, laimi.